“Mana iekšējā misija būs palīdzēt ukraiņiem visu atlikušo mūžu”. Saruna ar režisoru Elmāru Seņkovu 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājas teātrī atgriezies režisors Elmārs Seņkovs, radot brāļu Grimmu pasaku iestudējumu “Grimmi”, ko nodēvējis par šausmu pasakām. Kara laikā, kad realitāte ir šausmīgāka par jebkuru briesmu stāstu, Seņkova teātris, iespaidojoties no dadaisma, ir zaudējis valodu un skatītāju uzrunās bez vārdiem – atpazīstamāko Grimmu pasaku motīvu kokteilī.
“Izrāde ir fantazēšana par to, ko darīsim ar pasauli, kad būsim to iznīcinājuši. Kā mēs celsimies un kā stāstīsim bērniem stāstus par to, ka mūsu pasaule ir laba?” sarunā ar “Latvijas Avīzi” teic režisors. Pirmizrāde – šodien, 23. aprīlī.
Elmārs Seņkovs ir viens no spilgtākajiem savas paaudzes režisoriem, starp viņa ievērojamākajiem darbiem ir novatoriskie “Pūt, vējiņi!”, “Ezeriņš”, “Antigone”, “Arī vaļiem ir bail” Nacionālajā teātrī, “Indrāni” Rīgas Krievu teātrī, “Raudupiete” Valmieras teātrī un “Šekspīrs” Liepājas teātrī. Gados jaunā (37) režisora darbi ilgstoši gan saista skatītājus, gan izpelnās “Spēlmaņu nakts” kritiķu atzinību, režisors pērn saņēmis arī Eduarda Smiļģa balvu.
Tiek uzskatīts, ka Elmāra Seņkova panākumu atslēga slēpjas drosmē izvēlēties aizvien jaunus mākslinieciskos mērķus, savienot saturu un estētiku, nebaidoties riskēt un celt gaismā klasiku, kas izrādās neticami aktuāla. Viņš ir sava ceļa gājējs, ne velti atstājis Nacionālā teātra štata režisora vietu un kopā ar jaunajiem aktieriem nodibinājis savu teātra apvienību “Esarte”.
“Grimmi” ir otrā no režisora Elmāra Seņkova iecerētās triloģijas izrādēm Liepājas teātrī. Pirmā, debija Liepājā, “Šekspīrs”, saņēma 2019./2020. gada “Spēlmaņu nakts” balvu kā Gada lielās formas izrāde. “Šekspīrā” uz skatuves satikās Ričards III, Lēdija Makbeta, Džuljeta un Otello, bet šoreiz uz skatuves satiksies slavenāko Grimmu pasaku varoņi, tiesa – visai apokaliptiskā ainā.
Asinis, cinisms un spēles prieks ir estētika, kas tika pieteikta “Šekspīrā”, un nu ar tādu pašu pieteikumu seko “Grimmi”. Kādēļ tieši Grimmi un pasakas?
E. Seņkovs: Man jau sen bija kāre taisīt Grimmu pasakas, bet īsti nebija pamatojuma, kāpēc un kur. Pēc “Šekspīra” kopā ar radošo komandu sapratām, ka gribam turpināt iesākto estētiku, jo likās, ka neesam sevi tajā izsmēluši. Tas ir diezgan dulls, žanrisks spēles teātris, kas nav tipisks latviešu teātrim, – tomēr esam pieraduši pie konvencionāla, dramatiska teātra un stāsta skatīšanās pieredzes.
Šobrīd, šajos apstākļos, pēc liktenīgā 24. februāra, visiem māksliniekiem bija jautājums – kā strādāt, ko radīt, kā būt. Liels šoks. Atmiņā man tas sasaucās ar Pirmo pasaules karu, kad daļa mākslinieku patvērās Šveicē, Cīrihē, un dadaisma pārstāvji sprieda, kā tagad ticēt vārdiem un pastāvošajai kārtībai. Un, ja nav kārtības, tad labāk nomirt labā kompānijā, nevis zem stobra. Tas bija ļoti sadrumstalots laikmets.
Sadrumstalotas pēc būtības ir arī pasakas – Grimmi uzlasīja un pierakstīja šīs pasakas no cilvēkiem, tās ir lauskas, ko viņi ar laiku attīstīja. Dadaisms ir lielisks veids, kā pasakas stāstīt, neizmantojot valodu, bet fonētisku spēli ar dažādām valodām.
Pasaka pēc būtības ir demitoloģizācija, kurā satiekas mītu atliekas ar vietējām leģendām. Tāds ir precīzi šis laiks.
