“Ukraina nezaudēs, bet.. Ko viegli deklarēt politiski, to ļoti grūti paveikt militāri,” tā rezerves kapteinis Vērdiņš 1
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ko esam sapratuši šī gada laikā un ko varam sagaidīt tālāk – saruna ar militāro analītiķi, bloga “varabungas” autoru, rezerves kapteini Mārtiņu Vērdiņu.
Ja ASV prezidents kara laikā ierodas Kijivā, vai tas nozīmē, ka iznākums ir izlemts – Rietumi neļaus Ukrainai zaudēt?
M. Vērdiņš: Džo Baidena vizīte neapšaubāmi ir spēcīgs solis, kas aizēnoja arī sekojušo Putina uzrunu 21. februārī. Protams, arī Baidenam ir savas politiskās intereses, viņam jau jāsāk domāt par savu prezidenta vēlēšanu kampaņu. Vai mēs no tā varam paredzēt kara iznākumu? Manuprāt, nē, jo te nonākam pie jautājuma – kas būtu Ukrainas uzvaras kritērijs? Minimālo uzdevumu – apturēt Krievijas uzbrukumu – ukraiņi ir izpildījuši uz teicami, taču tagad nāk nākamais – teritoriju atbrīvošana.
Skaidrs, ka Ukrainas izpratnē uzvara būtu atgriešanās pie 1991. gada robežām. To ir viegli deklarēt politiski, taču būs ļoti grūti paveikt militāri, un pašlaik nav pārliecības, ka arī Rietumi tam ir gatavi. Lai cik skeptiski mēs būtu par Krievijas armijas kaujasspējām, redzot līdzšinējo kara gaitu, taču viņiem joprojām ir resursi.
Iepriekš bija šaubas par Krievijas sabiedrības noskaņojumu, bet Putina izsludinātā mobilizācija, vienlaikus atstājot atvērtas robežas – plānoti vai ne –, izrādījās diezgan tālejošs gājiens. Tie, kas bija neapmierināti, devās prom. Tie, kas atbalsta karu vai gatavi samierināties, palika valstī. Līdz ar to protesta potenciāls pašlaik nav liels. Ir skaidrs, ka Krievija ir noskaņota uz ilgstošu karu.
Bet, ja runājam par atgriešanos nevis pie 1991. gada robežām, bet pie 2022. gada 23. februāra līnijām?
Nemānīsim sevi – atgriešanās pie 2022. gada 23. februāra būtu tikai problēmas atlikšana. Vai nu Ukraina turpinās iet uz priekšu, lai atgūtu visu savu teritoriju, vai arī Krievija taisīs otro piegājienu.
Nesen gan soctīklos, gan daudzos medijos bija blakus publicētas bildes no Bahmutas Ukrainā 2022. gadā un Pašendeiles Beļģijā 1917. gadā, kur ainas bija identiskas – artilērijas nopļauti koki un dubļaini ierakumi. Mēs te tikpat labi varētu pievienot arī bildes no Tīreļpurva vai kādas citas latviešu strēlnieku cīņas vietas, kur skats būtu līdzīgs. Vai tas nozīmē, ka karošanā ir notikusi kaut kāda atgriešanās pie Pirmā pasaules kara laika pieejas?
Pirmajā un arī Otrajā pasaules karā šādi – ar artilēriju mēģinot visu nolīdzināt – karoja visas puses. Tagad pie tā pieturas tikai Krievija. Tur pat nevajag atkāpties tik tālu vēsturē, pietiek paskatīties uz pirmo un otro Čečenijas karu. Groznija un citas apdzīvotas vietas tika noslaucītas no zemes virsas, lai gan īpašas militāras vajadzības tā darīt nebija. Tas vienkārši ir veids, kā Krievija karo. Viņi vadās pēc principa, ka “uzvarētāju netiesā”, visu vēlāk varēs caur propagandu pasniegt sev vajadzīgajā gaismā. To jau mēs daļēji varam vērot Mariupolē, kur viņi lielās, kā atjauno pilsētu, lai gan paši iepriekš to nopostīja.
