“DakhaBrakha” no Kijivas, vācot atbalstu Ukrainas armijai, apceļo pasauli 21
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš marta pasaules mūzikas kvartets “DakhaBrakha” no Kijivas, vācot emocionālu un finansiālu atbalstu Ukrainai un tās armijai, koncertceļojumos apceļo pasauli. Latvijā ukraiņu četrotnes uzstāšanās Mežaparka Lielajā estrādē gaidāma ceturtdien, 25. augustā.
Etnohaosa mūzikas grupa “DakhaBrakha” radusies 2004. gadā kā daļa no mūsdienu mākslas centra “Dakh” avangarda teātra, un tās dibinātājs un iedvesmotājs ir režisors Vladislavs Troickijs.
Kopš 2012. gada “DakhaBrakha” pievienojās septiņas dziedātājas, kuras kopā nodibināja atsevišķu grupu “Dakh daughters”. “Latvijas Avīzei” izdevās sazināties ar Vladislavu Troickiju, kurš kopā ar “Dakh dauthers” piedalās “street art” festivālā Francijā. Iesākta par mūziku, mūsu saruna aizvirzījās pārdomās par krievu kultūras pasauli, kuras moto, pēc Troickija teiktā, ir – lai pārvaldītu, vispirms nepieciešams izārdīt un nosmērēt.
Vai tik intensīva koncertdzīve abām “Dakh” mūzikas grupām bija plānota jau pirms kara?
V. Troickijs: Marta sākumā izveidojām īpašu programmu, ko nosaucām “Ukraina – uguns!” Toreiz nolēmām, ka abas grupas – “DakhaBrakha” un “Dakh daugthers” – izveidos tā saucamo “art front” – mākslas fronti, jo sapratām, ka valsts aizsardzībai mūsu spēki ir lietderīgāki, efektīgāki, tieši šeit, Rietumos. “DakhaBrakha” devās koncertceļojumā uz Ameriku, Kanādu.
Savukārt “Dakha daughters” jau iepriekš daudz ceļojusi pa Eiropu, grupas spēlētā mūzika arī vairāk paredzēta eiropiešiem, precīzāk pat varētu teikt, frankofonijas kultūrai.
Par “Dakh daughters” pagaidu mītnes vietu kļuvusi maza pilsētiņa Francijas Normandijas apgabalā, tur mums dota iespēja dzīvot un strādāt mēģinājumos.
Abu grupu izveidotajā koncertprogrammā ir īpaši video un teksti, kas parāda kara šausmas. Radījām arī uzvedumu “Danse Macabre” (“Nāves deja”), kura pamatā ir dokumentāli stāsti, kurus ukraiņi pierakstījuši līdzšinējo kara mēnešu laikā.
Pirmizrāde notika jūnijā Parīzes “Odeon” teātrī, vēlāk to spēlējām citviet Francijā, arī Šveicē un Luksemburgā. Nākamā reize būs Oslo Norvēģu teātrī, kur augusta beigās notiks ukraiņu kultūras festivāls.
Festivālam esam iestudējuši arī jaunu izrādi “Nakts bumbu patvertnē” – no pulksten 11 vakarā līdz pat sešiem rītā norvēģu skatītājus ievedīsim noskaņās, kādas ukraiņi vai ik dienu piedzīvo bumbu patvertnēs.
Izrādes laikā lasīsim tekstus no dienasgrāmatām no Mariupoles, Harkivas, Kijivas, Bučas… Lai spētu dziļi iespaidot Rietumu skatītājus, šim iestudējumam veidojām īpašu gaismu un skaņu instalāciju – lai viņi kaut nedaudz saprastu, ko 21. gadsimtā nozīmē slēpties bumbu patvertnē.
Vai Rietumu publika ukraiņus izprot? Nesen sarunājos ar kādu ukrainieti, kura izteicās, ka pārdzīvotās sāpes nav iespējams dalīt ar pārējo Eiropu, viņi nesapratīšot.
Esmu piedzīvojis ko citu. Pēc izrādes “Danse Macabre” raud praktiski visi. Šeit, Francijas mākslas festivālā, vakardien (18. augustā) ar trauksmes sirēnām pārtraucām pilsētas mēra uzrunu – un bija absolūta sajūta, ka karš atnācis arī līdz mierīgajai Francijas vidienes pilsētiņai.
Pieredzēju, ka publikā nebija psihozes, visi skaudri un skaidri izprata mūsu vēstījumu, vēlāk daudzi nāca klāt un stāstīja par līdzpārdzīvojumu. Manuprāt, eiropieši mūs izprot gan – tā ir emocionāla izpratne.