“Šekspīrs” tika izspēlēts telšu pilsētiņā festivāla noskaņā, bet šobrīd tas notiks svaigu kapu kopās. Neliegšos, maketu nodevām pirms 24. februāra un ilgi pārspriedām, cik ētiski ir to rādīt, bet sapratām, ka nav laika politkorektumam. Ir jānovelk ļoti skaidras robežas, jārunā ļoti tieši, skaļi un stingri. Šis laiks precīzi ietekmēja izrādes procesu.
Grimmu pasakas pēc Otrā pasaules kara sabiedroto kontrolētajā Vācijas daļā izvairījās lasīt skolās – gan to nežēlības, gan antisemītiskā satura dēļ. Pēcāk tās izskaistinājusi Holivuda. Ko no visām izvēlējāties?
Atspērāmies uz zināmākajām pasakām, lai motīvi būtu nolasāmi. Tās tiešām tika izskaistinātas, bet mēs gājām citu ceļu, skatoties, kā parādīt totālu ļaunumu un totālu gaišumu. Centrā ir izvirzījusies mazā bērna iniciācija vai ceļojums šausmīgajā pasaulē. Pasakas taču vecāki stāstīja, lai pateiktu, ka pastāv šausmas, pastāv ļaunums un ar to ir jārēķinās.
Mums ir Sniegbaltītes stāsts – nemīlētā meitene, kura bēguļo un, manā interpretācijā, nonāk savā fantāzijas pasaulē, kurā ir rūķi jeb punduri, viņa cenšas nonākt līdz gaišām beigām. Visas pasakas beidzas labi. Vienīgais, uz ko šobrīd varam cerēt un sev iestāstīt, ka gaišie spēki uzvarēs tumsu. Arī tad, ja tas izklausās banāli, poētiski vai salkani.
Esat teicis, ka šobrīd, kara laikā, teātrim ir divas iespējas – vai nu manifestēt, vai rādīt notiekošā greizo spoguli. Esat izvēlējies otro?
Par skaļu būtu teikt, ka es cenšos manifestēt. Mans uzdevums ir maksimāli izbēgt no melodramatizēšanas. Nav laika jūtināties. Līdz ar to izpausmes teātrī ir daudz spēcīgākas un skaļākas arī aktieriski. Arī negaidītākas, fragmentārākas.
Iespējams, pirmo pusstundu skatītājs vispār nesapratīs, kas notiek uz skatuves. Maksimāli meklējam antiteātri.
Sākam ar kulmināciju un apokalipsi, un pēc tam mēģinām vākt pasauli kopā no lauskām. Pasakas ir kā lauskas, kuras izrādes laikā savietojas pakāpeniski. Arī “Šekspīrs” bija fragmentārs. Un izrādās, “Šekspīrs” bija pravietiska izrāde. Pēdējā ainā tirāns starp līķiem kā vienīgais izdzīvojušais sēž bunkurā un saka: “Vai kāds ir sauli redzējis, tā liedzas spīdēt?”
Šoreiz triloģijas otrajā daļā šie mirušie mostas un vēsta par pasauli, ko esam it kā iznīcinājuši. Tāda fantazēšana par to, ko darīsim ar pasauli, kad būsim to iznīcinājuši. Par to, kā mēs celsimies, kā stāstīsim bērniem stāstus par to, ka mūsu pasaule ir laba.
Ukraiņu bērni jau tagad pieauguši pārlieku īsā laikā.
Es ar šausmām iedomājos, kā lai šie bērni tic, ka nākotnē viņiem neies virsū ar ieročiem. Kā šādā situācijā stāstīt stāstus? Pasakas te ir kā vienīgais mierinājums. Būt drosmīgam, varbūt mazliet naivam ar ļoti labu sirdi.
Pelnrušķītei māte mirstot saka – paliec krietna un nesamaitāta. Nevairot ļaunumu, neļauties provokācijai uz ļaunumu atbildēt ar ļaunumu. Tas šobrīd notiek sabiedrībā, tāpēc maksimāli izvairos iesaistīties asās diskusijās.
Bet reizē ir nepieciešamība ieņemt pozīciju, saukt lietas īstajos vārdos. Arī teikt “karam – jā”, jo diemžēl ir skaidrs, ka bez kara ienaidnieku šoreiz neuzvarēt. Tikmēr, piemēram, krievi aicina viņus visus neienīst, neierindot ienaidnieka frontē, sakot, ka arī starp viņiem ir Krievijas režīma pretinieki.
Manī pašā ir liela pretruna. Man ir milzīgas dusmas, ko es nedrīkstu izgāzt sabiedriskā telpā. Paldies dievam, man ir teātris, mākslinieciski izteiksmes līdzekļi, bet tā nav realitāte. Radīt naidu ir bezizeja. Tā paši sev griežam kājā. Paliekam sīki spriedumos.
Pirms pārmest citiem, der paskatīties uz sevi. Varbūt arī es, varbūt mēs visi neapzināti esam atbalstījuši Krieviju?
