Ukrainā līdz ar cilvēku dzīvībām un infrastruktūru brutāli posta arī kultūras mantojumu 0
Elvita Ruka, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainā līdz ar cilvēku dzīvībām un infrastruktūru Krievijas okupācijas armija brutāli posta arī kultūras mantojumu. Vai ik rītu ukraiņu televīzija ziņo, ka apšaudē vai aviācijas uzlidojumā cietis vai sagrauts kāds dievnams, muzejs vai piemineklis.
Iebrucēji izpostījuši 19. gadsimta koka baznīcu Viazivkā, Ivankovas muzeju ar vērtīgiem mākslas darbiem, cietusi Harkivas katedrāle, Čerņihivā bombardē vēsturisko centru utt. Ukraiņi uzskata, ka Putina armijas barbariskā rīcība nav nejauša, jo plāns ir noslaucīt no zemes virsas viņu valsti un pakļaut nāciju. Kādas Ukrainas kultūras bagātības ir apdraudētas?
Kara pirmajās dienās sanāk atrasties skaistā un drošā valstī, kultūras mantojuma šūpulī Grieķijā. Gribu rakstīt par antīkās pasaules ideāliem un skaistuma kultu, par racionālo saprātu, mērenību un nemirstību, gribu dalīties Bizantijas kultūras pārdzīvojumos un ortodoksālā garīguma pērlēs, taču Ukrainas notikumi virmo apziņā kā paralēlā realitāte.
Te ir viņas – antīkās kariatīdes, te – seno dievnamu viscaur Bībeles tēliem noklātās sienas, te Meteoras klosteri un Delfu senās svētvietas, te pasauli kopā saturošais mantojums, bet kas notiek tur, kur plosās ieroči? Vai tiešām visi pasaules dēmoni ir satikušies vienuviet, lai uzsāktu savu murgaino posta deju?
Antīko tempļu un pieminekļu skaistumu vēlākos gadsimtos bojāja turku jūgs, kam bija svarīgi nokalt mākslā visus cilvēciskos vaibstus – senās dievietes un kariatīdes palika bez sejām, tāpat kā antīkie dievi un valdnieki. Šajos pagājušajos karos sadūrās gan valdnieku ambīcijas un teritoriālās pretenzijas, gan lielās reliģiskās pārliecības – tas bija nežēlīgi, bet izskaidrojami. Mūsdienās – kas notiks, ja kara apšaudes vidū būs pareizticīgo dievnams? Vai to noslaucīs no zemes virsas?
Stop, risiniet problēmas citviet!
Pēc diviem divdesmitā gadsimta grandiozā mēroga kariem pasaule it kā nāca pie prāta. Piebremzēja un sāka sarunāties – arī par to, kā bruņotu konfliktu gadījumos glabāt kultūras mantojumu. Pasaules šedevri nav atkārtojami un tie nepieder kādai tautai atsevišķi – vienojās kolektīvais saprāts.
1954. gadā tika parakstīta Hāgas konvencija par rīcību militāru konfliktu gadījumā. Lai neiznīcinātu kultūrvēsturiskas ēkas, valstis vienojās pie tām izlikt zīmi, kas signalizē – stop, tā ir vērtība! Tās funkcija bija brīdināt un informēt, lai pasargātu no apdraudējuma. Humāna vienošanās, kas pārauga pieminekļu sargāšanā arī miera laikā. Zili baltā zīme bijušās PSRS teritorijā izplatījās līdz ar neatkarīgo valstu izveidi.
Tā kļuva arī par nacionālās identitātes un lepnuma simbolu, par pierādījumu – mūsu zeme, mūsu tauta ir bagāta ar gadsimtu mantojumu, esam tā cienīgi turpinātāji. Zinātāji pēc tās orientējās arī citviet pasaulē, padarot par tūrisma objekta kvalitātes zīmi. Valsts sargā – tātad vērtīgs! Par sākotnējo nozīmi “stop karā”, šķiet, jau bija piemirsts… Ukrainas upurjēra situācija tagad liek to atcerēties pilnā mērā.