Patiesībā tieši kultūra ir vienīgais ceļš, kā nokļūt līdz cilvēku sirdīm. Bet ir ļoti svarīgs aspekts – ja tu sāc uzvesties kā upuris, kā nelaimīgs cilvēks, tad šī uzvedība citus atgrūdīs un nobloķēs. Cilvēki jau nemīl tikties ar nelaimīgajiem, vājajiem.
Pēc “DakhaBrakha” koncertiem un izrādēm visi, burtiski visi, nāk pie mums un saka – cik jūs esat stipri. Tu vari izrādīt savas sāpes, bet nedrīkst izrādīt vājumu, žēlabas neinteresē nevienu. Jā, iespējams, pirmo reizi tevi pažēlos, bet trešo reizi muks projām.
Mums ir saskaņots koncertu un izrāžu grafiks līdz pat nākamā gada beigām.
Vai bija viegli atrast koncertzāles un teātrus, kuri vēlējās ar jums sadarboties?
“DakhaBrakha” un “Dakh dauthers” nedodas koncertceļojumos pirmo reizi, mums jau sen ir nopietni sakari ar festivālu un koncertu organizatoriem visā pasaulē.
Tad, kad piedāvājām mūsu jaunos produktus, ieinteresēto bija daudz.
Turklāt – gan mūsu grupām, gan mūsu valstij ir daudz atbalstītāju, izstāstīšu tikai vienu gadījumu – mūs uzaicināja uz Aviņjonas festivāla noslēgumu, turklāt ilggadējais direktors, kurš ir arī aktieris, mums atdeva pusi no sava “final-show” uzstāšanās laika.
Slavenā Aviņjonas festivāla noslēguma kadrs bija plīvojoša Ukrainas karoga tuvplāns un uzraksts ekrānā “Mums ir jāuzvar kopā”.
Šobrīd Ukraina necīnās tikai pati par sevi, Ukraina aizsargā visas Eiropas, visas pasaules brīvību un demokrātiju. Droši vien Baltijā jūs to ļoti skaidri saprotat – ja Ukraina būtu kritusi nedēļas laikā, tad nākamās būtu jūsu valstis.
Un tieši tāpēc “DakhaBrakha” misija ir nebūt upuriem, mēs esam karotāji. Protams, pirmām kārtām Ukrainas aizstāvji ir karotāji frontē – tie, kas mūsu zemi aizstāv ar savām rokām un savām asinīm; viņi no šausmīgā monstra aizstāv visu pasauli.
Koncertos un izrādēs vācam līdzekļus gan mūsu armijai, gan arī bēgļiem, jo sievietes un bērni ir visneaizsargātākā daļa. Esmu dzirdējis pārmetumus, ka cilvēki izrāda lielāku solidaritāti ar ukraiņu bēgļiem nekā ar bēgļiem no Sīrijas un Afganistānas.
Bet ir viena vienkārša lieta – vidējā ukraiņu bēgļa portretā redzam sievieti ar bērniem, bet no Austrumu valstīm nāk jauni vīrieši. Tad vēl – deviņdesmit procenti ukraiņu vēlas atgriezties dzimtenē, tie nav ekonomiskie bēgļi. Vienīgais, ko vēlas ukraiņu bēgļi, precīzāk, bēgles: glābt savus bērnus no briesmīgā 21. gadsimta fašisma.
Dostojevska romāna “Velni” varonis Verhovenskis saka aptuveni tā – lai kaut ko pārvaldītu, no sākuma nepieciešams izārdīt un tad nosmērēt. Līdzšinējā Amerikas un Eiropas politika pierādīja, ka par salīdzinoši nelielu ieguldījumu iespējams nopirkt ietekmīgas balsis. Tā tas notika Francijā, Vācijā, arī Itālijā, praktiski visās valstīs, nedomāju, ka Latvijā ir kas citādi.
It visur rodamas Kremļa finansētas partijas. Nopirktie politiķi, žurnālisti un, protams, arī “noderīgie muļķi” runā un raksta – draudzēsimies ar Putinu, viņš ir tas, kurš spēs atgriezt vecos, labos laikus, kad bija Padomju Savienība un lēta gāze un benzīns. Tas ir ļoti bīstams virziens, īpaši sarežģīti kļūs šajā rudenī un ziemā.
Mūsu kā mākslinieku uzdevums ir runāt par šo bīstamību, mums kopā jāaizsargā mūsu nākotne, kopā jāuzvar populisma spēlītes, mēs nedrīkstam ļaut sabiedrībai ieslīgt konformismā.