Neliekuļosim, mēs visi. Sākot ar gāzi. Jūs varat teikt – mums nebija izvēles. Izvēle bija. Bet nepārmetiet tagad tiem cilvēkiem, kuri, piemēram, neapzināti atbalstīja Krieviju koncertos. Tieši šie pārmetēji rada vislielākās aizdomas, jo uzbrūk tas, kurš pats ir vainīgs.
Savulaik Alvis Hermanis pārmeta Nacionālajam teātrim, ka viņi pēc Krimas brauca uz Krieviju. Es tomēr aizstāvu Nacionālo teātri, ka viņi brauca un rādīja izrādi “Voiceks” (Krievijas režisora Kirila Serebreņņikova iestudējums, pirmizrāde 2012. gadā. – Red.) Gogoļa centrā, kas ir opozīcijas teātris pēc būtības. Taču Alvis Hermanis pats strādāja Nāciju teātrī, kas ir totāls Putina teātris. Tas ir ārprātīgi netaisnīgi pret saviem kolēģiem. Nevajadzētu tagad meklēt pārmetumus citiem. Galu galā – mēs tagad esam vienā laivā, Latvijas teātra videi nevajadzētu šķelties.
Taču es piekrītu, ka pozīcijai jābūt stingrai. Es arī pieturos pie pozīcijas, ka nevaru sadarboties ar valsti, kura izvērš nepamatotu agresiju pret citu, neatkarīgu valsti. Man tas ir nepieņemami. Mums ir jādara viss, lai atbalstītu Ukrainu, jāpalīdz tās cilvēkiem. Viņi tagad cīnās par mums.
Mana iekšējā misija būs palīdzēt ukraiņiem visu atlikušo mūžu. Skatīšos uz viņiem kā uz glābējiem. Viņi ir tie, kas šobrīd ļauj manai meitai augt mierīgi, mācīties, to, ko šobrīd daudzi nevar Ukrainā.
Arī jūs iestudējāt izrādes Krievijā. Vēl pagājušajā gadā Malaja Bronnaja teātrī…
Šis ir ļoti sarežģīts laiks. Katram atliek izdarīt savas izvēles. Ir liela bezspēcība. Iespējams, mēs jau agrāk nesadzirdējām lietas, par ko mūs brīdināja. Iespējams, bijām pavirši kaut kādos darbos. Varu to atzīt arī attiecībā uz sevi.
Vai man vajadzēja doties uz Krieviju pēc Krimas? Tagad uzskatu – nevajadzēja. Es kļūdījos. Ne tikai es.
Šobrīd uz ilgu, nenoteiktu laiku esmu sev aizvēris austrumu robežu. Izrāde Malaja Bronnaja teātrī tā arī netika izlaista. Ģenerālmēģinājumā teātra mākslinieciskais vadītājs Konstantīns Bogomolovs īsziņā paziņoja par šīs izrādes noņemšanu, pamatojot to kā radošu neveiksmi. Tāds putinisks gājiens, man neko īsti nepaskaidrojot. Acīmredzot mana nepareizā izvēle izrādē atteikties no ļoti ietekmīga cilvēka, slavenās horeogrāfes Allas Sigalovas, radīja sekas.
Jau nākamajā dienā ar taksi atbraucu līdz robežai un ar kājām pārgāju tai pāri. Ar to mans darbs Krievijā beidzās. Saņēmām vēl piedāvājumu ar studentiem piedalīties nometnē Gruzijā, taču atteicāmies, jo to organizēja Krievijas teātra institūts GITIS.
Jūsu iepriekš Maskavā iestudētās izrādes vēl izrāda?
Pašreiz Gogoļa centrā arvien tiek rādīts “Dēmons” un “Mizantrops”, es nevaru un arī negribu to ietekmēt. Centra vadītājs Kirils Serebreņņikovs pats ir bijis šīs valsts moceklis. Esmu viņam ļoti pateicīgs par iespēju tur strādāt.
“Mizantrops” kritizē pastāvošo varu – tā ir par augstākās sabiedrības liekulīgo, patosa pilno eksistēšanu. Uz šo teātri iet cilvēki, kas tic, ka valstī kaut kas var mainīties.
Bet, protams, nezinu, no kurienes viņiem finansējums. Jā, ir skaidrs, ka tas ir pilsētas teātris, taču tā mākslinieciskais vadītājs vismaz nav Putina konsultants, kāds ir (Jevgēņijs) Mironovs Nāciju teātrī.
Saņemat par tām autoratlīdzību?
Nē, saņēmu tikai, iestudējot izrādes.
Jums ir saprotams, kādēļ liela daļa Krievijas mākslinieku izvēlas klusēt, neprotestēt? Vai tiešām visu krievu smadzenes ir “izskalotas”?
