Ugunskrusts diskusiju krustugunīs. Ko svastikas izmantošanā saskata DP? 1
Drošības policija (DP) izvērtējusi gadījumu, kad 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa ieradušies cilvēki ar karogiem, uz kuriem bijusi attēlota svastika, un notikušajā nav saskatījusi noziedzīga nodarījuma pazīmes.
Nesen Valsts policija sākusi administratīvo lietu par svastikai līdzīgiem karogiem pasākumā. Svētku priekšvakarā notika vēl viens starpgadījums: atteikšanās militārajā parādē izmantot Atsevišķās studentu rotas vēsturisko karogu, uz kura arī attēlots ugunskrusts.
Šie notikumi atkal liek uzdot jautājumu – kādās situācijās tad pieļaujama ugunskrusta lietošana, lai to nesauktu par provokāciju, nesekotu sakāpināta reakcija medijos (gadījumu pie Brīvības pieminekļa plaši aprakstīja sabiedriskā medija portāla “lsm.lv” krievu versija) un pat iesniegumi tiesībsargājošās iestādēs?
Satraukums pirms un pēc svētkiem
Neilgi pirms 18. novembra militārās parādes tapa zināms, ka tajā netiks nests vēsturiskais Atsevišķās studentu rotas karogs, uz kura kā viens no simboliem redzams ugunskrusts. Studentu rota bija viena no pirmajām neatkarīgās Latvijas armijas vienībām, un karogs tapa laikā, kad nacismu un tā simbolu pasaule vēl nezināja.
Interneta sociālajā tīklā “Twitter” par šo situāciju bija sašutuši atsevišķi studentu korporāciju biedri, tomēr tika pieņemts lēmums Atsevišķo studentu rotu pārstāvēt ar studentu korporāciju karogiem. Visticamāk, tas tika darīts, lai nelietu ūdeni uz Krievijas propagandas dzirnavām, jo tas varētu veicināt jaunas viltus ziņas par “nacisma atdzimšanu” Latvijā, ko Krievijas mediji darījuši ne reizi vien. Propagandistiem būtu vienaldzīgs vēsturiskais fakts, ka ugunskrusts plaši lietots Latvijas bruņoto formējumu simbolikā, vēl pirms to izmantojusi nacistiskā Vācija.
Tomēr bez incidentiem svētkos neiztika – 18. novembra lāpu gājiena beigās pie Brīvības pieminekļa parādījās daži cilvēki ar karogiem, uz kuriem bija attēlotas svastikas. Nupat šo gadījumu izvērtējusi Drošības policija, gan neatklājot, kas par to rakstījis iesniegumu. DP no savas puses notikušajā nesaskata noziedzīga nodarījuma pazīmes, tomēr lietas materiāli nosūtīti Valsts policijai izvērtēšanai, vai notikušajā nav Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā paredzēto ierobežojumu pārkāpuma.
Kā informēja Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Elīna Sprudzāne, 12. decembrī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirknī tika uzsākta administratīvā lietvedība pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 174.3 panta, proti, par sapulču, gājienu un piketu, kā arī publisko izklaides un svētku pasākumu noteiktās organizēšanas un norises kārtības pārkāpšanu. Par šādu pārkāpumu izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu fiziskajām personām līdz 350 eiro, bet juridiskajām personām uzliek naudas sodu līdz 2900 eiro. Lieta var tikt izskatīta deviņu mēnešu laikā.
DP vērtējumā 18. novembris un svinīgie svētku pasākumi incidentā iesaistītajām personām visdrīzāk kalpoja kā platforma šauru interešu īstenošanai. “Pievērst sev un pārstāvētajai organizācijai (runa ir par tā sauktajiem pērkoņkrustiešiem), kuras darbība Latvijā nav leģitīma, uzmanību. Vienlaikus ar šādām savām darbībām personas veicināja Krievijas informatīvo pasākumu pret Latviju īstenošanu, kas turpina uzturēt mītu par Latvijā it kā atdzimstošo fašismu,” pauž DP.
Šī nav pirmā reize, kad raisās diskusijas par simbolu lietošanu. Piemēram, 2013. gadā pirms valsts svētkiem hokeja kluba “Rīgas Dinamo” spēles laikā dejotāji izveidoja stilizētu ugunskrustu, par ko klubam nācās vēlāk samaksāt gandrīz 16 000 latu sodu. Latvijā ir daudz cilvēku, kuriem ugunskrusts raisa asociācijas ar nacistisko Vāciju, lai gan patiesībā simbols plaši lietots daudzās kultūrās vēl daudzus gadsimtus pirms nacionālsociālisma Vācijā. Un arī mūsdienās tas plaši izmantots, piemēram, Āzijas kultūrā, kur gan nevienam nenāk prātā pārmest kādu saistību ar nacismu.