Taču, ja mēs skatāmies uz Ukrainas taktiku, te jau redzam ko citu. Ukraiņi tomēr arvien vairāk cenšas izmantot augstas precizitātes ieročus, apšauda vairāk militārus objektus, nevis visu pēc kārtas. Cita lieta, ka šādu precīzu ieroču Ukrainai trūkst, bet tās ieroču sistēmas un munīcija, ko Ukraina mantojusi no padomju laika, moderni karot neļauj.
Tātad līdz šim notikušais nav licis pārskatīt militāro ekspertu pieņēmumus par to, kāds izskatīsies 21. gadsimta karš?
Pieņēmumus visu laiku nākas pārskatīt un precizēt. Piemēram, pēc kara Kalnu Karabahā 2020. gadā varēja rasties iespaids, ka ar droniem un citām modernām ierīcēm var atrisināt visu, uzbrukumā pat nav jāiet. Karš Ukrainā parāda, ka karošana notiek atbilstoši tiem ieročiem, kas ir pieejami karojošajām pusēm. Padomju laika ieroču sistēmas, kuras tagad izmanto gan Krievija, gan Ukraina, ir konstruētas atbilstoši PSRS militārajai doktrīnai, ko īsumā varētu raksturot – daudz, bet neprecīzi.
Protams, tagad ir sākusies Ukrainas pārapbruņošana ar Rietumu ieročiem, taču tas pat miera laikā nenotiktu ātri un prasītu vairākus gadus, kur nu vēl kara laikā. Šobrīd mēs redzam tādu kā miksli – PSRS bruņojums tiek pastiprināts ar tām spējām, ko dod augstas precizitātes ieroči, modernās tehnoloģijas un tamlīdzīgi. Droni, jaunās sakaru iekārtas, termovizori un viss pārējais pagaidām ir tikai “piešprice”, bet nākotnē tam būs daudz lielāka nozīme. Attīstībā nenotiks atgriešanās 20. gadsimtā, taču, ko būtiski uzsvērt, arī domājot par Latvijas aizsardzību, – kājnieki vienalga būs vajadzīgi, un to daudzumam ir nozīme. Kā izteicās viens no amerikāņu ģenerāļiem – artilērija iekaro, kājnieks ieņem.
Kāpēc krieviem ir tik svarīgi ieņemt tieši Bahmutu? Ar ko šī vieta tik īpaša, ja kaujas par to turpinās jau vairāk nekā septiņus mēnešus, kas nevienā citā vietā Ukrainā tā nebija? Un, no otras puses, kāpēc ukraiņi to cenšas nosargāt, jo zaudējumi arī viņiem acīmredzot nav mazi.
Te aizmugurē ir stāsts, kas saistīts ar Jevgeņiju Prigožinu un viņa privāto armiju “Vagner”. Kā var saprast, viņš dabūja šo vienu frontes sektoru pie Bahmutas un vēlējās tur parādīt, ka ir efektīvāks par Aizsardzības ministriju – re, kamēr Krievijas armija citur atkāpjas, “Vagner” kaut ko ieņems. Iespējams, tas bija apsolīts arī kaut kādā politiskā līmenī. Protams, Prigožinam drīz sāka trūkt resursu, jo arī algotņi nebija gatavi sevi ziedot kā lētu triecienspēku. Tad radās ideja par cietumnieku vervēšanu. Kopumā kaujas par Bahmutu izskatās kā viena politiskā darboņa personiskās ambīcijas, jo militāri šai vietai nav tik svarīgas nozīmes. Domāju, ka arī ukraiņi redz šo vēlmi ieņemt Bahmutu par katru cenu un saprot, ka krievi gatavi tam iztērēt neadekvāti lielus resursus. Protams, arī ukraiņi cieš zaudējumus, taču, ja pretinieku zaudējumi ir krietni lielāki, tad šis ir veids, kā vājināt Krievijas spēkus.
Izmanto Bahmutu kā “gaļasmašīnu”?
