Uģis Mitrevics: Ja nenoteiksim energoresursu cenu griestus, drīz arī vidusslānis vairs nevarēs savilkt “galus kopā” 0
Gaidāmā apkures sezona praktiski visiem Latvijas iedzīvotājiem, un līdz ar to arī valstij un pašvaldībām, ir “rūpju bērns” numur viens. Jūnija sākumā kļuva zināms, ka Siguldas novada pašvaldība kā viena no pirmajām mūsu valstī plāno pilnībā atteikties no gāzes apkures. Par to, kādi izaicinājumi pašvaldību sagaida, un vai tiešām plānotais ieguvums būs vairāk kā miljonu eiro lielās investīcijas vērts, saruna ar Siguldas novada pašvaldības domes priekšsēdētāju Uģi Mitrevicu.
– Visticamāk, ziemā Latviju gaida kārtējais energoresursu un līdz ar to arī apkures cenu lēciens. Dzirdēts, ka Siguldas novadā pret to rastas “zāles”. Padalīsieties pieredzē?
– Šobrīd tiešām prognozes nav iepriecinošas, lai gan domāju, cilvēki, kā vienmēr tic, ka viss būs labi. Taču vairs nav ko gaidīt, ir jārīkojas, un Siguldas novada pašvaldība plāno pilnībā atteikties no jebkādas gāzes apkures. Tas dod garantiju, ka varēsim apkurināt savu iedzīvotāju mājas bez “kosmiskām izmaksām”.
Mums novada apdzīvotās vietās ir piecas centrālās apkures katlu mājas un tikai viena joprojām izmanto gāzi. Simboliski, ka šī katlu māja ir Raganā, zem kuras atrodas visiem zināmā Inčukalna gāzes krātuve…
Skaidrs, ka pie pašreizējās globālās situācijas gāze vienmēr būs dārgāka par šķeldu, granulām un malku. Jāņem arī vērā, ka šobrīd 90% no Latvijā saražotā koksnes granulu apjoma aiziet eksportam, un tikai 10% paliek Latvijā. Taču ar to pietiek, lai būtu garantija, ka arī, konkurējot ar pircējiem no Skandināvijas, mums kurināmais būs.
Jāsaka gan, ka arī granulu iepirkšana šobrīd ir izaicinājums, jo interese no citu valstu puses par tām liela, un mūsu pašu pircēji stāv rindā. Kopumā situācija tiešām ir smaga, bet mēs gribam būt energoneatkarīgi, un arī par atlikušās centrālās apkures gāzes katlu mājas pārveidi kurināšanai ar šķeldu jau esam iesnieguši projekta pieteikumu Eiropas fondu finansējuma iegūšanai.
Kopumā novadā pie centrālajām apkures sistēmām nav pieslēgti četrpadsmit pašvaldības objekti, tāpēc šobrīd virzām iepirkumu, lai šajās vietās uzstādītu alternatīvus – granulu apkures katlus.
– Ja nav noslēpums, kas tie ir par objektiem?
– Zināmākie no tiem ir koncertzāle un mākslu skola “Baltais flīģelis”, divas ēkas Laurenču sākumskolai, Siguldas pils komplekss, bērnudārzs “Ezerciems”, Siguldas dzelzceļa stacijas ēka, kura arī pieder pašvaldībai, un vēl citi. Plānojam tajos pāriet uz granulu apkuri vēl līdz Ziemassvētkiem, un, kad tas būs izdarīts, pašvaldības objektos iestāsies pilnīga energoneatkarība no gāzes.
– Jūs minējāt, ka 90% no koksnes granulām tiek eksportēti. Vai nevar sanākt tā, ka vietējie ražotāji pasaka – nu, viss jau ir ļoti labi, bet līgumi ar citu valstu pircējiem mums noslēgti piecus gadus uz priekšu, un lielākiem apjomiem nav ne jaudu, ne resursu…
– Jā, tā ir vēl viena indikācija, kas liek būt uzmanīgiem. Ar jūniju beidzās pēdējo kokmateriālu ievešana no Krievijas un Baltkrievijas, un tas nozīmē, ka tiešām var rasties problēmas ar kokmateriāliem, no kuriem ražot šķeldu un granulas.