Gribētos redzēt, kā pie baznīcas Ukrainā nobremzē iebrucēju tanki vai ugunsmetēji pagriež stobru citā virzienā… Naivi? Laikam gan, bet soda plusiņu kara noziedzniekiem tribunālā tas tomēr dos. Neesmu aculieciniece šobrīd, bet tīmeklī pieejamais materiāls rāda – vēsturiskās celtnes šajos uzbrukumos cieš, pārvēršas par drupām un kļūst par agresora neprāta pieminekli.
Simboliski, ka jau pirmajā kara dienā notika iebrukums Čūsku salā, kur līdz ar cilvēku dzīvībām tika bezjēdzīgi un ciniski apdraudēts vēsturiskais mantojums – šajā salā bija Odesas Vēstures un arheoloģijas muzeja filiāle. Sala bija saistīta vēl ar antīko kultūru un leģendu par Ahilleju.
Šobrīd nav droši ticamas informācijas par krājuma stāvokli, kurā ir (vai bija) sengrieķu varoņa Ahilleja tempļa fragmenti, amforas, enkuru detaļas un citi arheoloģiskie atradumi. Tas nebija atmiņu, bet reālu lietu muzejs, ko traģiskie notikumi Čūsku salā ir padarījuši par politikas ķīlniekiem.
Vēl simboliskāki ir notikumi 8. marta rītā, kad sprādzieni atskanējuši Odesā. Pirms divām dienām lidmašīnā uz Rīgu satikām ģimeni no šīs pilsētas, kas līdz ar nelielo iedzīvi bēgļu gaitās veda arī kaķi. “Slikti, ļoti slikti,” ir tas, ko viņi teica klusiņām, jo skaļi ar krievu valodu vairs neviens negrib plātīties. Kovida maskas ļāva saredzēt tikai acis, bet tās pateica daudz.
Padzīvojušajiem vecākiem un pusaugu meitai tās pārsvarā bija sastingušas vienā punktā, trīsdesmitgadīgie spēja parunāt. “Ir veseli pilsētas rajoni, kuros atrodas pavisam jauniņi krievu armijas zaldātiņi. Viņi tur dzīvo pusbadā, zvana vecākiem un saka – “mums neviens neuzbrūk, tie esam mēs, kam liek uzbrukt”… Vienkāršie ukraiņu cilvēki nesa viņiem ēst, lai viņi nelaupa veikalus. Tad vienu, kas nesa zupu, nez kāpēc nošāva – viņš bija mūsu draugs. Tas pielika punktu, arī mēs nolēmām aizbraukt,” stāsta jaunā sieviete, kas nemitīgi glauda kaķi un cenšas apturēt asaras… Kādi šeit jautājumi par pieminekļiem?
Taču simboliska saite ir, jo slavenais teiciens “zupā tārpi” nāk no izcilā rīdzinieka Sergeja Eizenšteina pasaules zelta fonda kinofilmas “Bruņukuģis Potjomkins”, kur viena no iespaidīgākajām epizodēm filmēta uz Primorskas kāpnēm Odesā. Kādreiz tās sauktas par Rišeljē kāpnēm, PSRS laikos, pateicoties filmai, pārdēvētas Potjomkina vārdā. Tās ir īpaši veidotas un rada īpatnēju optisko mānu.
Apakšā, pie jūras, tās ir platākas, bet augšgalā šaurākas. Raugoties no augšas, tās visā garumā izskatās vienādi platas. Raugoties no lejas – garākas nekā patiesībā. Sergejs Eizenšteins uz šīm kāpnēm izspēlēja episku traģēdiju – pēc “zupā tārpi” izraisītā sašutuma uz bruņukuģa sākas matrožu sacelšanās, kam finālā seko civilo iedzīvotāju slaktiņš, ko uz šīm bezgala garajām, iespaidīgajām kāpnēm veic cara zaldāti.