Lietuvā jau 2010. gadā Klaipēdas tiesa atzinusi, ka ugunskrusts nav uzskatāms par nacistiskā režīma simbolu, jo ir daudz senāks simbols, kas ir daļa no Lietuvas vēstures mantojuma. Latviešu etnogrāfijā ugunskrusti atrodami arī senajā Lielvārdes jostā un krāšņajā Stāmerienas villainē, bet pašvaldību simbolikā stilizētā veidā: Beverīnas novada, Stāmerienas un Stradu pagastu ģerbonī.
Pieļaujams etnogrāfisks lietojums?
“Tovakar rabīns Kalevs Krelins bija ielicis bildes no pasākuma ar skaidrojumu ivritā, angliski un krieviski, ka tā ir provokācija un ka cilvēki ar šiem karogiem apcietināti un ka vairāki tūkstoši negāja gājienā aiz svastikām, bet provokatori pievienojās tā beigās. Pēc tam Simona Vīzentāla centra vadītājs Efraims Zurofs arī fotogrāfijas publicēja sociālajā tīklā bez jebkādiem komentāriem, kas bija nekorekti,” situāciju ap karogiem ar ugunskrustiem pie Brīvības pieminekļa komentē Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, kas viena no pirmajām aktīvi iesaistījās diskusijā interneta sociālajos tīklos. Viņa uzslavē rabīna skaidrojumu, jo tad, ja tā nebūtu, mūsdienās šādi attēli varētu nonākt Izraēlā un būtu arī pateicīgs materiāls Krievijas medijiem. Viņa uzskata, ka ir ļoti veselīgi, ka Valsts policijai DP nodevusi šo lietu, jo cerams, ka tā, analizējot šo gadījumu, ņemšot vērā notikuma kontekstu un varēs pateikt, ka notikušais svastikas lietojums nav “folklora vai etnogrāfija”, bet provokācija.
L. Tomsone norāda, ka nacistu ideoloģija ir sabojājusi svastiku kā simbolu, jo daudziem cilvēkiem pirmais, kas ar to saistās, ir nacistiskā Vācija. Tomēr esot cilvēki, kas, viņas ieskatā, šo argumentāciju ignorē. “Etnogrāfiskā festivālā vai pie dievturiem svastikas lietojums ir pieļaujams, bet ne publiskā pasākumā uz karogiem. Nemaz nerunāju par krievu presi. Tu vari skaidrot, cik gribi, ka tas bijis simbols Latvijas armijas aviācijai vēl pirms Hitlera, taču tas diemžēl asociējas ar vienu radikālu nacistu un mūsdienās – arī neonacistu kustību. Katrā šādā diskusijā parādās cilvēki, kas svastiku uztver tā, it kā 20. gadsimta un nacistu režīma noziegumu nav bijis,” spriež L. Tomsone.
Viņa apzinās, ka ugunskrusts ir plaši lietots uz tautastērpiem, kā arī Indijas un Tibetas kultūrās. “Jājautā, vai latviešiem ugunskrusts ir vienīgā spēka zīme, ar ko cilvēki grib būt lepni. Lielvārdes jostā ir daudz ugunskrustu, kā arī uz tautastērpiem, man ir saprotams to vēsturiskais lietojums, kur ir simtiem ornamentu. Tomēr man grūti saprast, kāpēc deju svētkos par katru cenu jāveido zīmes no ugunskrustiem. Ko mēs mēģinām kādam pierādīt: ka lietojam to etnogrāfiski, nevis kā Hitlera simbolu? Uzņemtās bildes no koncerta aizplūst uz Krievijas medijiem,” uzsver L. Tomsone.
