“Vai tu saproti mani cilvēciski?” 38
“Tad piestājām pie “Maxima”, kur Jolanta nopirka šampanieti un divus Tērvetes alus – vienu es paņēmu, otru iedevu Artim. Tikko kā bijām sākuši braukt, uz kakla sajutu slapjumu. Kad pagriezos, redzēju Arta rokās šķiltavas un uguni, kas man nāk virsū. Sapratu, ka viņš bija iztašķījis un aizdedzinājis degvielu,” atceras Švalbe, kurš uzskata, ka neesot darījis neko sliktu, vienīgi laupījis Ernestsonam brīvību, lai aizvestu uz policiju.
“Eh, mana kļūda bija, ka nenosēdināju Arti sev blakus un uzreiz nebraucām uz policiju. Tagad ir nepatikšanas. Nezinu, ja mani iesēdinās cietumā, kas būs ar uzņēmumu, ar ģimeni – man taču ir trīs mazi bērni apgādībā! Tikko džipu par 13 000 eiro firmai nopirku, labi strādājām un pelnījām. Vai tu saproti mani cilvēciski?” ceturtdien pēc tiesas sēdes man jautāja Švalbe. “Es viņam, Ernestsonam, dzērājam un sīkam zaglim, dodu darbu, viņš man mežā žagarus velk, bet viņš savējos apzog?! Dzēra arī daudz.”
Švalbe ir diezgan skarbs vīrs. Pusgadu nosēdējis cietumā par zagšanu, kaut gan uzskata, ka bijis nevainīgs, apcietinājumā trīs mēnešus pavadījis arī izmeklēšanas laikā par nodarījumu pret Ernestsonu.
Policijas izmeklētāja S. Poļakova tiesā liecināja, ka pratināšanas laikā Švalbe viņai netieši draudējis, kas gan kriminālprocesā neesot pārvērties. Švalbe ironiski teicis: “Tu jau saproti, ka mūža ieslodzījumu jau nevienam nedod…” “Kā man to saprast?” jautājusi inspektore. “Saproti, kā gribi…” atbildējis Švalbe. Toties S. Poļakova tiesai norādīja, ka policijas lietvedībā ir kriminālprocess par Švalbes izteiktiem draudiem Kandavas ciematiņa iedzīvotājam Zigmāram L., kurš aizstāvējis Ernestsonu un pierunājis viņu uzturēt pret Švalbi prasību, jo sākumā Artis baidījies. Novembrī nodega Zigmāra L. saimniecības ēka, par ko arī uzsākts kriminālprocess. Tiesā tika nolasītas viņa (atrodas ārzemēs) liecības, kurās viņš Švalbi raksturo kā draudīgu, atriebīgu, kurš cilvēkus fiziski ietekmējis arī iepriekš, un viss ciems no viņa baidoties. Švalbe arī Zigmāram L. un viņa ģimenei izteicis draudus, bet Artis esot godīgs un labsirdīgs.
Prokurore: draudi bijuši reāli
Tiesas debatēs prokurore lūdza tiesnesi Adriju Kasakovsku noteikt Švalbem trīs gadu un septiņu mēnešu cietumsodu, Sīpolam un Paldiņam – pa desmit mēnešiem cietumsoda, uzskatot, ka draudi Ernestsonam bijuši reāli, pat tik reāli, ka viņš izmisumā aizdedzinājis automašīnu. Un stāsts par braukšanu pēc eglītes esot izdomājums, tāpat arī pēc motorzāģa, uz kura ķēdes eksperti atraduši Ernestsona asinis un DNS (iezāģēts galvas matainajā daļā) lietošanas – arī stāsts par braukšanu uz policiju. Vainu mīkstinošu apstākļu neesot, tikai pastiprinošs – alkohola reibums Švalbem.
Cietušā advokāts Ģirts Ozoliņš prokurorei principā piekrita, piebilstot, ka Ernestsons nekad neesot teicis un arī tagad uzstāj, ka zādzību nav izdarījis. Un automašīnas aizdedzināšana esot attaisnojama, jo, braucienam turpinoties, sekas varēja būt vēl smagākas. Ernestsonam viedokļa par sodu neesot, jo vēloties saglabāt cik nu iespējams labas attiecības ar apsūdzētajiem, jo vienā ciemā vien būšot jādzīvo.
