“Sālsmaizes vietā “pacienāšu” ar savu šauteni!” Ukrainas sievietes gatavas karot 131
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
2014. gadā Ukrainas armija bezpalīdzīgi noskatījās, kā Krievija pārņem savā kontrolē Krimas pussalu. Taču ukraiņi ir guvuši mācību no šīs bēdīgās pieredzes un brīdina Krieviju, ka uzbrukuma gadījumā tai nāksies maksāt ļoti bargu cenu. Dzimtenes aizsardzībā apņēmušās iesaistīties arī daudzas Ukrainas sievietes.
Kijevas iedzīvotāja Mariana Žaglo ir pārliecināta, ka Krievijas uzbrukuma gadījumā ukraiņi sarīkos okupantiem tādu sagaidīšanu, ka viņi vēl ilgi to atcerēsies. Tradicionālās sālsmaizes vietā Mariana ir gatava “pacienāt” iebrucējus ar savu šauteni, ko nopirkusi par bargu naudu un glabā dzīvoklī. Marianai ir 52 gadi, divas pieaugušas meitas un 12 gadus vecs dēls, bet krīzes situācijā viņa ir gatava nekavējoties iesaistīties cīņā ar okupantiem.
“Es neesmu viena, Ukrainā ir daudz tādu sieviešu. Neviens vīrietis nebūtu gatavs uz tādiem soļiem, ko spējīga spert sieviete, lai pasargātu savu ģimeni, savus bērnus. Mēs esam liels spēks,” ziņu aģentūrai “AFP” stāsta Mariana. Un tie nav tikai tukši vārdi, jo Mariana izgājusi militāro apmācību, regulāri piedalās mācībās, kur apgūst dažādas iemaņas, piemēram, šaušanu ar snaipera ieroci. “Es negribu nogalināt cilvēkus, bet būšu gatava aizstāvēt savas mājas,” uzsver Mariana. Līdzīga apņēmība ir citai mācību dalībniecei Martai Juzkivai. “Es negribu, ka mana ģimene dzīvo zem okupācijas varas; es negribu bēgt no Ukrainas. Es vēlos aizstāvēt savu dzīvi, māju, dzimteni,” viņa stāsta raidsabiedrībai “Al Jazeera”.
Dāvids pret Goliātu
Pirms astoņiem gadiem Krievija bez pretošanās pievāca sev Ukrainai piederošo Krimas pussalu, kā arī sāka atbalstīt bruņoto separātistu bandas, kas Ukrainas austrumos cīnās pret Kijevas varu. Pēdējā laikā Krievija atkal savilkusi lielus spēkus pie Ukrainas robežas, rosinot aizdomas, ka tiek gatavots jauns uzbrukums. Taču šoreiz ukraiņi ir apņēmības pilni cīnīties.
Uz papīra viņu izredzes šķiet niecīgas, līdzīgi kā Dāvidam pirms cīņas ar Goliātu. Krievijas militārais budžets ir vairāk nekā 60 miljardi dolāru gadā, Ukrainai tas ir desmit reižu mazāks. Krievijas bruņoto spēku rindās ir ap 900 000 militārpersonu, Ukrainas armija ir trīsreiz mazāka, arī tanku ukraiņiem ir krietni mazāk. Pēdējos gados gan NATO dalībvalstis centušās stiprināt Ukrainas armiju, piegādājot ukraiņiem modernas ieroču sistēmas. Piemēram, no Turcijas ukraiņi ir saņēmuši bezpilota kaujas lidaparātus “Bayraktar TB2”, kas pirms pāris gadiem Kalnu Karabahas konflikta laikā palīdzēja Azerbaidžānai pārliecinoši sakaut Armēnijas armiju.
Militārie eksperti spriež, ka kara gadījumā Krievija neapšaubāmi būtu pārāka, taču Ukrainas armija varētu nodarīt pretiniekam lielus zaudējumus. Milzīga atšķirība būtu arī karavīru motivācijā, jo ukraiņi cīnītos par savu dzimteni, bet krievu karavīriem nāktos īstenot Kremļa impēriskās ambīcijas cīņā pret “brālīgo” slāvu tautu.