Neaizmirstams ir kadrs, kad ievainotās mātes vaļā palaistie bērnu ratiņi ilgi un izmisīgi traucas lejā pa kāpnēm… Tā ir hipnotizējoša aina, vardarbības un izmisuma simbols. Lai arī filma veidota kā veltījums divdesmit gadiem kopš 1905. gada revolūcijas un ir atbilstoša padomju valsts ideoloģijai, Eizenšteina ģenialitāte to paceļ pāri laikam. Tas ir piemineklis pilsoņu kara šausmām, kas tagad, pēc simts gadiem, atkal cenšas izlauzties…
Molotova kokteiļi iekļauti
Neviens nezina, kas sekos tālāk, bet 8. marta naktī Odesā skan sprādzieni – vēsta ziņas. Par Krievijas karaspēka mērķi kļuvusi arī šī krāšņā, tradīcijām un leģendām bagātā Ukrainas dienvidrietumu pilsēta pie Melnās jūras. Kara sākumā soctīklos ceļo reklāmas plakāts, kas ar savu melno humoru mūs sasmīdina pašā Akropoles vidū.
Tas veidots kā tūrisma piedāvājums ar saukli “Karstā tūre pa Odesu – ieraudzīt Ukrainu un mirt! Molotova kokteiļi iekļauti cenā”. Autors ir anonīms, bet brīvdomīgais, huligāniskais, asprātīgais stils liek domāt – pašu odesiešu darbs! Ne velti ceļo mīts, ka visas labākās anekdotes kopš dziļiem padomju laikiem sacerētas Odesā…
Tagad joki beigušies – arī šī kultūras pieminekļiem bagātā pilsēta ir pakļauta Krievijas vadoņa agresijai un neēdušo zaldātu piespiedu cīņai. Un viņi ar “zupā tārpi” sajūtu būs spiesti uzbrukt un aizsargāties, nežēlot dzīvības, kur nu vēl ēkas… Odesa, kas visos laikos ir bijusi nozīmīga ostas pilsēta un kūrorta oāze, kas vienmēr lepojusies ar etnisko dažādību, bijusi nozīmīgs ebreju centrs un apaugusi ar kolorītiem stāstiem no noziedznieku, kontrabandas un dažādu avantūristu subkultūrām, Odesa – apdziedāta, slavēta un daudzveidīga, pārvērtīsies par apskretušu veču ar “izdauzītiem zobiem”…
Tā drupas tiek dēvētas arhitektu un muzejnieku aprindās, kad vēlāk tiek diskutēts – atjaunot vai atstāt, kā ir? Jo vēsturisko substanci, ja tā reiz iznīdēta, atkal radīt nav iespējams. Botokss un kosmētiskās operācijas mantojumu atdzīvināt nespēj. Vai tādēļ kāds nobremzēs? Vai pasaudzēs Odesas arhitektūru, kurā iezīmējas vesels kultūru sajaukums – no Armēnijas līdz Grieķijai? Vai negraus vēsturiskos rajonus, kur klejo visu pasaules klaidoņu – mākslinieku un dekadences vilināto bohēmistu – gars? Vai atcerēsies, ka tā ir iedvesmas pilsēta rakstniekiem un režisoriem? Vai apjēgs, ka nemirstīgais Ilfa un Petrova romāns “12 krēsli” ir radies, pateicoties tieši šīs pilsētas oriģinalitātei? Unikalitātei, kas nosaka – to nevar ne viltot, ne atkārtot…
Odesas vēsturiskais šarms radās no 1816. līdz 1879. gadam, kad tā bija brīvpilsēta ar dažādām privilēģijām. Te dzīvoja liela ebreju kopiena, 19. gadsimta beigās tie bija jau 37 procenti no iedzīvotājiem. Kur ebreji – tur plauksme un kolorīts! Odesa piedzīvoja tik strauju uzplaukumu, ka to savulaik, tāpat kā Rīgu, dēvēja par mazo Parīzi, bet Primorskas kāpnes – par Odesas Eifeļa torni.