Samazinās arī būvniecības apjomi, jo zāģmateriālu cenas ir ļoti augstas, tāpat iet uz beigām Covid-19 pandēmijas laika būvniecības bums, taču, ja netiek ražoti dēļi un kokmateriāli, tad nav arī skaidu, no kā ražot granulas. Visas tendences liecina, ka granulu cena, kura jau šobrīd attiecībā pret pagājušās ziemas cenām cēlusies aptuveni divas reizes, turpinās augt.
Ja granulu cena pagājušajā ziemā bija vidēji 170 eiro par tonnu, tagad tās maksā 350 – 370 eiro tonnā un vairāk. Nebūs jau tā, ka ražotāji atdos projām visu saražoto, bet ir saprotams, ka lielie noieta tirgi viņiem ir svarīgi un mums par šo enerģijas resursu nāksies konkurēt ar skandināvu un citām valstīm. Taču tam, ka nebūs ko pirkt, es negribētu ticēt.
– Ir skaidrs, ka valstij nevajadzētu jaukties iekšā brīvajā tirgū un konkurencē, tomēr, ņemot vērā to dziļo “bedri”, kurā arvien augošo energoresursu cenu dēļ varam iekrist, varbūt tomēr no valsts puses būtu vajadzīgs kāds regulējošs mehānisms. Piemēram, kaut vai koksnes granulu rezervi varētu iepirkt! Atzīstiet, būtu taču dīvaini, ja Latvija, būdama viena no mežainākajām valstīm Eiropā, piepeši ziemas vidū paliktu bez kurināmā, un būtu spiesta par bargu naudu pirkt ārzemēs to, ko paši tikko esam pārdevuši!
– Cik zināms, nekādi ierobežojumi netiek plānoti, jo brīvais tirgus ir brīvais tirgus, tamdēļ man ir grūti spriest, kādi varētu būt šie krīzes lēmumi.
Protams, arī Siguldas novadā mēs risinām jautājumu, kā šīs granulas iegādāties un, pats galvenais, uzglabāt. Visai ziemai nepieciešamiem kopējiem granulu kubikmetriem būtu vajadzīgas ļoti lielas telpas, un tā ir vēl viena izdevumu pozīcija. Lai koksnes granulas no kādas centrālas uzglabāšanas bāzes vadātu uz visām apkures vietām, tās atkal ir loģistikas izmaksas, kas vēl vairāk sadārdzinātu gala produktu. Parasti jau tiek iepirkts kāds noteikts granulu apjoms, ko var nolikt “tuvāk katlam”, un tad ik pa laikam papildināt.
Lai visai Latvijai iegādātos granulas visai ziemai, – iedomājieties, cik lielai vajadzētu būt to uzglabāšanas teritorijai! Domāju, ka loģiskāka ir periodiskā piegāde. Skaidrs, ka individuālajās saimniecībās tie, kuri to varēs, tā arī darīs. Arī uzņēmēji domā, kā kādu no saviem angāriem piepildīt pilnu ar granulām, lai pietiktu pēc iespējas ilgākam apkures periodam.
– Neatkarīgi no tā, vai mājokļi tiks apkurināti ar gāzi vai šķeldu, tas viss maksās tik, cik maksās. Ļoti daudzi iedzīvotāji par apkuri gluži vienkārši nespēs samaksāt. Tiek solīts, ka mazturīgie saņems mērķētu pabalstu, taču te jājautā, vai cilvēks, kurš saņem par pāris eiro vairāk, nekā oficiāli noteiktais mazturīgā iedzīvotāja ienākumu slieksnis, tiešām spēs šos rēķinus samaksāt? Kā noteikt šo slieksni tā, lai reālu atbalstu saņemtu visi, kuriem tas ir nepieciešams?
