Māris Antonevičs: Ugunsgrēks jādzēš pašiem – Urzula fon der Leiena naudu Eiropas aizsargāšanai nedos 22
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Redzam, ka jūsu māja aizdegusies, nosodām ļaundari, kas izlēja degšķidrumu un pielaida uguni, atbalstām jūsu centienus to apturēt, taču ūdeni dzēšanai nedosim.” Tā tēlaini varētu raksturot nostāju, ko nupat izziņojusi Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena, runājot par finansējuma piešķiršanu Eiropas Savienības ārējās robežas nostiprināšanai.
Zīmīgi, viņa to nav pateikusi kā savu personīgo nostāju, bet apzināti paplašinājusi kā kopējo Briseles pozīciju.
Lūk, fon der Leienas citāts: “Es ļoti skaidri izteicos, ka komisijā un Eiropas Parlamentā ilgstoši ir bijusi pieeja, ka dzeloņstieples un žogus mēs nefinansēsim.” Vienlaikus viņa piebildusi: “Baltkrievijas valdības rīcību mēs uzskatām par hibrīduzbrukumu.”
Tukšas frāzes, ja vien netiek piedāvātas alternatīvas metodes problēmas risināšanai, bet Lukašenko hibrīduzbrukumā cietušās valstis – Lietuva, Polija un Latvija – savā pieredzē ir pārliecinājušās, ka tieši žogs un dzeloņdrātis ir iedarbīgākais līdzeklis, lai atvairītu uzbrukumu.
Var, protams, sapņot, ka pietiks ar sankcijām un diplomātiskām sarunām, bet tieši tāpat kā militāra uzbrukuma gadījumā neiztikt bez kaujas ieročiem un gatavības tos pielietot, arī hibrīdkarā ir vajadzīga skarba un izlēmīga rīcība.
Eiropas Savienība to pašlaik nedemonstrē, vismaz ne amatpersonas, kas pašlaik ir tās vadībā.
Situācija liek atcerēties 90. gados pie mums diezgan populāro un tolaik pat folklorizēto teicienu “Eiropa mūs nesapratīs”, ko grupa “Labvēlīgais tips” pat bija pārvērtusi jokainā dziesmiņā. Tagad vairāki politiķi gan atzinuši, ka tā laika stāsti par “nesaprotošo Eiropu” bijis drīzāk mīts, ko radījusi nevēlēšanās skaidrot mūsu situāciju, bet vienkārši pieņemt visu, ko liek.
Tie laiki sen pagājuši, taču nu mēs atkal attopamies pie līdzīgas atziņas. Nosacītā Eiropa (pareizāk tomēr būtu teikt – Brisele) nesaprot poļus, lietuviešus un latviešus, tāpat arī grieķus, ungārus un visus citus, kas vēlas pasargāt ne tikai sevi, bet visu savienību.
Ne jau palikt Baltijā alkst caur Baltkrieviju nākošie Tuvo Austrumu zemju migranti, viņu mērķis visbiežāk ir tieši Vācija.
Protams, var atcerēties, kas ir Urzula fon der Leiena – Eiropas ierēdņa ģimenē dzimusi vācu politiķe, kuras karjera saistīta ar Angelas Merkeles valdīšanas laiku, kas lielā mērā ietekmējis arī viņas nokļūšanu Eiropas Komisijas priekšgalā. Savukārt Merkeles 2015. gada “atvērto durvju politika” tiek uzskatīta par šīs neapšaubāmi spilgtas politiskās līderes lielāko izgāšanos, kuras sekas joprojām izjūt ne tikai Vācija, bet visa Eiropas Savienība.
Arī pašreizējā migrantu plūsma, kas pa dažādiem ceļiem laužas Eiropā, arī izmantojot Baltkrievijas diktatora piedāvājumu, lielā mērā darbojas ar tā laika inerci.
Par “atvērto durvju politiku” kā kļūdu ir runājuši daudzi, aptaujās to negatīvi novērtējuši 80% vāciešu, lai cik “atvērti” viņi tolaik neizskatījās.
Tas ir veicinājis radikālu noskaņu veidošanos un attiecīgas ievirzes politisko spēku popularitātes pieaugumu daudzās valstīs. Tomēr arī politiskajā domāšanā inerce ir stipra, un, iespējams, arī fon der Leiena kā tuva Merkeles līdzgaitniece no tās nespēj atbrīvoties.
No otras puses, cits Merkeles politiskā spēka pārstāvis, Eiropas Tautas partiju grupas priekšsēdis Eiroparlamentā Manfrēds Vēbers ir izteicis pretēju viedokli – viņš paudis, ka saprot vajadzību un atbalsta finansējuma piešķiršanu žogu celšanai uz robežas (te gan jāpiebilst, ka Vēbers pārstāv nevis CDU, bet tās ilggadējo sabiedroto CSU – lai gan abas partijas pa šiem gadiem faktiski saaugušas, tomēr starp tām ir atšķirība uzskatos, kas izpaudās arī 2015. gada migrantu krīzes laikā).
Iespējams, lielāka ietekme uz fon der Leienas paziņojumu ir ne tik daudz viņas politiskajai pagātnei Vācijā, cik modernajām kreisajām vēsmām, kas cita starpā pieprasa atvērtību dažādībai, tātad arī migrantu uzņemšanai. Šim virzienam ir jau izdevies kļūt par ES toņa noteicēju daudzās jomās, lai gan vēl ne iegūt pilnīgu dominanci. Žogu un dzeloņstiepļu finansēšana šajā spārnā, protams, tiktu uztverta ļoti negatīvi, tāpēc EK vadītāja mēģina laipot.
Ik pa laikam izskan runas par Eiropas armijas vai tamlīdzīgas struktūras nepieciešamību, taču ar šādu attieksmi rodas šaubas, vai tāds veidojums vispār būtu spējīgs kaut ko aizsargāt.
Tāpēc varam justies atviegloti, ka drošības jautājumos tomēr vairāk paļaujamies uz NATO, nevis ES, bet ugunsgrēkus vispirms tomēr būs jādzēš pašiem.