Pateicoties veiksmīgajai tirdzniecībai un ostas darbībai, Odesa ir bijusi viena no bagātākajām pilsētām Krievijas impērijā. Nopelnīto naudu odesieši dāsni ieguldīja glaunu namu un piļu celtniecībā. Īstie odesieši mīlēja savu pilsētu, kas arī bija dāsna – neatkarīgi no tautības un pagātnes, šeit katrs varēja kļūt par pilntiesīgu Krievijas impērijas pilsoni. Šajā uzplaukuma gaisotnē tapa arī Primorskas kāpnes – kā plašs žests un zema paklanīšanās jūrai. Pateicoties konstruktoram Džonam Aptonam, monumentālo kāpņu konstrukcija tika veikta no 1837. līdz 1841. gadam, bet būvniecības darbi pilnībā pabeigti 1853. gadā.
Laika gaitā kāpnes zaudējušas astoņus no sākotnējiem 200 pakāpieniem un nepieved vairs pie pašas jūras, bet atduras ielas malā, aiz kuras jau jūrā izbūvēts mūsdienu modernās arhitektūras komplekss. Optiskā efekta radīšanai kāpņu apakšējais posms ir 21,7 metrus plats, bet augšējais – 13,4 metri.
Kāpņu kreisajā pusē 1906. gadā tika ierīkots funikulieris, kas pārvadāja pasažierus no piekrastes uz pilsētas centru. 1970. gadā to aizvietoja ar noslēgtu liftu, ko slēdza 1997. gadā. Ukrainas pieminekļu sargi 2005. gadā panāca funikuliera atjaunošanu sākotnējā izskatā, bet tagad, 2022. gada martā, arvien tuvāk skan sprādzieni…
Ziņās jau bezkaislīgi tiek apkopoti zaudējumu cipari un lēsts, cik gados to varētu atjaunot. Ja “zupā tārpi” neprāts skars Potjomkina kāpnes, ja Molotova kokteiļi lidos mērķos, ja agresorus neapturēs Hāgas konvencija un tās simbolika, tad atbilde ir – nekad! Šis mantojums būs zaudēts neatgriezeniski.
Svētības tūkstošgade
Vēl lielākā mērā tas attiecas uz visu Ukrainas teritoriju, kur atrodas septiņi UNESCO mantojuma saraksta objekti. Šis statuss ir pasaules līmeņa novērtējums ar skaidru vēstījumu – šo objektu saglabāšana ir svarīga visai cilvēcei, tie ir nododami nākamajām paaudzēm kā liecība par vislabāko, skaistāko, vērtīgāko, kas radīts pirms mums.
Tāda – svēta un žilbinoša – ir Sofijas katedrāle Kijivā, kas celta XI gadsimtā. Tā glabā pasaulē vispilnīgāko viduslaiku kristietības mozaīku un fresku ansambli – 260 un 3000 kvadrātmetru platībā. Vēlākā laika posmā katedrāle pārbūvēta un iemieso ukraiņu baroka augstākos sasniegumus.
Katedrāle mainījusies līdzi laikam un politiskajiem pavērsieniem. Vēsturiskie avoti vēsta, ka to uzcēlis Kijivas kņazs Jaroslavs Gudrais (987–1054) vietā, kur pats uzvarējis pēdējos no uzbrucējiem – vēsturisko pečeņegu tautu. Tā beidzās ilgstošie uzbrukumi Kijivas Krievzemei, kam par godu tika likts Sofijas katedrāles pamatakmens. Tomēr dziļāki pētījumi atklāj, ka priekšdarbus šī pasaules šedevra tapšanai veicis viņa tēvs – Vladimirs Lielais. Šis datējuma atklājums tūkstošgades sākumā izraisīja milzu ažiotāžu. 2009. gadā UNESCO ģenerālā konference deva apstiprinājumu šai versijai un pēc tam ar Ukrainas prezidenta rīkojumu 2011. gada 11. jūnijā plaši tika atzīmēta Sofijas katedrāles tūkstošgade. Vai šī vēsture ir zināma ikvienam ģenerālim un karavīram, kas šobrīd met bumbas uz Kijivu? Vai viņi ir gatavi cīnīties arī ar Svēto Jaroslavu?