Pirms mēneša Mihails Piotrovskis, Pēterburgas Ermitāžas muzeja direktors, kādā intervijā teica, ka gan Ermitāžas viesizstāžu, gan visas pārējās Krievijas mākslas izstāžu virsuzdevums Eiropā un pārējā pasaulē ir būt stratēģisko ieroču daļai. Pats par sevi viņš teica – esmu imperiālists un militārists.
Tā ir patiesība, mīts par “lielo krievu kultūru” ir ļoti bīstams. Patiesībā tā sauktās lielās krievu literatūras – Tolstoja, Dostojevska, Čehova un pārējo – darbos nevar atrast nevienu varoni, kurš nestu kādas cilvēciskās vērtības, ar kurām varētu lepoties, krievu literatūra apraksta tikai cilvēciskotus ciniskus briesmoņus.
Dostojevska pasaule ir briesmoņu pilna, no pirmā līdz pēdējam visi ir briesmoņi un ciniķi, kuri reizēm piesedzas ar reliģiju. Romānā “Noziegums un sods” Soņa aizbrauc Roskoļņikovam līdzi uz katorgu, bet neviens pat nepainteresējas, kas notiek ar viņas bērniem, kuru dēļ, kā aprakstīts romānā, viņa bija kļuvusi par prostitūtu.
Viņa tos vienkārši pameta. Vēl, protams, Ļermontova Pečorins (“Mūsu laiku varonis”). Visi Rietumu pasaules iemīļotie Čehova varoņi ir nevienam nevajadzīgi cilvēki. To var teikt gan par “Tēvoci Vaņu”, gan “Ķiršu dārzu”, gan “Kaiju” – šie darbi veido himnu nevienam nevajadzīgiem cilvēkiem, patiesībā tie veido arī krievu kultūras himnu. Krievu kultūrā nav humānu, ētisku vēstījumu.
Kad jūs par to sākāt domāt?
Esmu dzimis Krievijā, mācījies Krievijā, mācījies Krievijas Teātra mākslas institūtā, laika gaitā iestudējis daudzus krievu klasiķu darbus. No vienas puses, mani aizrāva krievu rakstnieku talants, taču vēl pirms kara sapratu – nevēlos nevienu no šiem varoņiem nekad, nekādos apstākļos atainot, savā dzīvē nevēlos ar tiem neko kopēju, nevēlos piedalīties kopējā “nevajadzības himnas” izpildīšanā.
Franču un angļu literatūra rāda pavisam citas vērtības – draudzību, augstu morāli un godīgumu. Krievu literatūra stāsta tikai par ciešanām un nelaimēm.
Krievu literatūrā nav neviena pozitīvā varoņa, daži Tolstojam gan ir, bet tie radīti dzīves nespējīgi. Tā, starp citu, mira arī viņš pats – kādā aizmirstā dzelzceļa stacijā, vientuļš un nevienam nevajadzīgs.
Jūs minējāt par krievu kultūras “specoperāciju”, kad tā sākās?
Tos, kuri atbalsta krievu pasaules mītu, īpaši daudz var sastapt starp kultūras darbiniekiem. Viņi ir tie, kuri palīdzēja organizēt un iekārtot mākslas izstādes, koncertus, baleta uzvedumus un teātru viesizrādes.
No vienas puses, viss bija brīnišķīgi – atbrauca Lielais teātris, atbrauca Ermitāžas izstāde, lepnums un prieks. Valsts iestāde “Rossatrudņičestvo” šajā procesā ieguldīja milzīgus finansiālos līdzekļus, visā pasaulē ļoti daudzi kultūras cilvēki no šīs organizācijas saņēmuši naudu. Kuratori, mākslinieki, zinātnieki, žurnālisti – visi bijuši daļa no šīs sistēmas “specoperācijas”.
Vēlreiz atkārtošu – Krievijas mākslas izstāžu virsuzdevums Eiropā un pārējā pasaulē ir būt daļai no stratēģiskajiem ieročiem. Tagad viņiem grūti pateikt – biju muļķis, biju negodīgs, tas ir iemesls, kāpēc tik daudzi vēl joprojām aizstāv krievu kultūru, sakot – tā taču ir mūsu kultūras daļa, tā mums jāglabā.
Tie ir samezgloti stāsti, un jau kopš 20. gadsimta divdesmitajem gadiem Krievijas drošības dienesta algotņi šo situāciju izmanto ļoti viltīgi.
