Uguns – slieksnis, ugunskurs – pasaules centrs. Saulgriežu nakts maģija 1
Latviešos mostas pagānu gēni
Jāņi ir īpašas maģijas apgarots laiks, kad gandrīz katrā latvietī mostas kas pagānisks. Lielajā ziedēšanas trakumā uz zemes kulminē mūžīgā auglības un saules dzīvības spēka mistērija, kas nav iedomājama bez jāņugunīm – šķīstošās, svētību un auglību nesošās uguns stihijas, kuras noslēpumainā spēka priekšā cilvēku prātos ļaunas domas iznīkst gluži kā nezāles laukos.
23. jūnija naktī uguns rituāli iegūs īpašu spēku, tomēr, lai līdz dvēseles būtībai ienirtu ugunī, šajā garīgajā un vienlaikus fiziskajā stihijā, nepieciešama īpaša iekšēja uzdrīkstēšanās, drosme un spēks. Jo uguns rituāls ir ne tikai karstums, ekspansija un kaisle, bet arī maģiska darbība, kuras laikā cilvēka apziņa attīrās un sasniedz jaunus apvāršņus, un pasaule no pirmatnējā haosa tiek radīta aizvien no jauna.
Hinduistu dieva Rāmas ugunīgās bultas, nedziestošā svētā uguns parsu tempļos pie dieva Ahuramazdas altāra, agnijogas adeptu ticība dievišķajai katarsei caur uguns burvestību, iededzinātās zīmes uz šamaņa ķermeņa kā zīme par viņa spēju aizceļot citās dimensijās… Lūgsnas pēc svētības un aizsardzības vēdiskajos uguns rituālos – un vienmēr sanskritā, jo tieši šī izsenis radītā priesteru valoda spēj veidot vistīrākās vibrācijas. Acteku asiņainie pasaules bojāejas un atkal no jauna radīšanas rituāli, kuru laikā Saules dievam ziedo visdrosmīgākā gūstā saņemtā kareivja sirdi, baidoties no ļaunajiem tumsas dēmoniem. Uguns pielūgsmes dažādo izpausmju uzskaitījumu varētu turpināt ar stāstu par Andu indiāņiem, kuri ik vasaru veic īpašu rituālu – Saules deju, kad dejotāju apļa vidū vertikāli paceļ kārti ar svēto uguni virsotnē. Šo dīvaini mežonīgo deju pavada bungu rīboņa, kas sasaucas ar dejotāju sirdspukstiem, un ceremonijas dalībnieki raida savas vēlmes un lūgšanas debesīs.
Arī mūsu senči uzskatīja, ka uguns ir vistīrākā, visspēcīgākā un vienlaikus arī visnoslēpumainākā enerģija, caur kuru vistiešāk var kontaktēties ar dievišķajiem spēkiem. Šodien varam vien iztēloties, kā vissenākajās uguns mistērijās Jāni un viņa sievu – mītisko Sauli – atveidoja konkrētas personas – īpašos ģērbos tērpti zintnieki, svētnieki, priesteri, kuri bija arī nozīmīgā rituāla organizētāji. Šo svēto amatu droši vien varēja arī pārmantot no paaudzes uz paaudzi. Ļaudis, aplī sastājušies, gāja apkārt ugunij, līgoja un rotaļājās. Tautā gadsimtiem ilgi ir saglabājusies ticība tam, ka Jāņu ugunskuru pelni sniedz auglību zemei un pārticību cilvēkiem. Par senajiem latviešiem kā uguns pielūdzējiem ir saglabājušās arī rakstiskas liecības. Jezuīts Stribings, piemēram, septiņpadsmitā gadsimta sākumā vēstīja, kā latgaļi savos svētkos ziedojot dieviem un ziedokļus sadedzinot ugunskuros. Viņi arī dziedot un dejojot ap kokiem, piekopjot burvestības, lejot ugunī alu un iemetot tajā jaunizceptas maizes pirmo doniņu, slakot alu uz istabas sienām un upurējot melnu vistu, āzi vai olas.