Kņazs Jaroslavs nācis no ļoti sazarotas dzimtas, viņa senči, pēcnācēji un radinieki bija daudzu toreizējās Eiropas valstu valdnieki. Kristībās viņš saņēma svētā Georgija vārdu, bet pats, neskatoties uz aktīvo karadarbību, sacelšanos pret tēvu, sīvu sāncensību ar brāļiem, viena ieslodzīšanu u. c. asām rīcībām, tiek godāts par svēto. Viņu savās lūgšanās ik gadu 4. martā piemin gan Krievijas Pareizticīgā baznīca, gan Ukrainas, kas abas tagad viena no otras novērsušās. Ukrainā bija pārstāvētas abas, bet kara laikā arī Krievijas patriarhātam pakļautā izsaka nosodījumu Kremli atbalstošajai vadībai.
Tomēr vēsturiski tieši kņazs Jaroslavs ir bijis tas, kas tā laika Krievzemē uzsāka vērienīgu baznīcu celtniecību, attīstīja kultūru un izglītību, izdeva pirmo juridisko likumu apkopojumu, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu “Krievu patiesība”. Valdnieks Jaroslavs izveidoja ciešas attiecības ar Zviedriju, labi sapratās gan ar Bizantiju, gan Romas Svēto krēslu, kā arī visām Eiropas valstīm. Sofijas katedrāle, ko jau celšanas posmā apgleznoja Bizantijas mākslinieki, ir piemineklis šim faktam – Kijiva viņa laikā kļuva par plaukstošu, bagātu pilsētu, kas ir senāka par Maskavu… Viņš pār Kijivas kņazisti valdīja 37 gadus un mira “Pareizticības svētkos” (Lielā gavēņa pirmajā svētdienā) uz sava dēla Vsevoloda rokām. Uzraksts par Jaroslava nāvi iegravēts zem viņu attēlojošas freskas Sofijas katedrāles centrālajā jomā, bet milzīgajā kompleksā vietas pietika visiem Bībeles svētajiem.
Barbarisks uzbrukums Kijivas Krievzemi postīja 13. gadsimta vidū, kad arī Sofijas katedrāli 1240. gadā izlaupa Čingishana mazdēla Batija ordas. Pēc tam katedrāle līdz 1390. gadam tika atjaunota, atkal plauka un zēla, bija metropolītu rezidence. Vēlāk dažādu iekšpolitisku un ārpolitisku iemeslu dēļ sākās trīs gadsimtus ilgs noriets. 16. gadsimta vidū kāds vācu ceļotājs liecina, ka katedrāle ir “tik žēlīgā stāvoklī, ka dievkalpojumi tur nenotiek”. Politiskās izmaiņas katedrāli skāra 1596. gadā, kad tā pārgāja uniātu pārvaldībā.
Vienkāršoti skaidrojot, tā bija austrumu kristietības tradīcija, kas pakļāvās Vatikānam – Romas katoļu baznīcai. Tas gan nebija uz ilgu laiku, jau 1633. gadā tā atgriežas pareizticīgo īpašumā, XVII–XVIII gadsimta mijā notiek atjaunošana un pārbūve, tiek dibināts vīriešu klosteris. 1697. gadā notiek liels ugunsgrēks, daudzas no kompleksa koka ēkām nodeg. Pēc diviem gadiem Krievijas imperators Pēteris Pirmais dod rīkojumu celt jaunas mūra ēkas – tās arī saglabājušās līdz mūsdienām.
Te ir vietā atcerēties vēl kādu sociālo tīklu joku, ko vizualizē Pētera Pirmā un Vladimira Putina portreti. Zem pirmā uzraksts “Atvēra logu uz Eiropu”, zem otra “Aizvēra logu uz Eiropu” ar kopīgo secinājumu – “Pavēdinājām, un pietiks!”.
Kaut arī kopš 1934. gada un PSRS valdošā ateisma jūgā komplekss izdzīvojis kā muzejs-rezervāts, kas nozīmē – dievkalpojumi nenotika –, Sofijas katedrāle bija liecība Dieva vārdam un ticībai. Kad 1990. gadā šī vieta ar nosaukumu “Kijivas Lavra” kļuva par pirmo Ukrainas objektu, kas iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, noteikumi joprojām tika atvasināti ateisma garā – tika aizliegts ēkas nodot kādai reliģiskai organizācijai, kas nozīmēja neatdzīvināt garīgo funkciju.