Ja Krievijas resursi tiek nesaudzīgi iztērēti pie Bahmutas, tos nevarēs izmantot citur. Taču arī Krievijas pieeja ir ciniska – kā mēs zinām, tur pārsvarā tiek “utilizēti” cietumnieki, kuru nevienam nav žēl. Politiski Krievijai bija svarīgi ieņemt Bahmutu līdz 24. februārim, lai varētu to pasniegt kā lielu uzvaru kara gadadienā. Līdzīgi kā pērn bija ļoti liels spiediens ieņemt Mariupoli līdz 9. maijam, lai sarīkotu pilsētā “uzvaras parādi”, taču tas neizdevās, un šī iecerētā propagandas akcija izgāzās. Bahmuta ir maza pilsētiņa, taču simboliski tā tagad kļuvusi par tādu sava veida “Staļingradu”, un tas jau ir principa jautājums.
Vai tik vērienīga privātas armijas izmantošana karā arī nav kāds jauns fenomens?
Privātās militārās kompānijas pats par sevi nav jaunums, tādas karadarbībā ir izmantotas arī iepriekš. Piemēram, amerikāņi to aktīvi darīja Afganistānā un Irākā. Taču iepriekš tās vairāk nodarbojās ar sekundāriem uzdevumiem – pavadīja kolonnas, aizsargāja svarīgus objektus un tamlīdzīgi. Šādas privātas armijas nav izmantotas kā regulārā karaspēka aizstājējs uzbrukuma operācijās, kā to tagad dara “Vagner”.
Krievijai ir arī citas mazākas un ne tik pazīstamas privātas militārās kompānijas – “Redut”, “Patriot”, taču tās vairāk tiek izmantotas kā speciālās militārās vienības. Nu jau parādās pirmās vēsmas, ka arī “Vagner” stāsts, iespējams, iet uz beigām. Pirmkārt, viņiem vairs neļaus vervēt cietumos, tāpēc, visticamāk, nebūs ar ko aizstāt dzīvā spēka zaudējumus. Otrkārt, viņi paši sūdzas par munīcijas badu, tātad arī šajā ziņā viņi nevarēs turpināt darboties tāpat kā līdz šim. Acīredzot pašlaik šajā Prigožina un Aizsardzības ministrijas konkurencē ministrija gūst virsroku.
Kā vērtēt NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga atziņu, ka Rietumiem sāk pietrūkt munīcijas, ko sūtīt Ukrainai, jo nevar to paspēt saražot?
Stoltenbergs pats neko neražo, to dara NATO dalībvalstis, kurām ir savi aizsardzības budžeti un plāni. Acīmredzot Ukrainas karš ir iztērējis to munīcijas daļu, kas bija virs plāna, un tagad ir jautājums – vai sākt izmantot krājumus, kas katrai valstij ir paredzēti kara gadījumam. Pēc būtības tas nozīmētu pazemināt savu kaujas gatavību. Jā, var teikt, ka Rietumu militārā doktrīna tiešām neparedzēja tik ilgstošu konvenciālo karadarbību ar šādām karošanas metodēm. Es gan nedomāju, ka te ir jautājums par nespēju saražot, drīzāk par politiskiem lēmumiem un finansējumu. Ja ražotājiem būs priekšā līgums, papildu jaudas viņi atradīs, un, ja karš Ukrainā turpināsies, nekāda cita varianta jau īsti nav.
Kara pirmajos mēnešos daudz tika runāts, ka arī Krievija drīz iztērēs visus krājumus, kas ir noliktavās vēl no padomju laika, un papildināt ātri tos nevarēs. Tomēr vismaz pagaidām nešķiet, ka šajā ziņā kaut kas būtiski mainījies.
Te ir jāsaprot – lai Krievija pašlaik varētu karot, savulaik PSRS iedzīvotāji par to samaksāja ar savu labklājību. Tolaik viss gāja militāri rūpnieciskajam kompleksam, un Brežņeva laikā tika radīti tie krājumi, ko šobrīd izlieto Putins. Bet, protams, arī tie nav bezgalīgi. Skaidrs, ka arī Krievijai, ja tā gribēs turpināt karu, būs jāpalielina ražošanas jaudas. Šķiet, ka tur jau notiek virzība uz bieži piesaukto valsts ekonomikas mobilizāciju kara vajadzībām. Militārās rūpnīcas jau tagad strādājot četrās maiņās, faktiski – nepārtrauktā režīmā.