– Šis mājasdarbs ir jāveic valdībai. Ir jāuzliek kaut kādi “griesti”, virs kuriem valsts to cenu starpību tiešā veidā samaksātu ražotājiem. Tomēr jāņem vērā, ka nākamajā ziemā pietiekami liela daļa iedzīvotāju arī šo “līdz griestiem” nolīdzināto cenu nevarēs samaksāt. Tā formula, caur kuru varēs cilvēkiem palīdzēt, ir mājokļu pabalsts. Taču problēma tā, ka mājokļu pabalstā ietvertas jau novecojušas lietas. Piemēram, mājsaimniecībai par cieto kurināmo tiek piešķirti seši eiro par kvadrātmetru. Taču tās cenas, par kurām iespējams iegādāties malku, granulas un cieto kurināmo, jau ir pāri šiem sešiem eiro. Tādēļ domāju, ka mājokļu pabalsta aprēķinā strauji jāmaina tās vērtības, kuras vairs neatbilst mūsdienu realitātei.
– Attiecībā uz apkures un elektroenerģijas cenām, finanšu ministrs Reira kungs jūnija sākumā LTV “Rīta panorāmā” izteicās, ka tarifus varētu samazināt, pārskatot energokompāniju administratīvās izmaksas. Citēju: “Cik tur iekšā ir peļņa? Varbūt divus gadus peļņu nevajag? Kāpēc mums, piemēram, vajadzīga peļņa “Rīgas Siltumam” vai “Latvenergo”, ja par to summu var samazināt tarifu?” Kāds ir jūsu viedoklis?
– Es šoreiz tam piekrītu. Protams, atkal var teikt, ka šādā veidā, atmetot cenā ielikto peļņu, šo labumu iegūs ne tikai tie, kuriem tas tiešām būs izdzīvošanas jautājums, bet arī pārējie.
– Varat pateikt, cik mums ir to “pārējo”?
– Tur jau tā lieta. Šobrīd vairs nav runa tikai par maznodrošinātajiem un trūcīgajiem iedzīvotājiem, šiem cilvēkiem valsts un pašvaldības vienmēr ir palīdzējušas un palīdzēs. Diemžēl runa jau ir par nākamo slieksni, nosacīto vidusslāni, kuri arī vairs nevarēs “savilkt galus kopā”. Ja ģimenē ir vēl trīs vai četri bērni, tad kā pie visa šī cenu pieauguma lai viņi iztiek?
Tādēļ es noteikti atbalstītu domu, ka arvien augošajā energoresursu krīzes situācijā enerģiju ražojošajiem valsts uzņēmumiem peļņu jāvērš par labu sabiedrībai. Neaizmirsīsim, ka arī uzņēmēji lieto to pašu enerģiju, kuru lieto visi iedzīvotāji, un tieši energoresursu sadārdzināšanās ir viens no tiem faktoriem, kas būtiski ietekmē preču un pakalpojumu cenu pieaugumu.
– Cenas pieaug ne tikai energoresursiem vien. Ievērojami dārgāki kļūst arī pārtikas produkti…
– Atšķirībā no dažas labas pašvaldības Pierīgā, Siguldas novadā esam nolēmuši izglītības iestādēs piešķirt brīvpusdienas bērniem līdz 9. klasei, kā arī bērnudārza audzēkņiem. Kopumā Siguldas novadā ir ap 5,6 tūkstošiem bērnu, no kuriem 10. – 12.klasē mācās 480 audzēkņi, tātad vairāk nekā 5 tūkstošu bērnu vecāki saņems atbalstu bērniem skolās un bērnudārzos piešķirto brīvpusdienu veidā. Tā ir netieša palīdzība, kā ļaut cilvēkiem kaut nedaudz ietaupīt. Trīs bērnu ģimenei tas ir līdz pat diviem simtiem eiro mēnesī.
