Ukraina: cilvēks un karš. “LA” reportāža no okupētā un kara postītā Donbasa apgabala 6
Dzīvē dažkārt pienāk brīži, par kuriem mēdz teikt – “pirms” un “pēc”. Robežsituācijas, eksistenciāli apstākļi, kas pilnībā izmaina cilvēka dzīvi. Viens no tādiem ir karš un svešu varu okupācijas. Mēs, latvieši, no savas pieredzes zinām, ka tās neatgriezeniski izmaina katra cilvēka likteni. Par laimi, Otro pasaules karu vairs atceras tikai vecākā paaudze, bet dzīvi padomju okupācijā – tie, kuriem “virs četrdesmit”.
Taču mums tepat kaimiņos ir valsts, kur karš un okupācija ir ikdiena. Tā ir Ukraina. Par to daudz ziņots un rakstīts. Taču labāk vienreiz redzēt nekā simtkārt dzirdēt. Šī gada decembrī man bija iespēja paviesoties Ukrainā, pašam savām acīm ieraudzīt kara postījumus Doņeckas apgabala pilsētās Kramatorskā (kas patlaban ir daļēji okupētā Doņeckas apgabala administrācijas centrs), Slavjanskā, Družkivkā un Mariupolē. Tikties ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši (un patiesībā turpina piedzīvot) karu.
2014. gada pavasarī un vasarā šo teritoriju uz laiku okupējuši teroristi. Vietējā politiskajā leksikā pastāv stingrs nodalījums starp separātistiem un teroristiem.
Pirmie ir tie, kuri vienkārši vēlas atdalīties no Ukrainas vai pat pievienoties Krievijai. Par teroristu separātists pārtop brīdī, kad paņem rokās ieroci. Tas dīvainākais ir tas, ka no separātistu redzes viedokļa es formāli atrados viņu teritorijā, tā sauktajā Doņeckas Tautas republikā.
Dažas dienas pirms manas ierašanās Ukrainā pašpasludināto Doņeckas un Luhanskas Tautas republiku parlamenti pasludināja savu suverenitāti visā Doņeckas un Luhanskas apgabalu teritorijā. Vietējie to dēvē par provokāciju, par apzinātu atmosfēras nokaitēšanu.
Modernais karš
Bruņotā konflikta laikā te nav bijis frontes līnijas klasiskā izpratnē. Vietēji stāsta un rāda – te atradies kontrolpostenis, šeit tranšeja, ierakums vai blindāža. Man tas viss atgādina haosu. Tas tad arī ir modernais karš, kurā nevar saprast, kad un no kurienes šaus.
Bet kā izskatās pats Donbass? Kalnaina stepe, kurā izkaisītas nelielas pilsētiņas un strādnieku ciemati.
Apdzīvotu vietu konglomerāts – bez noteiktiem centriem, bez celtnēm, pie kurām piesiet aci. Atšķirībā no Rietumukrainas te ir maz baznīcu. Toties ir ielas, kas stiepjas pat četrdesmit kilometru garumā, milzīgi fabriku korpusi, kūpoši dūmeņi. Ļoti padomiska ainava. Vietēji jokojoties saka, ka baznīcu cilvēkiem šeit aizstājot rūpnīca vai šahta.
Lūk, ko par 2014. gada liktenīgajiem notikumiem stāsta mans vietējais gids Aleksandrs: “Tā kā es strādāju Ukrainas Ārkārtējo notikumu ministrijā Doņeckas pilsētā, tiku nolikts izvēles priekšā – dot zvērestu jaunajai varai vai doties prom. Izvēlējos Ukrainu. Savu dzīvokli atstāju ar vienu sporta somu plecā. Vairāk tur neesmu bijis, jo esmu melnajos sarakstos. Bet mana bijusī draudzene tagad strādā okupētās Doņeckas administrācijā. Dažu nedēļu, pat dienu, laikā dzīve pilnībā izmainījās.”