Ugunskrusts ir būtisks simbols Latvijas dievturiem. Piemēram, maiznīcas “Liepkalni” īpašnieks Dagnis Čākurs uz salas pie Pļaviņām ir uzcēlis dievturu kulta vietu, kura centrā ugunskura vietā atrodas arī liels ugunskrusts. “Man ugunskrusts saistās ar latviešu rakstu zīmēm – tā ir spēka zīme, kas attēlota kustībā kā bagāta ar enerģiju. Ar nacistisko Vāciju man šī zīme nesaistās, man ir ļoti tuvas latviskās lietas,” saka D. Čākurs. Viņš uzsver, ka kulta vieta nodota Latviešu Dievturu sadraudzei, bet D. Čākurs nodarbojas ar kulta vietas uzturēšanu. Veidojot kulta vietu, viņš nav sev uzdevis jautājumu, vai ugunskrusts varētu kādam izraisīt negatīvas emocijas, jo saskata to vienīgi kā latviešu spēka zīmi.
Pētniece: būtisks ir izmantošanas nolūks
Latvijas Universitātes Literatūras un folkloras institūta pētniece Digne Ūdre plaši pētījusi ugunskrustu un tā lietojumu. Viņai šķitis interesanti palūkoties uz šo strīdīgo simbolu un ap to apvītajām diskusijām. D. Ūdre norāda, ka svastika ir svastika neatkarīgi no virziena, kurā tā griežas. Latvijā un pasaulē simbols plaši lietots jau izsenis. Tas ir viens simbols no latvju zīmju kopuma.
“Kad Pirmā pasaules kara laikā strēlnieki tika aicināti pulcēties zem latviešu karogiem, arī strēlnieku bataljonu simbolikā tika izmantots ugunskrusts, tas parādījās arī dažādu vienību piespraudēs un militāro vienību karogos. Tas bija oficiāls simbols Latvijas armijas Aviācijas pulkam. Mēs neesam unikāli ar svastikas lietojumu, jo jau 19. gadsimta beigās pētnieki rada karti, kurā redzamas kultūras, kurās lietots simbols. Tas nenozīmē, ka kādai kultūrai pieder ekskluzīvas tiesības uz simbola lietojumu,” teic D. Ūdre. Latvijā simbola lietojuma uzplaukums saistāms ar laiku pirms Otrā pasaules kara, kad tas izmantots dažādām militārām vienībām. Tolaik lielu ieguldījumu Latvijas rakstu zīmju attīstībā ienesis dievturības autors Ernests Brastiņš, kurš izstrādājis latvisko zīmju sistēmu.
Tomēr mūsdienās valda citas reālijas, jo nacistiskā Vācija šo simbolu ir kompromitējusi un šo aptraipīto tēla grūti nomazgāt. Jau 30. gados Latvijas armijas Aviācijas pulka lidotājus, kuri viesojās ārzemēs, jauca ar nacistiskās Vācijas pārstāvjiem. “Svastikai kā simbolam Eiropas kultūrā pastāv nacisma uzslāņojums, un no tā būs neiespējami tikt vaļā,” piebilst pētniece. Lai gan, piemēram, Somijā prezidenta karoga standartā mūsdienās tiek lietota svastika.
D. Ūdre novērojusi, ka interneta diskusijās, kad kāds Latvijā ir lietojis ugunskrustu, parādās vairāki stāstījumi. Piemēram, “latviešu senčiem svarīgākā zīme”, “Hitlers nozaga, kāpēc jāpakļaujas citiem, ir taču lietots Latvijas armijā”, “somiem ir mugurkauls, mums nav”. Viņa atminas gadījumu, kad pie prezidenta pils dārznieks izpļāvis ugunskrustu un par to ziņojis Krievijas kanāls “Russia Today”. Krievijas medijiem ikreiz, kad tiek lietota svastika, pastāv iespēja izspēlēt veco konfliktu un to atkal aktualizēt.”
Simbols ir sakompromitēts, un pret to aktīvi iestājas Krievija. Maz dzirdēts, ka iebildumus pret tā lietojumu celtu Izraēla, kuras tauta piedzīvojusi holokaustu. Starp ebreju un hinduistu garīgajiem līderiem 2008. gadā pat noslēgta vienošanās, kurā viņi atzīst, ka svastikai ir savs lietojums Indijas kultūrā, un ebreji to neuztver kā apvainojumu. Šis piemērs ir konstruktīvs mēģinājums, kā risināt situāciju no pusēm, kuras ir tieši iesaistītas,” piebilst D. Ūdre.
Latvijas kultūrā ugunskrusts tiek interpretēts kā zīme, kas dos spēku un veiksmi, un tas ir cieņā pie uzņēmējiem, kuri izgatavo suvenīrus ar latvju rakstu zīmēm, tomēr vienmēr būtiski atcerēties kontekstu, kādā tas tiek darīts.