– Tomēr atgriezīsimies pie nākamās ziemas un maksas par apkuri. Ja komunālo maksājumu parādu dēļ cilvēks tiks izlikts no mājokļa, bet naudas citas dzīvesvietas īrei viņam nebūs, visticamāk, viņš vērsīsies pašvaldībā ar lūgumu ierādīt citu dzīvojamu platību. Kas tādā gadījumā notiks? Pašvaldība palīdzēs? Atstās cilvēku uz ielas?
– Jā, šajā gadījumā problēmas risinājums tiešām tiek pārlikts uz pašvaldību pleciem. Ja novadā būs šādi cilvēki, viņiem būs nepieciešami līdzekļi pārtikas iegādei, kā arī jānodrošina izmitināšana. Skaidrs, ka viņi nevar palikt dzīvot “zem egles”. Viss, kas līdz zināmam slieksnim tiek ietaupīts, sakot, ka valsts nevar to atļauties, nozīmē tikai to, ka šis slogs tiek uzlikts pašvaldību pleciem būs pašvaldībai.
– Kas, jūsuprāt, būtu darāms, lai mēs patiešām nenonāktu “dziļā bedrē”, izkļūšanu no tās lielā mērā deleģējot pašvaldībām?
– Pateicoties valsts atbalstam, līdz šim gan Covid-19 pandēmijas, gan elektroenerģijas cenu krīzē esam dzīvojuši pietiekami labi. Taču nu jau vairs nevar runāt par pagājušā gada krīzes apmēriem, jo tie ir divkāršojušies vai atsevišķās pozīcijās pat trīskāršojušies. Svarīgākais jautājums ir – vai Latvijas valdība ir gatava atbilstoši krīzes apmēriem saviem iedzīvotājiem un uzņēmējiem sniegt atbalstu? Manuprāt, tas ir jādara, citādi būs lielas problēmas un to risināšana, kā jūs teicāt, tiks pārlikta uz pašvaldības pleciem.
– Ir vēl viens ar pašvaldībām cieši saistīts jautājums, proti, skolu tīkls. Pēc pašreizējās informācijas Izglītības un zinātnes ministrija plāno reorganizēt vairāk kā 60 izglītības iestādes un, iespējams, šis saraksts vēl papildināsies. Tomēr nav noslēpums, ka tieši skolu un bērnudārzu pieejamība ir viens no ļoti būtiskiem faktoriem, cilvēkiem izvēloties dzīvesvietu. Kāda ir situācija Siguldas novadā?
– Izglītības sistēma ir jāreorganizē, tur jautājumu nav. Uzskatu, ka valstī šai ziņā iztrūkst ilgtermiņa stratēģijas – kādam jābūt minimālajam bērnu skaitam skolā, cik bērniem klasē un cik bērniem, rēķinot uz vienu skolotāju katrā izglītības posmā? Kaut kas jau plauktos ir nolikts, bet vēl joprojām nav tā ģeniālā plāna, kas pasaka, kāda izskatās Latvijas izglītības skolu tīkla sistēma tādā “baltajā modelī” ar valstisku redzējumu.
Jā, skolas ir jāreorganizē, tām jāapvienojas, bet tā sliktā ziņa ir, ka tas jau neatrisina situāciju, jo redzam, ka novados, kur viss ir optimizēts, sakārtots izglītības iestāžu tīkls, tāpat nav vērojams mērķdotācijas pieaugums un valsts atbalsts, kas nozīmē, ka tu ar visu savu sakārtoto izglītības sistēmu novadā joprojām esi “melnajā sarakstā”.
– Paskaidrojiet, lūdzu, sīkāk. Kas tas par “melno sarakstu”?
