Uģis Prauliņš: tautai svarīga ir pašapziņa 0
Nākamās nedēļas nogalē no 17. līdz 19. augustam mūsu galvaspilsēta dimdēs savos gadskārtējos “Rīgas svētkos”. Viens no spilgtākajiem pasākuma notikumiem būs lieluzvedums “Rīga, mana baltā Rīga”, kurā pirmo reizi skatuviskā versijā skanēs komponista UĢA PRAULIŅA tautas dziesmu apdares korim un balsij, kā arī viņa komponētā oriģinālmūzika. Vērienīgajā pasākumā, kas 19. augustā pieskandēs 11. novembra krastmalu, piedalīsies 600 dziedātāji un 300 dejotāji ar solistiem Zigfrīdu Muktupāvelu un Anci Krauzi.
Brīdi pirms krāšņajiem svētkiem tiekos ar komponistu Uģi Prauliņu, lai parunātos par balto Rīgu, mūzikas radīšanas brīnumu, kopā dziedāšanas prieku, iedvesmojošiem darbiem, kas izdaiļo dzīvi, un krītošām zvaigznēm.
– Manuprāt, par mūziku nav jārunā, tā ir jāklausās. Un tomēr – kas tevi iedvesmoja radīt skaņdarbu “Rīga, mana baltā Rīga”?
– Iedvesmoja vai uzmudināja Dziesmu svētku virsdiriģents Romāns Vanags. Rīgas svētkos tas būs pirmatskaņojums, bet šīs dziesmas jau ir ietvertas Latvijas Radio kora albumā “Rīgai”, kas tika izdots par godu Rīgas astoņsimt gadiem. Lieluzvedumā skanēs pārstrādāts variants citā kombinācijā. Rīga nemaz tik daudzās dziesmās nav daudzināta. Es vēlējos, lai ne tikai “Rīga dimd” vai “Cekulaina zīle dzied”, bet arī tās mazāk zināmās nonāk tautas apritē.
Prieka izplatīšana
– Komponists, audio-producents, skaņu režisors, aranžētājs, arī Doma kora skolas mācībspēks, nemaz nerunājot par daudzajiem sabiedriskajiem darbiem, – vai tas vienam mūziķim nav par daudz?
– Mūziķi dara daudz ko un daudz arī pagūst. Nedomāju, ka mūziķis ir atrauts no īstās dzīves. Tavs uzskaitījums jau nemaz nav īsti pilnīgs. Manas vīzijas ir saistītas arī ar laukiem.
Pirms septiņiem gadiem uzņēmos savas dzimtas īpašuma – Ērmaņu muižas – atjaunošanu. Muiža atrodas Malienā, tas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, un, lai to savestu kārtībā, jāiegulda nopietns darbs. Tas nav kā uzmodelēt savu sapņu māju. Klasicisma stila koka ēka celta, domājams, 1823. gadā, un, cik mēs spēsim, atjaunosim to pēc 19. gadsimta pirmās puses parauga. Ne visas telpas varēsim iekārtot autentiskas, taču vismaz divas svarīgākās – noteikti. Pēc tam tās atvērsim arī publiskai apskatei.
Manuprāt, tā ir šaursirdīga domāšana, ka privātmāja nevar būt sabiedriski lietojama un tai apkārt jāceļ augsts žogs. Varbūt tāda aizsargbarjera nepieciešama Madonnas mājai, kur viņa sauļojas, bet arhitektūras pieminekļi nedrīkst būt nepieejami. Protams, ne visas telpas var būt publiskas, jo man un sievai Ingai arī tur jādzīvo.
Šobrīd Ērmaņu muiža ir manas dzīves izdaiļojums un jēga. 19. gadsimts mani iedvesmo. Tolaik notika lieliskas lietas – veikti zinātniski atklājumi, sākusi attīstīties demokrātija un, starp citu, arī pavārmāksla. Tālab mums ar sievu ir iecere Ērmaņu muižā ieviest 19. gadsimta virtuves tradīcijas, ar ko iepazīstināt un cienāt atbraucējus. Tas ir mīts, ka mūsu senči tolaik uzgrauza tikai kāļus un kartupeļus, tiesa, zemniekiem un kungiem bija atšķirīgas ēdienkartes, un tās abas mēs tagad cenšamies apzināt. Es laikam nevarētu strādāt bistro, bet viesu apkalpošana mūsu muižā būtu prieka izplatīšana. Iedomājos – viesi sēž 19. gadsimtā celtā namā, autentiski iekārtotā telpā, mielojas ar ēdieniem, kas pagatavoti pēc senajām receptēm, un fonā skan attiecīgā laikmeta mūzika. Jau bērnībā, braucot garām Ērmaņu muižai, man tā šķita kā sapņu vieta, tolaik neaizsniedzama, jo tajā dzīvoja sveši cilvēki. Tagad, cik līdzekļi un laiks atļauj, cenšos sasiet kopā savu ideālo vīziju, sapņus un īstenību.
