Māris Antonevičs: Ukraina deg 12
Ir dažādi veidi, kā apdzēst liesmojošu ugunskuru. Var to vienkārši atstāt savā vaļā un nākamajā rītā secināt, ka palikusi vien blāvi dūmojošu ogļu kaudzīte. Var skraidīt apkārt un bļaut: “Deg, deg, kaut kas taču jādara, cik ilgi vēl gaidīsim?” Un var, protams, mēģināt dzēst, ja vien ir tam nepieciešamie līdzekļi. Ja pa rokai ir tikai spainis ar nenosakāmas izcelsmes šķidrumu, tad jābūt uzmanīgam – liesmas pirmajā brīdī varbūt izdosies slāpēt, bet toties parādīsies smaka, kuru izvēdināt nevarēs vēl ilgi.
Ukraina šobrīd deg. Kijevu no Rīgas šķir tikai nedaudz vairāk kā tūkstoš kilometru, un ar auto šo attālumu var nobraukt nepilnas diennakts laikā. Vēl nekad kāds no pasaules “karstajiem punktiem” nav bijis tik tuvu. Ir arī politiskas paralēles. Ja, piemēram, Sīrijas vai Mali konfliktu latviešiem ir grūtāk izprast, jo īsti nav skaidrs, kurš tur ar ko un par ko cīnās, tad Ukrainā spēku sadalījums iet apmēram pa to pašu mums zināmo robežšķirtni (atšķirība tā, ka Latvijā tas nenozīmē brutālas ielu kaujas, bet daudz smalkākas politiskās izpausmes, valodu referendumu, piemēram). Turklāt ar katru dienu tiek pārkāptas jaunas “sarkanās līnijas”, un nu jau pienāk ziņas par līķiem – divi, divpadsmit, divdesmit seši… Daudzi saka – tas jau ir karš, cilvēka dzīvībām vairs nav vērtības.
Politisko vērtējumu notikumiem dot ir vienkāršāk, taču, nonākot pie jautājuma par ugunskura dzēšanu, viss kļūst sarežģītāk. Ignorēt nedrīkst – pārāk tuvu. Var šausmināties, nosodīt, izteikt morālu atbalstu. To arī darījušas Latvijas amatpersonas. “Ministrija stingri nosoda notiekošo vardarbību un aicina visas iesaistītās puses nekavējoties to pārtraukt, nepieļaut jaunus cilvēku upurus,” teikts Ārlietu ministrijas izplatītajā paziņojumā. Bet ministrs Edgars Rinkēvičs vēsta, ka viņš šo jautājumu aktualizēšot ANO. Tas labi – nebūtu Rinkēviča, ANO varbūt nepamanītu. Īpašu kopīgu paziņojumu, aicinot izbeigt asinsizliešanu, izplatījuši Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš un Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Žurnālisti pieprasa aktīvāku rīcību, taču godīgāk būtu atzīt, ka Latvijas amatpersonas diez vai kaut ko vairāk var ietekmēt. Ja nu vienīgi diplomātisku frāžu vietā lietot kādus asākus izteicienus, bet tas jau ukraiņu situāciju neuzlabo. Ir gan viens vārdiņš, kuru sākuši vairāk lietot arī Latvijas politiķi, – sankcijas. Bet kādas tieši sankcijas? Aizliegt prezidentam Viktoram Janukovičam un viņa pietuvinātajiem iebraukšanu Eiropas Savienībā, arestēt banku kontus, boikotēt Ukrainas preces. Daļa no šiem instrumentiem jau tiek izmantota pret Baltkrieviju, bet vienīgais iznākums ir tās tuvināšanās Krievijai. Savukārt ekonomiskās sankcijas tikai palielinātu tautas ciešanas.
Un vēl viens jautājums, kas raisa pārdomas. Ja viss būtu pretēji – ja opozīcijā atrastos un nemierus rīkotu prokrieviski orientētie spēki? Ak nē, labāk par to nedomāt…
