Ar cieņu un mīlestību pret dabu 0
Bet mēs ar saimnieku ejam lūkot, kā ekskavatorists izsmeļ dīķu nolaišanā saskalotās dūņas no savācējbaseina, lai nepiesārņotu mazo upīti – dūņas pēc apžāvēšanas tiks izmantotas lauku mēslošanai. Tas ir darbs, ko pašlaik pēc ugunsnelaimes varbūt varētu arī nedarīt, bet Guntars vadās pēc citas, dabas noteiktas loģikas, ka tas ir plānoti īstais laiks. Saimnieks ved tālāk un rāda, kā ar Latvijas Dabas fonda atbalstu piesaistīta zviedru zemnieku nauda, pārvēršot novadgrāvi par līkloču upīti, kas attīrītos ūdeņus tālāk aiznes uz Gauju. Atbalsts – tas ir jautājums, kam pieskaramies vairākkārt. Daudz ko savā saimniecībā Dolmaņi spējuši paveikt, pateicoties valsts, Eiropas Savienības un dažādu fondu, centru atbalstam, bet daudz kas nerealizējies vai pierimis, atbalstam pietrūkstot.
“Esam videi draudzīga saimniecība, kas dalās ar pieredzi, kā var dzīvot, saudzējot zemi un mežu un latvisko mantojumu. Pēc būtības darām to, ko vajadzētu darīt valstij. Ja gadās neparedzētas nelaimes, par tām nākas arī maksāt. Pērn sētai ar apkārtni tika piešķirta kultūras zīme “Latviskais mantojums”,” saka Guntars. Kopējos ugunsgrēka zaudējumus viņš lēš ap 100 000 eiro.
Pirmā pasaules kara laikā, kad vectēvs bija aizņemts cara armijas latviešu nacionālajos pulkos un Brīvības cīņu frontēs, vecāmāte izcīnījusi savu kauju ar cara ierēdņiem, kas “Lielkrūžu” mežā nepareizā vietā bija iezīmējuši un sākuši aplamu ciršanu topošā dzelzceļa līnijas Gulbene–Ieriķi būvniecībai. Tagad dzelzceļa vairs nav, bet uzbērums un ierēdņi palikuši. Arī Dolmaņi – ja skaita Guntara un Valentīnas mazbērnus, ir jau devītajā paaudzē šajā īpašumā.
Guntars ir viens no pirmajiem Breša zemniekiem, bioloģiskā saimniecība jau no pirmsākumiem. Mīlestību pret dabu iemantojis, tuvējās, sen likvidētās Gaujas skoliņas putnu barotavā lūkojoties un mežsaimniecību, dabas aizsardzību mācoties Rankā, kā arī strādājot kolhozā par mežkopi. Darbojies arī Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā.