Kāda vispār militāri ir nozīme Kijivas un citu Ukrainas pilsētu apšaudēm, ja pie tām nenotiek aktīvā karadarbība? Skaidrs taču, ka sabiedrības pretošanās garu ar to nevar salauzt.
Sabiedrības noskaņojumu tas tomēr var ietekmēt, it īpaši, ja turpinās ļoti ilgi. Arī pēc 2014. gada Ukrainā bija tāda tēze, ka “tauta ir nogurusi no kara”, lai gan karš notika valsts austrumos un, piemēram, Kijivas kafejnīcās to nemaz nevarēja just. Tagad raķešu apšaudes ir reālās briesmas. Pat ļoti patriotiskiem cilvēkiem ar laiku var parādīties noskaņojums, ka varbūt jāpiekrīt kādām sarunām.
Nacistiskā Vācija Otrā pasaules kara laikā Londonu bombardēja daudz ilgāk un nežēlīgāk, bet tāpēc jau briti ne brīdi neteica – nē, nu viss, metam mieru, tas vairs nav izturams.
Bija tolaik arī Lielbritānijā cilvēki, kas uzskatīja, ka varētu kaut kā vienoties ar Vāciju, lai gan tā bija neliela sabiedrības daļa… Tātad viens ir šis psiholoģiskais aspekts, bet ir arī materiālais – traucēt Ukrainas militāri rūpnieciskajam kompleksam darboties ar pilnu jaudu, ko ietekmē elektrības pārrāvumi un citi sarežģījumi.
“Man nav šaubu, ka viņi vēlreiz uzbruks Kijivai,” tā decembrī intervijā britu laikrakstam “The Economist” sacīja Ukrainas armijas virspavēlnieks Valerijs Zalužnijs. Vai tā būs?
Mūsdienās ir ļoti grūti kaut ko noslēpt no izlūkošanas. Lai uzbruktu Kijivai no Krievijas vai Baltkrievijas teritorijas, vajadzētu sakoncentrēt lielu karaspēku. Tas noteikti tiktu pamanīts un būtu pretreakcija. Pagaidām ukraiņi šajā ziņā nekādus būtiskus papildu soļus nav spēruši, tātad pašlaik satraukumam nav pamata. Tas Krievijas karaspēks, kas pašlaik atrodas Baltkrievijā, nav pietiekams, lai ietu uzbrukumā labi sagatavotai Ukrainas aizsardzībai. Vēl paliek jautājums par pašas Baltkrievijas iesaistīšanos karā Krievijas pusē. Tas šobrīd šķiet mazticami, taču, ja pēkšņi Lukašenko ir spiests mainīt līdzšinējo nostāju vai arī viņš pats tiek nomainīts, šādu variantu izslēgt nevar.
Cik iespējams ir variants, ka krievi no Baltkrievijas neiet uzbrukumā uz Kijivu, bet uz Rivnu un Ļvivu ar mērķi patraucēt piegādēm no Rietumiem? Par to, starp citu, bieži bļaustās Kremļa propaganda – kāpēc tie Rietumu ieroči tik viegli nonāk Ukrainā, vai tad nevar to pārtraukt?
Apskatāmies karti – šāds uzbrukums faktiski notiktu gar Polijas robežu. Tas ir ļoti riskanti, ja Krievijai nav vēlmes izraisīt konfliktu ar NATO valstīm. Tāpat ir jautājums – vai arī paši poļi mierīgi noskatītos, ka tas notiek tieši viņu acu priekšā. Tālāk ir jautājums par mērķi. Kijivas ieņemšanai vēl būtu liela simboliska nozīme, taču uzbrukums rietumu virzienā izvirzīto uzdevumu īsti nesasniegtu, jo, pat nogriežot loģistiku pār Polijas robežu, paliek vēl Rumānijas robeža. Militārajā plānošanā parasti tiek izvirzīti visi scenāriji, tālāk tos sarindojot pēc varbūtības un bīstamības. Konkrētajam scenārijam bīstamība ir vidēja un varbūtība – zema.
