”Valsti nav jāveido desas šķēles dēļ.” Intervija ar mākslinieku Valdi Celmu 5
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no pretendentiem uz prestižāko apbalvojumu Latvijas mākslā – Purvīša balvu – ir arī mākslinieks VALDIS CELMS. Latviešu kinētiskās mākslas pamatlicējs, viens no vadošajiem mūsu dizaina mākslas teorētiķiem un praktiķiem. Pagājušā gada nogalē mākslinieks ieguva Ministru kabineta balvu.
Kopš 20. gadsimta 60. gadiem Valdis Celms iesaistījies pilsētvides un interjera projektu izstrādāšanā un īstenošanā, eksperimentēdams ar krāsu, formu un kustību. Līdztekus radošajai darbībai dizaina un kinētiskās mākslas un dizaina jomā mākslinieks aktīvi pēta latvisko dzīvesziņu, simbolus un zīmes un sarakstījis grāmatas “Latvju raksts un zīmes” un “Baltu dievestības pamati”. Savulaik Celms radījis folkloras festivāla “Baltica” Latvijas karogu un simboliku.
“Kultūrzīmes” sarunājās ar mākslinieku par kinētiskās mākslas pirmsākumiem Latvijā un dažiem nozīmīgāko darbu stāstiem; par mākslinieka brīvību padomju okupācijas laikos un mūsu atbildību pret mūsu valsti un pasauli.
– Kādu atcerieties dizaina studiju programmas sākumu pagājušā gadsimta 60. gados?
V. Celms: – Tas bija profesijas, sava kodola un pašapziņas veidošanas laiks. Toreiz gan to vēl nesauca par dizainu, mūsu mācību programma tika dēvēta par rūpnieciskās mākslas nodaļu.
Salīdzinājumā ar tradicionālajām nodaļām – glezniecību, tēlniecību un grafiku – jaunajā bija iespējama lielāka brīvība.
Laikam jau tas bija kāds Maskavas lēmums: citas bija ideoloģiskās nodaļas, bet rūpniecība, tātad – praktiskā dzīve, neskaitījās politiski nozīmīgas. Bijām atvērti visām inovācijām, kas vien bija radušās tehniskajā, zinātnes un mākslas pasaulē.
Mūsu zināšanu pamatu veidoja Latvijas pirmskara gadu dizains, interesējāmies arī par Vācijas “Bauhaus” un Krievijas Vkhutemas skolu, no kuras vispazīstamākie ir Gustava Kluča darbi. Sapratām, ka dizains nevar saistīties tikai ar utilārām lietām un ka, lai apmierinātu cilvēku dažādās vajadzības, ir jābūt arī psiholoģiskām, garīgām, vidi veidojošām kvalitātēm.
Tā nonācām līdz idejai par dizainu kā kultūras faktoru. Tāds bija tas laiks, pirmās dizaina izstādes, pirmie dinozauri…
– Vai tiešām toreiz bija iespējama tik liela brīvība? 1968. gadā jūs radījāt fotokolāžu “Prāga”. Vai tādu nebija bail veidot?
– Darbu jau varēja uztaisīt, bet nevarēja to izstādīt. Šis darbs bija veltīts sapnim par “komunismu ar cilvēcīgu seju”. Toreiz izdevās būt Prāgā, turklāt vēl “Pavasara” laikā, kad cilvēki cerēja uz lielāku garīgo brīvību, neatkarību no dogmām, lielāku sadarbību ar pasauli.
Pēc atgriešanās Rīgā uzzinājām, ka cerības vējā, Prāgā ienākuši tanki. Tā radās ideja izveidot darbu, kura vienā daļā cauri restēm redz debesis, bet otrā – debesis ir melnas, cerības zudušas. Vienu no versijām izstādīju slēgtā izstādē akadēmijā. Tolaik fotomontāžu kā pašvērtīgu darbu vispār nevarēja izstādīt, bija iespējams tikai plakāts ar funkcionālu nozīmi.
Dzīve bija selektīva. Brīvība bija akadēmijas iekšienē – uzskatu, tā bija profesionāla nepieciešamība, lai cilvēki nekļūtu par muļķiem.
Ārpusē mākslinieku idejas bija ļoti grūti īstenot, rūpniecība nepiedāvāja neko tādu, ko šodien saprotam ar interjera veidošanas elementiem – ne gaismas ķermeņus, ne mēbeles. Idejas prasīja pārkārtot ražošanu un ekonomiku, to gan centās darīt, bet grūti un smagnēji. Es gribētu teikt, ka dizains toreiz ietekmēja visus mākslinieciskos procesus Latvijā, bijām ļoti atvērti jaunām idejām.