Izņēmums ir tikai 24. augusts, Ukrainas neatkarības diena, kad šeit notiek kopīgs visu konfesiju aizlūgums par Ukrainu. Šāda tradīcija ieviesta 2005. gadā, bet jau gadu vēlāk Maskavas patriarhātam pakļautā Ukrainas pareizticīgo baznīca paziņojusi par atteikumu piedalīties šādā pasākumā.
Jēzus bunkurā
Citādas, bet izcilībā līdzvērtīgas ir Kijivas Pečoru Lavra un Kristus Glābēja katedrāle Berestovā – šajā noslēpumainajā rezidencē 1015. gadā miris visas Krievijas kristietības politiskais pamatlicējs kņazs Vladimirs. Ukrainas sakrālo arhitektūru pasaules mērogā pārstāv arī unikālās Aizkarpatu koka baznīcas un Ļvivas vēsturiskais centrs, kurā ir ievērojams skaits dažādos laikos celtu katoļu un pareizticīgo dievnamu.
Ļvivas arhitektūra ir Eiropas un visas pasaules vērtība – tik stilistiski piesātināta, bagāta, daudzveidīga, cēla. Tās apdraudējums ir noziegums ne tikai humānajā, bet arī kultūras mantojuma kontekstā. Citā reģionā, Černivcos, atrodas bijusī Bukovinas un Dalmācijas metropolītu rezidence, kas mūsdienās ir universitāte.
Čehu arhitekta Jozefa Glavkas projektētā kompleksa unikalitāte ir grandiozie mērogi, sarežģīts plānojums un virtuozs bizantiešu un romānikas stila elementu apvienojums elegantā historicisma celtnē. Vai postījumu gadījumā agresors to atjaunos? UNESCO sarakstā iekļauti arī Latvijā zināmā Strūves ģeodēziskā loka vairāki punkti Ukrainas teritorijā.
Savukārt senās Hersonas svētvietas veido unikālu kompleksu, kurā ir gan antīko tempļu daļas, gan agrīnās kristietības liecības, gan bizantiešu stila baznīcas – vienā no tām kristīts svētais kņazs Vladimirs. Šī ir gan arhitektūras un mākslas, gan reliģiskā svētvieta, kas 21. gadsimta Krievijas politisko agresiju jau ir piedzīvojusi – atrodas Krimas pussalā.
Par katru no šīm vietām varētu rakstīt daudz un dziļi, katrai ir tas, ko neviena vara neatjaunos, – vēsturiskā unikalitāte un autentiskā substance. Par to, cik dziļi ticīgi un patriotiski ir ukraiņi, pārliecinājos vēl 2019. gada martā, kad apceļoju Rietumukrainu.
Ļviva ar savu vēsturisko piesātinājumu un daudzajiem arhitektūras šedevriem mani pārsteidza nesagatavotu. Ukraiņu baroks žilbināja tāpat kā nemitīgā cilvēku klātbūtne, kas lūdzās, lūdzās, lūdzās… Tagad Ļvivas un visas Ukrainas iedzīvotāji glābj ne tikai sevi, bet arī kultūras mantojumu. Baznīcām tiek aizsisti logi, muzeju krājumi evakuēti uz pagrabiem, statujas ietītas. Ļvivas armēņu baznīcas Jēzus pie krucifiksa saudzīgi noņemts un paslēpts bunkurā – iepriekšējo reizi tas ir darīts Otrajā pasaules karā. Stop, stop, stop gribas kliegt visa mantojuma vārdā, lai “zupā tārpi” nepadara pasauli nabagāku.
Kad pēc atgriešanās vēlos pārskatīt Ļvivas un Užhorodas ceļojuma bildes, nevienā ierīcē tās vairs neatrodu. To bija tik daudz un skaistas, acu priekšā vēl ir, bet atrast nevaru. Emocionāli apraudos, cik zīmīgi tas šķiet. Taču, nē – Ukrainu neizdzēsīs!
