Juris Lorencs: Ukraina iegūst laiku 3
Pēc vairākus mēnešus ilgas politiķu stīvēšanās un intrigām Ukrainai beidzot jauna valdība. Valsts parlaments – Augstākā rada – premjera amatā apstiprinājis līdzšinējo parlamenta spīkeru Volodimiru Groismanu.
Iepriekšējais premjers Arsēnijs Jaceņuks, kura reitings pēdējos mēnešos bija noslīdējis līdz dažiem procentiem, atstāj Groismanam smagu mantojumu. Ukrainā ir milzīgas sociālās problēmas. Vidējā alga valstī patlaban ir 4590 grivnas jeb 160 eiro, minimālā alga – 46 eiro, vidējā pensija – 50 eiro. No vēl lielāka trūkuma daudzus ukraiņus glābušas zemās naftas cenas un aizvadīto gadu neparasti siltās ziemas. Tradicionālo Krievijas tirgu Ukraina tikpat kā zaudējusi, ko Eiropa pagaidām nespēj kompensēt. Valsts austrumos – Donbasā un Luhanskā – gruzd konflikts, kas pat šajā pamiera laikā turpina prasīt ukraiņu karavīru dzīvības. Ukrainas politikā joprojām ir liela oligarhu ietekme, valsti pamatoti uzskata par vienu no korumpētākajām Eiropā.
Varbūt vislielākais Jaceņuka valdības nopelns ir tas, ka, neraugoties uz visām grūtībām, Ukraina šajos divos gados pēc Maidana revolūcijas spējusi “noturēties”, izdzīvot un vēl vairāk attālināties no Krievijas ietekmes. Taču šodien ar to vien ir par maz. Rietumi no Ukrainas gaida ne tikai lozungus “Mēs esam Eiropa”, bet arī nopietnus darbus. Negatīvais referenduma rezultāts Nīderlandē ir nopietns brīdinājums, ka uzticības kredīts var tikt izsmelts.
Jauno Ukrainas valdību parlamentā atbalsta tikai divas frakcijas – “Porošenko bloks” un Jaceņuka vadītā “Tautas fronte”. Jūlijas Timošenko partija “Batkivščina” palikusi opozīcijā. Šķiet, Ukrainas politikas “dzelzs lēdija” nolēmusi “ieturēt pauzi” un mērķē vēl tālāk – uz ārkārtas parlamenta vēlēšanām (kas nav izslēgtas pašreizējās trauslās koalīcijas izjukšanas gadījumā) vai nākotnē pat uz valsts prezidenta krēslu.
Jaunais (tikai 38 gadi, tautība – ebrejs), enerģiskais, bet reizē nosvērtais un apdomīgais Groismans tiek uzskatīts par “Porošenko cilvēku”. Viņi abi nāk no Viņņicas pilsētas, kur atrodas pati lielākā no Porošenko piederošajām “Roshen” šokolādes fabrikām. Savukārt Groismans ne bez panākumiem astoņus gadus atradās pilsētas mēra amatā. Viņņicu šodien pamatoti uzskata par vienu no bagātākajām un sakārtotākajām Ukrainas pilsētām.
Groismana valdībā vairs nav neviena ārzemnieka, toties arī viņš nav spējis turēties pretim kārdinājumam uzaicināt “savējos” no dzimtās Viņņicas. Tā ir daudzām pēcpadomju valstīm raksturīga parādība – Putins savā apkārtnē pulcina “čomus” no Pēterburgas, savukārt gāztais Ukrainas prezidents Janukovičs uzticējās “pārbaudītiem kadriem” no Donbasa un Luhanskas.
Līdz ar jaunās valdības apstiprināšanu Ukraina ir ieguvusi laiku, atelpas brīdi, lai apzinātos sasniegumus, izvērtētu pieļautās kļūdas, noteiktu attīstības prioritātes un ar jaunu sparu ķertos pie ilga, pacietīga darba. Jaunu revolūciju šī valsts var arī neizturēt.