– Pagājušajā rudenī izstādīto “Pozitronu” bijāt iecerējis jau sen – mainījušās valsts iekārtas, ekonomiskā situācija, paaudzes, bet mākslas darbs izceļojis cauri visiem laikiem un ieguvis mūsdienu tehnisko kvalitāti. Vai dizains nenovecoja?
– Toreiz tā bija elektronikas rūpnīca Ukrainā, kura gribēja pasūtīt manis izvēlētu vides mākslas darbu, kas pabeigtu arhitektūras ansambli pie ēkas ieejas. Varēja būt jebkas – pat bumbas, bungas, taures un karogi. Piedāvāju pievērsties mūsdienu tehnoloģiju tēmai – zinātnē “pozitrons” ir elektrona antidaļiņa.
Man patīk šajā vārdā ietvertā kultūras nozīme: pozitīvs, labu nesošs. Domājot par mākslas darbu, ir būtiski, lai tas nekļūtu vienīgi par vides baudījumu, kas to organizē un sakārto. Tikpat svarīgi, lai cilvēks, raugoties uz objektu, iegūtu nomierinošu meditatīvu stāvokli un tas noskaņotu pozitīvi. Šai idejai ir pašvērtība, kas iet pāri sava laika uzdevumam.
Toreiz vides objekta izveide diemžēl apstājās, taču pie manis palikušie materiāli ieguva māksliniecisku vērtību, darbs kā ideja turpināja dzīvot, un projekts piedalījās dažādās izstādēs. Gandrīz pusgadsimtu vēlāk aizsākās sadarbība ar Rīgas starptautisko mūsdienu mākslas biennāli RIBOCA2, un lieta iekustējās.
Priecājos pierādīt, ka arī mākslas darba izmēram ir nozīme, jo tad publika kustību uztver savādāk un ar lielāku bijību. Ar “Pozitronu” man gribējās parādīt, ka pasaule, kurā dzīvojam, prasa bijāšanu.
Mēs pārāk brīvi vicināmies ar jebko – vienā galā – ar ķīmijas lietošanu, otrā – ar kodolieročiem, vēl kādā malā ar planētas resursiem, apdraudot paši savu pastāvēšanu.
Man liekas, ka mākslai vajag palīdzēt cilvēkiem apjēgt, ka esam tikai daļiņa no kaut kā daudz lielāka un varenāka. Ir cilvēka garīgās izaugsmes, esības un ir pasaules jautājumi, kas nepakļaujas ideoloģijām un ekonomiskajām sistēmām.
– 1974. gadā radījāt vienu no pirmajiem kinētiskās mākslas darbiem, gaismas kinētisko ekrānu “Daugava”. Muzejā tam blakus ir pamatojums: “Darbs aicina saglabāt nacionālo pašapziņu un identitāti, nezaudēt to 20. gadsimta vidū Latvijas PSR reālajā politiskajā un kultūras telpā.” Ko par “Daugavu” toreiz varēja skaļi teikt?
– Tā jau ir dažu mākslas veidu priekšrocība – runāt bez vārdiem, runāt ar formu un esamību. Ja atceramies Staburaga un Daugavas loku likteni atmodas priekšvakarā, vārds “Daugava” iegūst politisku nokrāsu. Bija ļoti saistīts ar to, kā, kur un kam par Daugavu atgādināja.
Vieni saprata, ka Daugava ir mūsu mūžīgā likteņupe, Raiņa mītiskā Daugava no senatnes līdz mūsdienām, citam turpretim upe ir tikai robeža administratīvi teritoriālai daļai, vēl citam – sporta biedrība.
Toreiz manu “Daugavu” neizstādīja blakus tā saucamajiem ideoloģiskajiem mākslas virzieniem, 1974. gadā dizaina izstādē konteksts iekrāsoja politisko fonu, bija svarīgi tādus parādīt, lai cilvēki redz, ka ir arī šādi darbi. Šādi komentāri gāja ļaužu mutēs, bet tos neviens nepierakstīja. Tagad, konceptuālisma mākslas laikmetā, pārdomas iet pa priekšu, viss tiek izstāstīts. Kā nopietnu mākslas darbu “Daugavu” sāka uztvert daudz vēlāk, izrādījās, ka tas uzrunā un runā par nopietnām lietām.
– Pirms dažiem gadiem uzvirmoja skandāls – jūsu radītos Rīgas robežburtus “uzlaboja” ar sirsniņu – vai tā bija mākslas darba mūsdieniskošana vai demolēšana?