“Labākais veids, kā aizstāvēt Ukrainu, ir radīt tādus apstākļus, ka agresoram nāktos ciest pārāk lielus zaudējumus un būtu grūti sasniegt savus mērķus,” secina Ukrainas aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs. Krievijai draudētu kas līdzīgs 90. gadu Čečenijas kariem, kad krievu armija cieta lielus zaudējumus cīņā ar čečenu vienībām. Simtiem tūkstošu ukraiņu karavīru jau ir guvuši kaujas pieredzi, cīnoties pret Krievijas atbalstītajiem separātistiem Ukrainas austrumos.
To, ka labi apmācīta un ļoti motivēta armija var gūt panākumus cīņā ar ienaidnieka pārspēku, apliecina arī Izraēla, kas jau gadu desmitiem spējusi izdzīvot naidīgo arābu valstu ielenkumā. Izraēla ir viena no retajām valstīm, kur valsts aizsardzībā ļoti liela loma ir arī sievietēm. Saskaņā ar obligātā dienesta noteikumiem Izraēlas sievietēm ir pienākums iziet divus gadus ilgu militāro dienestu (vīriešiem dienesta ilgums ir divarpus gadi). Izraēlas armijā pašlaik ap 25% virsnieku un 40% jauniesaukto karavīru ir sievietes.
Sieviešu loma arvien pieaug arī Ukrainas armijā. Savulaik sievietes armijā bija retums, bet pašlaik jau ap 23% ukraiņu karavīru ir daiļā dzimuma pārstāves. Armijas vadība vēsta, ka kopš 2014. gada konflikta ar Krieviju sieviešu skaits Ukrainas armijā ir vairāk nekā divkāršojies. Turklāt daudzas no viņām bijušas iesaistītas arī reālā karadarbībā, cīnoties ar separātistu bandām.
Negribu palikt virtuvē
Jūlijai Mikitenko bija 21 gads, kad viņa brīvprātīgi pieteicās doties uz fronti. Jūlija atceras, ka tolaik bijusi studente, ļoti tālu no armijas dzīves. Taču iemīlējusies puisī, kurš tikko bija atgriezies no frontes, kur cīnījies ar separātistiem. Puisi sauca Iļja, un pēc kāda laika viņam bija jādodas atpakaļ uz savu vienību. Jūlijai bija izvēle: palikt galvaspilsētā vai doties līdzi puisim un iesaistīties cīņā ar separātistiem. Viņa izvēlējās doties uz fronti, kur apliecināja savas spējas un uzdienēja līdz vada komandieres postenim. Diemžēl viņas puisis Iļja krita cīņā ar kaujiniekiem, bet Jūlija palika dienēt armijā. “Es gribēju cīnīties par savas dzimtenes neatkarību. Tas nebija viegli, jo sākumā pret mani izturējās kā pret meiteni, nevis karavīru. Taču es pierādīju, ka man tas ir pa spēkam.”
Ukrainā ir daudz tādu sieviešu kā Jūlija. “Es negribētu karot virtuvē, esmu gatava karot pa īstam. Mēs zinām, ka mūsu valstī jau daudzus gadus turpinās karš. Jo mums ir tāds kaimiņš,” telekanālam “Nastojaščoje vremja” stāsta ukrainiete Tatjana Osipoviča. “Esmu droša, ka varu iemācīties labi šaut. Negribu palikt virtuvē un gatavot pusdienas zaldātiem.”
Ukrainas aizsardzībā iesaistījusies arī 26 gadus vecā Jūlija Tolopa, kas pati ir dzimusi un augusi Krievijā. “Mums stāstīja, ka mēs visi esam brāļu tautas – baltkrievi, krievi, ukraiņi.” Kad sākās bruņotais konflikts Ukrainā, Kremļa TV kanāli sāka masveida propagandas kampaņu pret ukraiņiem, attēloja viņus kā fašistus un krievu apspiedējus. Jūlija izdomāja atbraukt uz Ukrainu un pārliecinājās, ka viss ir daudz citādāk, nekā stāsta Kremļa propagandas kanāli.
“Es redzēju, ka Krievija ir sagrābusi Krimu. Es gribēju palikt šeit un pierādīt ukraiņiem, ka ne visi krievi ir tādi,” Jūlija stāsta intervijā radiostacijai “NPR”. Kad viņa pieteicās Ukrainas brīvprātīgo bataljonā, lai cīnītos pret separātistiem, pašas māte nosaukusi Jūliju par nodevēju.