“Manuprāt, viena no lielākajām bijušā Ukrainas prezidenta Porošenko kļūdām bija tā, ka viņš neparādīja tautai karu. To karu, ko tiku piedzīvojis es. Šaušalīgos skatus ar līķiem, ievainotajiem un sagrautajām ēkām. Cilvēki sēdēja elegantās kafejnīcās Ļvivā un Kijevā, bet šeit ritēja karš. Līdz Kijevai no šejienes ir 700, bet līdz Ļvivai – 1000 kilometru. Savukārt vietējie pakāpeniski pierada pie dzīves nāves ēnā. Cilvēks jau pierod pie visa,” turpina teikt Aleksandrs.
Abas karojošās puses tagad atdala aptuveni 300 kilometrus gara nocietinājumu līnija, kas stiepjas no Luhanskas apgabala ziemeļiem līdz Mariupoles pilsētai pie Azovas jūras.
Pa vidu – dažus simtus metru plata neitrālā zona. Ukrainas pusē atrodas 40 000 karavīru un robežsargu, nedaudz mazāk separātistu kontrolētajās teritorijās. Savstarpējās apšaudes pēdējā laikā esot kļuvušas retākas un vairāk atgādinot militāru rituālu. Tā sakot, “principa pēc”, neliels atgādinājums par sevi. Tomēr arī šajās “rituālajās apšaudēs” katru mēnesi vidēji iet bojā divi trīs ukraiņu karavīri.
Dzīve atjaunojas
Tikmēr Ukrainas kontrolētajās Doņeckas apgabala teritorijās cilvēki vienkārši cenšas dzīvot. Atjauno karā sagrautās ēkas. Iet uz darbu, iepērkas, iegriežas kafejnīcās. Gaida ciemos radus un draugus, kas palikuši otrā pusē, okupētajās teritorijās. Palaikam paši dodas uz turieni.
Kā man teica kāds bijušais Doņeckas pilsētas, tagad Mariupoles iedzīvotājs, reizi divos mēnešos viņš braucot apraudzīt Doņeckā atstāto dzīvokli. Pārbaudot, vai netek krāni. Aplejot istabas puķes. Nobirdinot kādu asaru un tad dodoties atpakaļ uz jaunajām mājām. Bet ne visi to var izdarīt. Ukrainas valsts darbinieki, policisti, armijnieki atrodas speciālos sarakstos, un separātistu kontrolētajā teritorijā viņus neielaiž, dažiem pat draud arests.
Par bēgļu atgriešanos Ukrainas pusē netieši liecinot dzīvokļu cenu kāpums.
Patlaban divistabu dzīvoklis padomju laiku standarta mājā Slavjanskā maksājot 7000–10 000 eiro. Tā paša dzīvokļa īre – no 100 līdz 150 eiro mēnesī plus komunālie maksājumi (apkure, elektrība, gāze utt.), kas mēnesī varot sasniegt ap 100 eiro. Pensionāriem un maznodrošinātajiem komunālo maksājumu segšanai valsts izmaksā tā saucamo subsīdiju.
Vidējā alga Donbasā – ap 370 eiro mēnesī uz rokas, vidējā pensija Ukrainā – ap 90 eiro. Un cilvēki izdzīvo. Krietni vairāk, ap 700 eiro mēnesī, saņem uz līguma pamata dienošie karavīri un robežsargi. Šī algu starpība dažkārt radot problēmas, jo spiežot uz augšu preču un pakalpojumu cenas. Interesanti, ka šie tā saucamie “kontraktņiki” savā vairākumā ir krieviski runājoši vietējie puiši, bet Ukrainas patrioti.
Kā parasti karā, arī Ukrainas konflikta laikā esot pazudis daudz ieroču. Neuzskaitīti tie tagad klīst pa valsti, daži nonāk melnajā tirgū vai pat tiek izvesti uz ārzemēm. Ukrainā bērni šodien atrod nesprāgušus lādiņus, granātas, spēlējas ar tiem un nereti gūst sakropļojumus, pat iet bojā.