– Notika mākslas darba degradācija – no vides objekta tas pārtapa par kiču, vieglās saprašanas zīmi. Zīme latviešu valodā pārvērtās par vismaz desmit dažādās valodās lasāmu zīmi, no “Rīgas” par “Rigu”, bez garumzīmes. Jau padomju laikos bija ļoti būtiski, ka uzraksts ir latviešu valodā. Uzliekot sirsniņu, tas kļuva par bezgaumības piemēru.
Sirsniņa izgaismoja to gadu Rīgas valdoņu priekšstatus, bet uzskatu, ka Rīgai nav jālēkā līdzi dažādiem ienācējiem un viņu gaumei.
Mēs esam Latvijas pamatnācija, šī ir mūsu zeme, un tādēļ latviešu valoda nav jākropļo. Pēc latviešu tradīcijas sirsniņas liek uz tualetes durvīm. Rīga nav tualete, ko tur vēl citu teikt! Iebilstu pret šādām interpretācijām – kaut kur Eiropā ir, un tad arī mums vajag! Tā ir provinciāla domāšana.
– Pavasarī, kad Purvīša balvas nākotne bija zem lielas jautājuma zīmes, mākslas zinātniece Laima Slava teica: “Domāju, ka Latvijas valstij ir jēga pastāvēt tieši tādēļ, ka tā ir savas kultūras, kultūrvides veidotāja. Valstij, kura balstās tikai uz patērētājsabiedrības principiem, nav jēgas.” Kā jūs tagad, kovidvīrusa otrā viļņa laikā, jūtat sadarbību starp valsti un kultūru, vai tie viens otru pietiekami spēcina?
– Tik tiešām – kultūra ir galvenais, gandrīz vienīgais attaisnojums mūsu valsts pastāvēšanai. Patiesībā pats galvenais – tikai tā tauta, kas rada kultūru, ir cienīga paturēt savu valsti. Ja mēs paši savu kultūru neradītu un tikai patērētu svešu, tad – kādēļ mums valsts? Valsts nav jāveido desas šķēles dēļ, kultūra ir tā, kas mūs paceļ dievišķās esmes, radītāja līmenī.
Taču kultūra ir jāmāca, jāaudzina, nekas nav pats par sevi saprotams. Cilvēkiem liekas – mēs jau pirms desmit gadiem to visu vienreiz izrunājām, cik reižu par to ir jārunā un jācīnās? Izrādās, ik pa desmit gadiem sabiedrībā ienāk jauni cilvēki un viņiem viss jāapgūst no jauna. Katrai paaudzei no jauna jāapgūst visi lielie mūsu tautas vērtību, likumu un pastāvēšanas pamati. Pasaule ir iekārtota nemitīgā kustībā, uguns jāuztur vienmēr.
Ir nepieciešams, lai to saprastu arī mūsu valstsvīri, arī viņi ir jāaudzina, ne tikai mākslinieki un skatītāji. Lai labu darītu, jāsakārto sava dvēsele un domas.
Vērtība ir tad, ja spējam sadarboties kā kopība, tauta, nācija. Mums ir valsts, tātad esam nācija. Ja neprotam sadarboties, nesaprotam, kādas ir prioritātes, kas ir svarīgs tieši šobrīd, ko var atlikt – tad ir grūti, tad ir iesākušies grūtie laiki.
Attiecībā uz kovidu, manuprāt, ir jāskatās daudz vienkāršāk – sērgas ir jāpārdzīvo, un to pārdzīvošana nav grūtākais, ko mūsu tautai ir nācies pārdzīvot. Ir bijušas sērgas, bet ir bijuši kari un tiešām katastrofālas lietas.
Tagad cilvēki sēž siltumā, pie pilniem galdiem un runā par grūtu dzīvi.
Cilvēki visas lietas uztver relatīvi, un tāpēc ir jāsalīdzina: šis nav visgrūtākais laiks, bet problēma ir apstāklī, ka esam pieraduši rīkoties, nedomājot par citiem. Sargājot sevi, mēs sargājam arī citus – ir saite starp indivīdu ar “es” apziņu un ar indivīdu ar “mēs” apziņu. Starp cilvēku un tautu, cilvēku un sabiedrību vienmēr ir saite, un, ja to neizprot jeb sagrauj, tad sākas pašradītas problēmas. Šī saite nav tikai individuāla, domāju, ka arī valdības vīriem ir jāsaprot – viņi pieder pie mums.
Es visam nolemtajam piekrītu, tikai gribētu, lai mūsu vadītāji būtu ar lielāku noteiktību un skaidrāku rīcības plānu, lai varu uzticēties un prognozēt savu nākotni. Vajadzētu vairāk uzticēties gudriem cilvēkiem, citādi liela daļa sabiedrības uzticas tiem, kuriem skaļākas balsis…