– Izklausās, ka esi neglābjami iemīlējies savā muižā un laukos.
– Mani vienmēr ir aizrāvuši lauki, un tagad esmu patīkami izbrīnīts, redzot, cik piesātināta un intensīva novados ir dzīve. Ne mazāk kā Rīgā. Redzu, cik aktīvi Alūksnes un Apes novados darbojas nevalstiskās organizācijas, veido biedrības, fondus, meklē sponsorus, vāc naudu, lai sakoptu ezermalu, izveidotu bērnu rotaļlaukumu vai iegādātos veļasmašīnu, kurā mazgāt tautastērpus. Rīgā man ir cits dzīves ritms. Dienā piecpa- dsmit stundas varu nosēdēt pie datora, jo notis, ieraksti, rēķini – viss veicams ar to. Laukos ir veselīgāks dzīvesveids, taču Rīga man arī nepieciešama, lai varētu stalti pastaigāties pa ielām un satikties ar vajadzīgajiem cilvēkiem.
– Un kā tu staigā laukos?
– Vairāk tādā kā jūrnieka gaitā. Patiesībā mēs vairs neesam piesaistīti kādai konkrētai ģeogrāfiskajai vietai, drīzāk var teikt, ka ir vietas, kur īstenojam sapņus. Maniem Londonas kolēģiem ir vienalga, kur dzīvoju – Rīgā vai Malienā. Mājas atjaunošana tās oriģinālajā izskatā man kļuvusi par tādu aizraušanos, ar ko ieteiktu “saslimt” arī citiem, pat tajos gadījumos, ja ēka nav arhitektūras piemineklis. Man varbūt viegli tā runāt, jo sieva Inga ir diplomēta arhitekte, lai arī savā profesijā nestrādā. Inga nodarbojas ar animācijas filmu veidošanu un producēšanu. Bet, manuprāt, cilvēki jau pamazām nonāk pie sapratnes, ka nav jāizmet mēslainē savas dzimtas vēsturiskās mēbeles un jāiegādājas lietas, kurām nav ilgs un estētisks mūžs. Tas taču ir tik pacilājoši, ja vari norādīt uz krēslu, sakot – uz tā savulaik sēdējis mans vecvectēvs. Visbijā redzēju juristu biroju, kas iekārtots senā zvejnieku šķūnī. Lai tur ieietu, nācās pieliekt galvu. Durvis turējās šķībās eņģēs. Iekšējais telpu aprīkojums gan bija laikmetīgs, ar visām šodienas ekstrām – siltu ūdeni, kondicionieri. Šis senatnīgums ir ekskluzīva lieta – nevis birojs, kas ierīkots neelpojošā stikla un rīģipša kastē. Ejot pa Rīgu, man sāp sirds par izcilajām simtgadīgajām mājām, kas stāv neatjaunotas. Manuprāt, nelaime nav tik daudz naudā, kā galvā. Tā nav mazturība, bet drīzāk aprobežotība vai arī alkatība. Vērojot sakoptu vidi un mājas, veidojas skaistuma izjūta. Tas ir līdzīgi kā klausoties mūziku. Latvijā jānāk atjaunotnes kustībai, ir jāmācās no tautām, kas spēj to paveikt, – dzemdēt bērnus, sakopt, attīstīt un mīlēt savu zemi. Skeptiķi, kas, aizsegušies aiz neticības plīvura, saka – tas nav iespējams, ir zaudētāji. Pat fiziskas sāpes vieglāk paciest, ja kustas un aktīvi darbojas. Tāpēc ir jāpieceļas un jāiet sabiedrībā.