– Pirms gada iepriekšējās izglītības un zinātnes ministres laikā bija piedāvājums bērnudārzus laukos apvienot ar sākumskolām vai pamatskolām, veidojot tā saucamās kopienu jeb saimes skolas. Dariet to, un būsiet “baltajā sarakstā”, jums mērķdotācija nosegs visus izdevumus! Siguldas novadā trijos gadījumos, – Allažos, Morē un pievienotajā Lēdurgā, to izdarījām. Ir pagājis gads, ir cita ministre, un citi spēles noteikumi.
Tas liecina, ka valstī šai jautājumā trūkst pēctecības, un viss mainās ne vien ik pēc četriem gadiem, bet pat vairākkārt viena sasaukuma laikā. Un arī tas vēl nav gala rezultāts. Šobrīd atkal ir uzbūvēta jauna formula, bet mēs tā arī nezinām, kādi pamatrādītāji tur ielikti. Konkrēti, cik liela bērnu skaita ziņā ir “baltā saraksta” skola, kāds ir minimālais bērnu skaits skolā, cik bērniem jābūt uz vienu pedagogu, lai mērķdotācijā pedagogu algām turpmākajiem trim gadiem būtu pieaugums, – to mums neviens nav pateicis.
Tik vien bija zināms, ka vecajā pedagogu mērķdotācijas noteikšanas formulā skola skaitījās “laba”, ja tajā bija 300 bērni, un līdz ar to mērķdotācijas apjoms pedagogu algām bija pietiekams, bet cik bērnu skolā nepieciešami šobrīd, neviens no Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvjiem sarunās ar pašvaldību neatklāj. Tas ir kāds noslēpums?
Bāzes cipariem vajadzētu būt zināmiem, mēs zinām tikai koeficientus, kāpēc kādam palielina vai samazina mērķdotāciju. Kamēr tie, kas izpilda “mājasdarbus” netiks par to atalgoti, vismaz ar to pašu attīstības finansējumu, kāds bijis līdz šim, būs lieki vispār kaut ko darīt. Visbiežākā no ministrijas saņemtā atbilde ir apmēram šāda: mēs neko jums priekšā neteiksim, jūs paši reorganizējiet, un redz kur ir pazīmes, pie kurām jūs tuvāko gadu laikā nesaņemsiet naudu!
Tajā pašā laikā neviens nav pateicis, kāds tad ir tas ideālais modelis? Līdz ar to tās pašvaldības, kuras šobrīd kaut ko reorganizē, iespējams, ir tikai ceļa sākumā vai pusceļā uz to, kas patiesībā Latvijā izglītības sistēmā jāizveido.
Es nebaidos no skolu reorganizācijas, apvienošanas, ir skaidrs, ka tas jādara. Apvienotās klases skolās ir vakardiena, arī tas ir skaidrs. Vidusskolas klašu audzēkņiem radīt atbilstošu infrastruktūru un līdzvērtīgas izglītības apgūšanas iespējas ir izaicinājums, bet tas ir paveicams. Loģiski, ka pašvaldības domā un grib iedot bērniem to labāko. Taču skaidru, saprotamu spēles noteikumu nav, un tā ir tā lielākā problēma.
Varu minēt Lēdurgas pamatskolas piemēru, – atbilstoši visām valstiskajām norādēm šobrīd skolas pastāvēšana varētu būt zem jautājuma zīmes. Tā ir mazā skola, no kuras sešu kilometru attālumā atrodas arī cita novada neliela pamatskola – Vidrižu pamatskola. Tagad varētu sākties tāda kā sacensība – kura pašvaldība neizturēs un pirmā pieņems lēmumu par skolas likvidāciju? Jo tad uz “izdzīvojošo” skolu pārnāks bērni no otras skolas. Liekas, kas tur ir – seši kilometri?