Sīpols un Paldiņš – situācijas ķīlnieki?
Sīpola advokāte Ilze Skaistkalne uzsvēra, ka Sīpols un Paldiņš bijuši situācijas ķīlnieki, atkarīgi no apstākļiem, ko izveidojuši citi, bez jelkādas tiešas darbības. Pierādīts tikai tas, ka Sīpols tur atradies, turklāt cietušais mainījis liecības, arvien mazinot Sīpola lomu notikušajā, beigās tikai vienu reizi pieturējis, ne grūdis, nekā. Savukārt Švalbe uzņēmies policejiskas funkcijas, mēģinot atrisināt zādzību. Cietušais varējis arī mukt, taču neizmantojis iespējas. Turklāt arī tieši Sīpola liecības bijušas par pamatu apsūdzībai un tagad šīs liecības tiekot vērstas pret pašu Sīpolu. Advokāte uzskata, ka Sīpolam kā notikušā novērotājam piemērojams sods, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu.
Savukārt Paldiņa advokāts Gints Baraks savu klientu lūdza attaisnot pilnībā, kolēģes Skaistkalnes teiktajam par abiem “novērotājiem” piebilstot, ka Paldiņš bijis tas, kam izdevies Švalbi atturēt no aktīvām darbībām pret Ernestsonu. Paldiņš centies pildīt norunu vest zagli uz policiju. Arī cietušais notikušo neesot uztvēris kā nolaupīšanu, tikai baidījies no vardarbības un nogādāšanas policijā – viņa veiktā dedzināšana neesot bijis veids, kā izmukt, bet veids, kā nodarīt fiziski smagus veselības bojājumus citiem.
Cietušais pats veicis slepkavības mēģinājumu?!
Švalbes advokāte Inese Šulte arī uzskatot, ka viņas klients ir pilnībā attaisnojams, debatēs gāja vēl tālāk: viņasprāt, Ernestsona automobiļa aizdedzināšana faktiski atbilstot slepkavības mēģinājumam bīstamā veidā, kas izdarīta alkohola reibumā (1,89 promiles).
“Neatkarīgi no tā, bija vai nebija zādzība, puiši būtu izrunājušies, iedzēruši, varbūt izkāvušies un palikuši draugi, bet notika nenormāla rīcība no cietušā puses – dedzināšana,” domā advokāte.
Tāpat I. Šulte norādīja, ka naudas zādzības fakts nav izdomāts. Advokāte apgalvoja, ka ekspertīzē nav konstatētas sitienu un spērienu pēdas, kas varētu būt gūtas dzīvoklī un mežā, savukārt ievainojumus no motorzāģa Ernestsons varējis gūt automašīnā – tas atradies viņam blakus. Cietušais ar apsūdzētajiem bijis pazīstams 15 gadus, kopā ballējušies, iedzēruši un strādājuši, tāpēc braukšanu kopā neesot uztvēris kā nolaupīšanu. Turklāt konkrētā automobiļa bagāžnieks drīzāk uztverams kā salona pagarinājums, kurā bieži kāds sēdējis. Cietušajam bijis telefons, kuru viņš neesot izmantojis, lai sazvanītu glābējus. Kandavā, atrodoties automašīnā, neesot kliedzis vai citādi mēģinājis sev pievērst uzmanību.
Prokurore S. Janševska pēc advokātu runām piebilda, ka apsūdzēto advokāti cietušo vērtējot ciniski. Ernestsonam visu laiku bijis paniski bail, turklāt pret viņu jau bijis lietots motorzāģis. Viņa telefonam nav bijis kredīts un viņš neesot spējis izvērtēt, ka arī bez tā var piezvanīt policijai (proti, ka uz ārkārtas numuriem var zvanīt bez maksas). Tāpat Sīpols un Paldiņš neesot nevienu saukuši palīgos, dzīvoklī nav apturējuši Švalbes darbības, tāpēc uzskatāmi par līdzdalībniekiem.