Divreiz vairāk karavīru
Ukrainas Aizsardzības ministrija pagājušogad izdeva rīkojumu, kas paredz ieskaitīt bruņoto spēku rezervē arī sievietes vecumā no 18 līdz 60 gadiem. Kara gadījumā varētu tikt izsludināta mobilizācija, un šīs sievietes varētu pildīt dažādus pienākumus valsts aizsardzības labā. Paredzams, ka aktīvā dienestā varētu izmantot sievietes no 20 līdz 40 gadu vecumam, bet virsnieces varētu mobilizēt arī līdz 50 gadu vecumam. “Šis rīkojums ir nosūtījis spēcīgu signālu Maskavai, ka ukraiņi būs gatavi pretoties. Lai gan nākotnē mēs vēlamies pāriet uz profesionālo armiju, pašlaik ir nepieciešams apmācīt pēc iespējas vairāk cilvēku, lai viņi zinātu, kā apieties ar ieročiem, un būtu gatavi dienestam,” vēsta Ukrainas parlamenta deputāte Oleksandra Ustinova.
Krievijā daudzi jau smīkņā, ka Ukraina aiz izmisuma esot gatava sūtīt karā “bābas”, bet militārie eksperti brīdina, ka reāla kara gadījumā Krievijas bravūra ātri apsīktu. “Ukraina ir liela valsts, kas var mobilizēt daudzskaitlīgu armiju, ja visiem dienestam derīgiem pilsoņiem izsniegtu ieročus. Ja armijā iesauktu arī sievietes, karavīru skaitu varētu teju divkāršot. Kijeva pagaidām tikai zondē, kā uz to reaģētu Krievija, bet Maskavai nevajadzētu smīkņāt par šīm idejām,” laikrakstam “Izvestija” stāsta drošības jautājumu eksperts Grigorijs Trofimčuks.
Izraēlas militārais eksperts Sergejs Migdaļs spriež, ka mūsdienu karavīram galvenais ir nevis fizisks spēks, bet gan prāta spējas, tādēļ arī sievietes var sniegt ļoti vērtīgu pienesumu valsts aizsardzībā. “21. gadsimtā mūsdienīga armija nevar funkcionēt bez sievietēm. Rietumvalstīs tieši sievietēm ir labākas sekmes mācībās, viņas iegūst labāku izglītību. Daudzām sievietēm ir laba tehniskā izglītība. Mūsdienu armijā ir daudz dažādas tehnikas, tādēļ sievietes var iesaistīt darbā ar šo tehniku,” sarunā ar “Nastojaščoje vremja” spriež Migdaļs.
Karā vienmēr ir bail
Ukrainas amatpersonas gan atzīst, ka pašlaik vēl ir daudz darāmā, lai pielāgotu militāro dienestu plašākai sieviešu iesaistīšanai. “Militārā infrastruktūra principā vēl nav piemērota tam, ka armijā dienēs arī sievietes,” atzīst Ukrainas aizsardzības ministra vietniece Hanna Maļara. Piemēram, viņa norāda, ka armijā būtu nepieciešams arī tāds speciālists kā ginekologs, kas sniegtu medicīnisko palīdzību sievietēm, kam tā nepieciešama.
Sieviešu dienestam nepiemērotā infrastruktūra palielina arī seksuālās uzmākšanās risku. Ukrainas sieviešu tiesību aizstāves vēsta, ka armijā bijuši seksuālās uzmākšanās un pat izvarošanas gadījumi. “Šī problēma ir izplatīta visā pasaulē, un diemžēl arī Ukraina nav izņēmums,” atzīst dzimumu līdztiesības aktīviste Irina Suslova.
Tāpat tiek runāts par nepieciešamību nodrošināt psiholoģisko palīdzību sievietēm, kas atgriezušās no bruņotā konflikta zonas. “Kara iedarbība uz sievietes organismu, sievietes psihi ir daudz dziļāka un ilglaicīgāka,” spriež psiholoģiskā atbalsta eksperte Ludmila Boiko.
Taču visas šīs grūtības nebiedē Ukrainas sievietes, kas ir gatavas krīzes situācijā iesaistīties dzimtenes aizstāvēšanā. Vaicāta, vai dienesta laikā karadarbības zonā viņai nebija bail, Jūlija Mikitenko atbild: “Karā vienmēr ir bail. Taču arī daudzās citās profesijās cilvēki riskē ar savu dzīvību. Piemēram, arī ugunsdzēsēji ir gatavi mesties uguns liesmās, lai glābtu citus, viņiem pilnīgi svešus cilvēkus.”