Nevar tikai spēlēt solo
– Pats esi teicis, ka neesi radīts ikdienas sociālajai dzīvei, bet darbi rāda ko citu. Sešus gadus biji Latvijas Komponistu savienības priekšsēdis, darbojies Radošo savienību padomē, Eiropas Mūzikas padomes valdē, Eiropas mākslinieku padomē un vēl citās sabiedriskās organizācijās.
– Nevar jau tikai sēdēt un spēlēt solo. Nevar tikai ņemt un neko nedot pretī. Taču vispār pēc savas būtības neesmu radīts tādām sabiedriskām aktivitātēm. Daudz labprātāk atrodos savā darbistabā, savā ģimenē, mežā un dabā. Taču strādāšana sabiedrības labā ir bagātinājusi manu izpratni par dzīvi.
– Nesen saņēmi pagodinājumu savam mūzikas garadarbam. Vācijas kri-tiķu prestižās “Echo klas-sik” balvas kategorijā “Gada pasaules pirmizrādes ieraksts” balva piešķirta ziemeļvalstu komponistu laikmetīgās kora mūzikas albumam “The Nightingale”. Viens no četriem tā autoriem esi tu. Turklāt tavs skaņdarbs “Lakstīgala” ir visapjomīgākais.
– Tas bija pārsteigums – uzzināt, ka izcilā blokflautiste Mikela Petri, par kuras sniegumu esmu sajūsminājies jau sen, un Dānijas nacionālais vokālais ansamblis angļu diriģenta Stīvena Leitona vadībā vēlas, lai es komponēju viņiem skaņdarbu.
Tā pamatā ir Hansa Kristiana Andersena pasaka “Lakstīgala”. Manā rīcībā bija gana daudz laika – vairāk nekā gads. Un tad arī tapa skaņdarbs divdesmit balsu korim.
Latviešu dziedātprasme
– Mēs paši sevi dēvējam par dziedātājtautu. Vai patiesi ar šo dziesmas mīlestību izceļamies citu tautu vidū?
– Mēs dziedam kā latvieši, atšķirīgi no tā, kā to dara grieķi, krievi, angļi vai citi. Latvji izsenis ir dziedājuši baznīcās un ārēs. Ļoti labi savulaik esam pārtvēruši vācu Dziesmu svētku tradīciju, kas pie mums zeļ joprojām, bet Vācijā jau sen ir izzudusi. Mūsu koru dziedāšanas prasme ir kaldināta kopš 18. gadsimta, kopš brāļu draudžu saietiem, to pārmantojušas nu jau neskaitāmas paaudzes.
Slavenais angļu diriģents Stīvens Leitons ir atzinis, ka Latvijas kori nošu lasīšanas ziņā ir visprofesionālākie pasaulē. Mums ir tik sagatavoti kori, ka atliek tikai nolikt notis priekšā un tie uzreiz dzied. Viņam jau nebūtu vajadzības mums glaimot. Bet mēs nedrīkstam gulēt uz lauriem. Bagātība, kas ir tautas dziedāšana, jāvairo. Mums ar šo bagātību vajadzētu dalīties arī ar citām tautām, kas dzīvo Latvijā, un arī ar visu pasauli.
Varbūt Dziesmu svētku noslēgumā veidot nevis vienu jaudīgu koncertu, bet piecus koncertus, lai tos apmeklētu pēc iespējas vairāk ļaužu. Iespējams, ar to varētu pat braukt apkārt pa Eiropu. Cik ilgi mēs būsim stipri, dzīvojot noslēgtā vidē un repertuārā? Varbūt Dziesmu svētkiem ar laiku būs cita nākotne, jo pasaule mainās. Dziedātprasme mums ir, par to varam būt droši un celt to godā. Etnogrāfiskie ansambļi un kopas mums ir daudzkrāsainas, tās varētu vērsties plašumā. Vienu mākslinieku panākumi pasaulē iedvesmo citus, to var teikt par operdziedātājiem. Populārā mūzika arī nav sliktā līmenī, vienīgi mēs ne pārāk izceļamies citu tautu vidū. Mums pietrūkst masveidīguma, pārāk maz cilvēku.
Iedvesma nenāk pie sliņķiem
– Tu sevi dēvē par brīvmākslinieku. Saki, vai šis statuss radošai personībai patiesi sniedz brīvības sajūtu vai arī tomēr savažo?