Bet kāds tad izskatās ticamākais kara turpinājuma scenārijs? Visu laiku ticis runāts par lielo Krievijas uzbrukumu februārī vai martā.
Tas jau šobrīd sācies, un Krievijas mērķis ir sasniegt Doneckas apgabala administratīvo robežu, iespējams, vēl kaut ko vairāk.
Un Ukrainas pretuzbrukums? Cik var saprast, tas tiek gaidīts Melitopoles virzienā no Zaporižjas.
Tas noteikti būtu reālākais virziens. Militārā ziņā Ukrainai atbrīvot Krimu šobrīd pat būtu vieglāk nekā Doneckas un Luhanskas apgabalus, kas tieši robežojas ar Krieviju. To var apskatīties kartē – ja krieviem “pārgriež” sauszemes koridoru uz Krimu, tad tā no apgādes viedokļa kļūst par Hersonu numur divi. Bet, ja runājam par laiku, kad varētu notikt Ukrainas pretuzbrukums, jāsaprot, ka rudens–ziemas–pavasara periodā ir diezgan šauri “iespēju logi”. Lai normāli varētu manevrēt pa tādu teritoriju, kāda ir Ukrainas dienvidos, nepieciešama sasalusi zeme.
Tātad tas var būt laiks, kad beidzies rudens šķīdonis, bet vēl nav iestājies pavasara šķīdonis. Acīmredzot ziemas sākumā ukraiņi vēl nebija gatavi uzbrukumam – bija nepieciešama atkopšanās un pārgrupēšanās pēc Hersonas atbrīvošanas, bija jāpabeidz karavīru apmācība, lai varētu plašāk izmantot Rietumu ieročus. Tagad pirmo soli spērusi Krievija.
Saasinājums ir gar visu fronti, un to tiešām var uzskatīt par Krievijas ziemas uzbrukumu. Ukrainas ģenerālštābs noteikti vērtē situāciju, un, kad Krievija būs iztērējusi resursus, tad var sekot prettrieciens ar tiem spēkiem, kas pašlaik ir ukraiņu rīcībā. Taču jāņem vērā, ka līdz pieminētajam pavasara šķīdonim ir palicis pavisam maz laika. Savukārt, ja Ukraina grib labāk sagatavoties uzbrukumam, svarīgas ir tanku piegādes. Pašlaik tanki no Rietumiem ir apsolīti, bet jāskatās, kāds būs piegādes grafiks. Noteikti vajadzēs arī laiku, lai tos integrētu vienībās un iemācītos izmantot. Tas nav tik vienkārši, kā dažreiz cilvēki iztēlojas. Ja ņem vērā šo faktoru, tad tas pat vairāk izskatās uz gada beigām.
Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris Martins Herems nesen bija publicējis plašāku rakstu, kurā iezīmēja diezgan drūmu ainu Baltijas valstīm. Proti, pat iespējamā Krievijas sakāve Ukrainā neļautu mums pozitīvi skatīties nākotnē, jo “agresija, naids, vajadzība pēc atriebības un pārliecība par savu varu un tiesībām nekur nepazudīs”. Un vēl viens citāts: “Krievijai būs stimuls parādīt savu militāro spēku un atriebties jebkurā vietā un laikā. Galu galā ir labi zināmi trīs Baltijas valstu centieni atbalstīt Ukrainu. Tāpat kā Polijas, Lielbritānijas, ASV. Bet pēdējās ir lielas valstis…” Kādi komentāri?