Mani draugi Maskavā vienmēr ir bijuši pret esošo sistēmu. Šie cilvēki gāja atbalstīt Kirilu Serebreņņikovu, kad viņu nepamatoti tiesāja. Gāja mītiņos aizstāvēt Navaļniju. Viņiem nav izskalotas smadzenes. Viņi izvēlas braukt prom, nevis iet mītiņos, jo baidās par savu dzīvību, veselību.
Mēs visi zinām, kas notika Baltkrievijā, un Krievijā tas varbūt notiek divtik šausmīgāk. Protestējot tu pavērs pret sevi šo vardarbību. Man arī ir bail no fiziskas agresijas, piemēram, izvarošanas ar steku.
Šie cilvēki nav balsojuši par Putinu, viņi ir piedzimuši valstī, kurā viņš jau ir bijis. Viņi nevar atbildēt par visu nāciju.
No otras puses, atbildība viņiem būs jāuzņemas, jo viņi ir Krievijas pilsoņi. Domāju, ka iekšēji viņi to saprot, jo tā ir viņu kultūra, nācija, kas izvērš šo agresiju. Tas upuris viņiem ir jānes, tāpat kā to darīja vācieši.
Jautājums, vai Krievija mainīsies, kā to darīja Vācija? Es īsti tam neticu. Katrā ziņā to smadzeņu izkropļošanu – padomju cilvēka domāšanu, kas izdarīta tautai, nevarēs mainīt ne pusgada, ne gada, ne desmit laikā. Viņi joprojām neatzīst staļinisma represijas. Ja tas būtu noticis, būtu iespējams atzīt arī Putina noziegumus.
Jūs pats ģimenes dēļ Latvijā esat savā ziņā starp divām pasaulēm – krievu un latviešu. Jūtat plaisu starp tām? Mūsu pienākums uzrunāt krievus, pārliecināt?
Domāju, ka krievvalodīgajiem bija pietiekams laiks, lai integrētos. Daudzi to ir izdarījuši veiksmīgi. Mums vairs nav jāpiepūlas, tas būtu pazemojoši. Taču tie, kuri nav iemācījušies valsts valodu, un tādu ir daudz, vienkārši paliks aiz borta.
Starp maniem krievvalodīgajiem draugiem gan nav neviena, kas būtu jāpārliecina. Arī Kultūras akadēmijas aktieru kursā ir seši krievvalodīgie, kuri papildina latviešu valodas zināšanas. Nekādas plaisas nav, īpaši jaunajai paaudzei. Plaisa ir mums, kuriem ir pirmsneatkarības pieredze.
Man ļoti patīk krievu kultūra, valoda, māksla, kaut krievu kultūras kancelēšana tagad ir Eiropā populāra. Kultūra – Dostojevskis, Čehovs – ir vienīgā, kas viņus veidojusi par kaut cik humāniem cilvēkiem.
Ja kāds mēģinās man teikt, ka nevajag iestudēt krievu autorus, es absolūti nepiekritīšu un uztveršu to ļoti personīgi. Tad varbūt būtu jānomaina arī uzvārds. Valmierā rudenī ir plānots iestudēt Dostojevska “Velnus”. Piemērotāku materiālu šim brīdim nevaru iedomāties.
Esat mācībspēks Kultūras akadēmijas topošajiem aktieriem. Šajā laikā nav vairāk jāmotivē jūsu studentus turēties pie teātra mākslas?
Paradoksāli, bet šī profesija krīzes apstākļos kļuvusi vēl populārāka. Teātris ir kā bunkurs, kur paslēpties no šausmām. Kad es strādāju, es aizmirstos. Līdzko izeju no teātra zāles, skatos uz padomju laika daudzstāvu mājām Liepājā, un prātā nāk doma, ka tās ir tādas pašas kā mājas Mariupolē.
Ukraina ir tik tuvu, tur viss ir tik atpazīstams – baznīcas, mājas, cilvēki – ir tādi paši kā šeit. Tāpēc tas ir tik personiski. Man ir svarīgi, lai manā valstī nebūtu posta un agresijas. No nāves nebaidos. Atgriežoties pie Grimmiem – Nāve ir arī tēls izrādē, un tā tur ir pavisam rāma.
Kuram aktierim uzticēta šī loma?
Egonam Dombrovskim.
Izrāde “Grimmi” Liepājas teātrī
* Režisors – Elmārs Seņkovs, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Reinis Suhanovs, komponists – Edgars Mākens, režisora asistents un dramaturgs – Matīss Budovskis, mākslinieka asistente – Līga Zepa, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis.
* Lomās: Egons Dombrovskis, Inese Kučinska, Edgars Pujāts, Viktors Ellers, Rolands Beķeris, Agnese Jēkabsone, Ilze Trukšāne, Madara Kalna, Madara Viļčuka, Kintija Stūre, Valts Skuja, Hugo Puriņš, Kārlis Ērglis.
