Uldis Šmits: Ukraina būs svarīga kā garīga dimensija iesalušajam ES projektam 3
Pazīstamais franču filozofs Bernārs Anrī Levī nesen izteicās, ka Ukrainas ticība demokrātiskajai Eiropai piešķir iesalušajam Eiropas Savienības projektam jaunu garīgu dimensiju. Viņš ir viens no ievērojamākajiem Rietumu intelektuāļiem, kas aizstāv ukraiņu izdarīto izvēli, un arī viens no redzamākajiem Putina kritizētājiem, tāpēc nonācis Krievijas nevēlamo personu sarakstos. Taču Ukrainā notiekošais ir un būs nozīmīgs ne tikai filozofiskā vai uzskatu sadursmju plāksnē vien.
2016. gada janvārī stājas spēkā ES un Ukrainas brīvās tirdzniecības līgums. Tāpat Kremļa parakstītais dekrēts par Krievijas un Ukrainas brīvās tirdzniecības līguma apturēšanu, kā arī Krievijas valdības noteiktais embargo pārtikas produktu importam no Ukrainas. Maskava iztēlo šīs sankcijas kā savu ekonomisko interešu aizstāvību, lai novērstu Krievijas tirgus pārplūdināšanu ar Eiropas precēm. Aiz ekonomikas tomēr arvien stāv politika, un uzsāktais tirdzniecības karš ir vienīgi papildinājums pavisam īstas karadarbības turpinājumam jeb Ukrainas teritoriālās integritātes graušanas turpinājumam Donbasā. Nepārtraukti piesauktā Minskas vienošanās pērn faktiski palika uz papīra, lai gan tā bija vairāk izdevīga Kremlim, nevis Kijevai un vispār neskāra Krimas aneksiju. Bet redzams, ka Putins negrib pieļaut Kijevas kontroli pār Ukrainas starptautiski atzīto robežu arī valsts austrumos, kur gandrīz katru dienu iet bojā ukraiņu karavīri un EDSO bezspēcību iemiesojošo novērotāju klātbūtnē norisinās Kremļa militāri balstīto grupējumu provokācijas.
Rezultātā Donbasa separātisti un Krievijas armijnieki 2015. gada nogalē pārņēma apdzīvotu vietu ar nosaukumu Kominternovo. Tas nevilšus liek atcerēties pavasarī pieņemto Ukrainas likumu kopu, kuras ietvaros, starp citu, paredzēts pārdēvēt pilsētas, ciemus un ielas, kuru nosaukumi saistās ar komunistisko pagātni. Totalitāro ideoloģiju nosodošais t. s. dekomunizācijas likums ir viens no būtiskākajiem un pašas Ukrainas nākotnei, iespējams, otrais svarīgākais pēc tiesību aktiem, kas palīdz cīnīties pret korupciju. Taču Ukrainas dekomunizācijai būs liela nozīme visas Eiropas vēstures dziļākai apjēgšanai – likums nodrošina plašāku piekļuvi totalitārā režīma represīvo iestāžu arhīviem.
Tikmēr anektētajā Krimā un Kremļa uzturētajās “tautas republikās” Austrumukrainā arī pilnā sparā norit sava veida vēstures pārvērtēšana, ko apliecina Staļina pieminekļa atklāšana Luhanskā tautu tēva dzimšanas dienā ar Maskavas viesu, proti, Valsts domes deputātu piedalīšanos. Varētu pat teikt, ka šis pasākums kaut kādā ziņā bija noderīgs, ja gribam labāk izprast Ukrainā izraisītā hibrīdkara jēgu un mērķus. Tajā pašā dienā Krievijas pilsētā Penzā durvis vēra Staļina centrs, kas “studēs” sociālisma celtniecības pieredzi un to izplatīs visā lielvalstī – pavēstīja KF kompartijas vietējā vadība. Iestādījuma uzdevums būšot arī “pretdarbība postmodernisma kaitīgajai ietekmei kultūrā un mākslā”. Tai jāliek pretī staļinisma ēras jeb “1924. – 1953. gada kultūras mantojums”. Padomju pieredze dažādās jomās esot ārkārtīgi nepieciešama “tieši tagad, 21. gadsimtā”.
Minētie pasākumi ir tikai pāris piemēru iz Krievijas sabiedriskās dzīves, kas dažam labam (piemēram, Zjuganovam) tur liek teju dzejiski runāt par staļinisma pavasara iestāšanos. Lai gan Kremlī apgalvo, ka negrasās atjaunot PSRS. Neviens to arī nespēj, toties spēj saasināt situāciju, lai panāktu vecās – ietekmes sfēru dalīšanas – loģikas atgriešanos pasaules politikā. Tomēr pabeigsim, kā iesākām, ar franču filozofa atzinumu: Putins ielīda Sīrijā ne bez domām par Ukrainu un Eiropu. Bet svarīgākā šobrīd ir Ukraina, un tās liktenis lielā mērā noteiks pārējo.