Drūma aina palīdz labāk sagatavoties. Ja visu laiku tiek ziņots, ka NATO līguma 5. pants strādā, viss ir kārtībā, tad kāpēc vispār kaut ko darīt? Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris ir iezīmējis profesionāli nevainojamu bildi. Viņš ir labi informēts un piedalījies daudzās tā sauktajās kara spēlēs, kas ir būtisks plānošanas elements dažādiem iespējamajiem situācijas variantiem. Tas nav tikai viņa viedoklis, bet faktos balstīta analīze. Taču mums ir svarīgi, kāda kopumā būs politiskā situācija Rietumu pasaulē.
Piemēram, Francijas prezidents Emanuels Makrons ir amatā savu pēdējo termiņu, un jau pašlaik rodas jautājums, kas nāks viņa vietā? Ja tā būtu Marina Lepēna, tas neizskatās labs scenārijs. Tāpat svarīgi, kas uzvarēs ASV prezidenta vēlēšanās 2024. gadā. Mēs saprotam, kāda ir Baidena nostāja un uz ko viņš gatavs iet, taču nav skaidrs, kas būs, ja vēlēšanās uzvarēs kāds no Republikāņu partijas, un kurš tas būs? Tramps vai kāds cits no šīs nometnes vai tomēr kāds no tiem republikāņiem, kas atbalsta Ukrainu? Visi šie politiskie notikumi noteiks, cik ļoti mums draud sliktais scenārijs. Neizskatās, ka bez ASV līdzdalības Eiropa šobrīd varētu justies droši.
Bet gada laikā daudz ticis spriests arī par iespējamo varas maiņu Krievijā un to, ka nākamā elite nevēlēsies turpināt atklātu konfrontāciju ar Rietumiem.
Krievijā pie varas var nākt vēl radikālāki spēki, tā sauktie “turbopatrioti” – Patruševs, Medvedevs un tamlīdzīgi. Cita lieta, ka tur var sākties kāda iekšēja turbulence un grupējumu cīņas. Bet militāras noskaņas var saglabāties. Tāpat neviens nav atcēlis hibrīdkara variantus, kad tieša konvenciāla uzbrukuma nav, bet atkal parādās kaut kādas Krievijas atbalstītas “tautas republikas” vai vēl kas cits.
Kā pašlaik izskatās Latvijas mēģinājums ieviest Valsts aizsardzības dienestu? Sākumā bija liels entuziasms politiskajos paziņojumos, ātrs valdības lēmums un balsojums Saeimā. Vēlāk viss sabremzējās, un bijusī Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece nesen pat rakstīja, ka “vilcināšanās ar Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu nopietni apdraud Latvijas drošību”. Vai tā ir?
Bļodniecei ir viegli runāt no tām pozīcijām, kādās viņa ir šobrīd. Nezinu, kā viņa runātu, ja joprojām būtu Aizsardzības ministrijā un atbildīga par Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu. Te joprojām saduras divas koncepcijas. Vēl arvien ir diezgan daudz atbalstītāju un lobiju iepriekšējai pieejai, kur uzsvars tika likts uz profesionālo armiju, nevis obligāto dienestu. Turklāt tā nedomā kaut kādi cilvēki no ielas, bet no profesionālās vides. Nav noslēpums, ka kritisks pret Valsts aizsardzības dienesta ideju no sākuma bija Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš, tāpat pašreizējais Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājs Raimonds Bergmanis. Tātad ir gan darbība, kas saistīta ar obligātā dienesta atjaunošanu, gan pretdarbība. Ja tu mēģini izkustināt kādu sistēmu, tā pretosies, nevis uzreiz padosies.
Bet teikt, ka tas ir drauds mūsu drošībai, būtu pārspīlējums?
Mans skatījums ir, ka mēs jau esam iekavējuši un tagad vajadzētu pasteigties, taču manā rīcībā ir tikai atvērtie avoti. Ir arī cits viedoklis, kuru pārstāv nebūt ne blogeri vai žurnālisti. Tiem, kas saka, ka draudu nav un mēs varam mierīgi nesteigties ar Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu, ir pieeja augstākā līmeņa izvērtējumiem par Latvijas drošības situāciju. Cerams, ka šie izvērtējumi ir pareizi un viņi nekļūdās.