– Ir nepieciešama pašdisciplīna, ja tās nav, tad klājas plāni. Jābūt stingram un cietam pret sevi, lai neciestu arī dzīves finansiālā puse un nenāktos ēst neveselīgu pārtiku. Es jūtos labi brīvmāk-slinieka statusā un nevaru iedomāties, vai komponistam iespējams strādāt noteiktu darba laiku. Uzņemos tik daudz darba, cik varu paveikt. Un tādu, kas saskan ar manu iekšējo “es”. Par spīti iepriekšējiem sasniegumiem, visu laiku jāmeklē kas jauns. Bet ir vērts to darīt.
– Bet ja galvā valda klusums un no augšas nekādas skaņas neatplūst? Vai vari atļauties tādu greznību kā mūzas gaidīšanu?
– Tas par mūzu ir tikai skaists mīts. Var kādu brīdi atpūsties, atiet no darba un paraudzīties uz to no citas puses. Patiesībā bohēmiķi mūziķi ikdienā ir čakli darba rūķi. Pareizs ir teiciens, ka iedvesma nenāk pie sliņķiem. Gadās, ka kādu brīdi kaut kas ieciklējas, neiet uz priekšu, viss atduras kā pret mūri, bet tad vienā brīdī atlec vaļā. Tikai nedrīkst izlaisties, jāstrādā regulāri.
– Ko dara tavas nu jau pieaugušās meitas?
– Mums pa abiem ar Ingu kopā ir četri bērni. Manai meitai Paulai Prauliņai ir 28 gadi. Viņa piedzima, kad es dienēju padomju armijā. Meita ir žurnāliste un tulkotāja. Viņa no angļu valodas pārtulkojusi aptuveni 20 grāmatu. Paula savulaik ir mācījusies mūziku un arī tagad muzicē, bet tomēr viņas intereses vairāk saistītas ar literatūru. Tagad uz pusgadu Paula devusies uz Maķedoniju, kur gan strādā, gan mācās. Esmu iecerējis aizbraukt viņu apciemot. Jaunākā meita Sniedze, kurai ir 22 gadi, studē Mūzikas akadēmijā. Viņa dzied un spēlē flautu. Mums abiem ar Ingu ir liels prieks par bērniem un par ceļiem, kādus viņi izvēlējušies. Viņi visi ir veiksminieki, nevienam rociņa nav jāpietur, paši zina, ko vēlas. Tā ir liela Dieva dāvana.
– 11. augustā Ērmaņu muižā rīkosi krītošu zvaigžņu nakts koncertu. Kā zināms, kad redzi zvaigzni krītam, jāiedomājas vēlēšanās un tā piepildīsies. Ko tu vēlēsies? Ja vien to drīkst skaļi izpaust…
– Es šajos pasākumos zvaigznes nevēroju, jo jārūpējas par atbraukušo viesu labsajūtu. Šajos koncertos cilvēki ir tādā kā meditatīvā stāvoklī – klausās mūziku, raugās zvaigznēs. Tam ir jēga – gribēt kaut ko, vēlēties – tā ir pozitīva mantra, baltā enerģija, kas palīdz koncentrēties mērķim. Ja tā ir tikai spēle, tad brīnišķīga spēle. Mani priecē, ka cilvēkiem augusi pašapziņa. Dzīves un valsts šaustīšana aiziet pagātnē, jo tā nespēj neko radīt. Katrs pats atbildīgs par personisko un sabiedrisko dzīvi. Ja gribas kaut ko uzlabot, nodibini kādu biedrību, sabiedrība saziedos līdzekļus. Tie, kas apgalvo, ka tik tikko velk kuslo dzīvību, ar šādām runām iztukšo savas kabatas. Ja no saviem mazajiem līdzekļiem vari kaut ko ziedot, tad izries krūtis un saki – es varu! Līdzekļus Brīvības piemineklim arī saziedoja tauta, nevis Kultūras ministrija. Pašapziņa ir pats svarīgākais, lai tauta izdzīvotu, – tad arī veidosies ģimenes un dzims bērni.
UĢIS PRAULIŅŠ, komponists • Piedzimis 1957. gada 17. jūnijā Rīgā • Viņa kompozīcijas atskaņotas Latvijā, daudzās Eiropas valstīs, ASV, Japānā, Kanādā un Austrālijā, “Rīgas mesa” (“Missa Rigensis”) iekļauta vairāku pasaulslavenu koru repertuārā • Precējies, divu pieaugušu meitu – Paulas un Sniedzes – tēvs |