Kas notiek “otrā pusē”
Okupētajās teritorijās patlaban dzīvojot apmēram divi miljoni cilvēku, puse no kādreizējā skaita. Daudzi esot devušies uz Ukrainu vai Krieviju, citi atraduši darbu Eiropā, it īpaši pēc bezvīzu režīma nodibināšanas starp Ukrainu un ES. Dažiem kabatā esot trīs pases – Ukrainas, Krievijas un Doņeckas Tautas republikas pase jeb “grāmatiņa ar vistu uz vāka”, kā to nicīgi dēvē Ukrainas pusē. Te nav ne Ukrainas, ne Krievijas mobilo sakaru operatoru, vien vietējais tīkls “Feniks”.
Ar ārpasauli cilvēki parasti sazinoties ar “vatsapa” palīdzību. Nav arī īstu banku – ne Ukrainas, ne Krievijas. Pēdējās baidoties no starptautiskām sankcijām. Saprotams, nav arī elektronisko norēķinu. Toties esot īpašas firmas, kas piedāvājot noņemt naudu no banku kartēm, bet ar ļoti augstu komisijas procentu. Apritē grozās vien skaidra nauda, gluži kā padomju laikos.
Lai saņemtu Ukrainas pensiju vai pabalstu, jārīkojas šādi: vispirms jādodas uz Ukrainu, jāreģistrējas vietējās varas iestādēs un jāiegūst tā saucamais pārceļotāja statuss.
Tikai pēc tam iespējams saņemt pensiju, ko valsts ieskaita bankas kontā. Lai izņemtu naudu, cilvēki reizi divos vai trīs mēnešos braucot uz Ukrainu. Vai arī uzticot savu bankas karti radiem, paziņām, pat tālbraucējiem šoferiem, kuri esot izveidojuši veselu naudas piegādes biznesu. Tie, kuri pabijuši otrā pusē, kā vienu no lielākajām problēmām saskata nevis izpostītās pilsētas, sagrauto ekonomiku un pat ne bruņoto bandu klātbūtni, bet gan Jaunkrievijas propagandas, kā viņi izsakās, “nozombētos” cilvēkus.
Cerības uz pamieru
Mans brauciens uz Donbasa reģionu sakrita ar Emanuela Makrona, Angelas Merkeles, Vladimira Putina un Volodimira Zelenska tikšanos Parīzē. Tā noslēdzās ar šādu vienošanos: pilnīga abpusēja uguns pārtraukšana, mīnēto teritoriju atmīnēšanas plānu izstrāde, visu konfliktā iesaistīto un aizturēto personu apmaiņa pēc formulas “visi pret visiem”, jaunu iedzīvotāju pārejas punktu izveide starp Ukrainu un okupētajām teritorijām.
Novērotājam no malas šīs tikšanās augļi varbūt var likties pieticīgi.
Taču pietiek iejusties tranšejās sēdošo karavīru un konflikta zonā dzīvojošo cilvēku ādā, lai saprastu šo lēmumu svarīgumu.
Tas, ko vienkāršie cilvēki Ukrainas pusē visvairāk gaidīja no Parīzes tikšanās, – lai izbeigtos savstarpējās apšaudes. Tagad bērnu vecāki varēs neuztraukties par to, ka skolas logā var ielidot nejauša, nomaldījusies lode. Mierīgāk varēs gulēt dienestā iesaukto ukraiņu karavīru mātes.
Ierakumu līnija, kas atdala Ukrainu un tās okupētās teritorijas, visdrīzāk pārvērtīsies par kaut ko līdzīgu “kontroles līnijai”, sienai, mūrim, pagaidu robežai. Bet tā nebūs mūžīga, un apliecinājums tam ir Berlīnes mūra liktenis. Tas pastāvēja nepilnus trīsdesmit gadus. Ilgs laiks, kas tomēr ir īsāks par cilvēka mūžu. Ar šādu cerību šodien dzīvo Ukraina un tās cilvēki.