Bet tie ir dažādi novadi un dažādas atbildības, tātad man nav jāuztraucas par Vidrižu skolu, bet viņiem – par Lēdurgas pamatskolu. Kāpēc par šo runāju? Pirmkārt, acīmredzot netiek skatīta skolu reorganizācija pierobežas novadu kontekstā, otrkārt, trūkst vienotas kartes, plāna, kurā kopsakarībās ar iedzīvotāju skaitu, blīvumu, attālumiem būtu redzamas ne tikai vidusskolas, bet arī sākumskolas un pamatskolas.
– Likvidējam, apvienojam, reorganizējam, bet kur paliek tas bērns, kurš dzīvo kādā tālākā novada teritorijā un kuram vēl vakar pieejamā skola nu ir slēgta?
– Te jārunā par to pašu iztrūkstošo valsts piedāvājumu šīs problēmas risināšanai. Piemēram, Igaunija līdzīga jautājuma risināšanai atteicās no mērķdotāciju piešķiršanas interešu izglītībai, un tādā veidā ieekonomēto finansējumu novirzīja skolas transporta infrastruktūras sakārtošanai, vispārizglītojošo pedagogu algu paaugstināšanā. Igauņi pilnīgi precīzi parādīja – šim naudu ņemam nost, tam liekam klāt.
Mazo lauku skolu slēgšana vispār ir tāds nacionālās identitātes pastāvēšanas jautājums. Vai slēdzot šīs lauku skolas, mēs līdz ar to nedodam signālu – jums jādzīvo tikai Latvijas lielajās pilsētās vai varbūt pat ārpus mūsu valsts. Bet tādēļ jau mēs esam sabiedrība ar saviem izglītības “guru”, kuriem būtu jāuzbūvē šis pareizais Latvijas izglītības sistēmas stāsts.
– Izglītības joma gan nav vienīgā, kam būtu nepieciešams jauns, visiem saprotams un optimāls ietvars. Vēl ir arī veselības aprūpes sistēma, kuru arī nepieciešams salāgot ar dzīves realitāti. Nav noslēpums, ka pašvaldības, piemēram, savā starpā konkurē ar ģimenes ārstu prakšu piesaisti… Ir vēl kādi paņēmieni, kā saviem iedzīvotājiem dakterus padarīt pieejamākus?
– Iespējas ir. Minēšu piemēru. Aptuveni 200 Siguldas novada bērniem gada laikā rodas vajadzība doties uz Rīgu, uz Bērnu klīnisko slimnīcu. Tomēr ne jau vienmēr nepieciešama neatliekama tieši šīs slimnīcas speciālistu palīdzība, turklāt bērni, kā zināms, parasti mēdz saslimt piektdienu vakaros. Loģisks ir jautājums – kāpēc tiem divsimt bērniem un viņu vecākiem ir jāmokās, braucot uz Rīgu, kur viņiem, iespējams, pēc stundas pateiks, ka var braukt mājās?
Tā vietā pašvaldība, gadā tērējot šim nolūkam aptuveni divdesmit tūkstošus eiro no sava budžeta, noalgo pediatrus darbam brīvdienās Siguldas slimnīcā, un apmēram 90% gadījumu viņi konstatē, ka bērnam nav jābrauc uz Rīgu, un viņš var ārstēties mājās. Tikai atsevišķos gadījumos pediatrs pasaka, jā, šis bērns ir jāved uz klīnisko slimnīcu. Tas ir pilnīgi precīzs lēmums, kā valstiski būtu jārīkojas. Turklāt, kā jau teicu, tas neprasa ne lielu finansējumu, ne kādus kapitālieguldījumus. Līdz ar to gribu teikt, ka ne jau veselības aprūpē vien, bet arī daudzās citās nozarēs mums iztrūkst lietu skatīšana kopsakarībās.
– Vai attiecībā uz izglītības sistēmu, veselības aprūpi un citiem cilvēkiem vitāli svarīgiem jautājumiem notiek arī konsultācijas ar pašvaldībām? Kā nekā tieši vietējā vara ir tā, kurai “augšā” pieņemtie lēmumi jārealizē?
– Lai ko runātu par pašvaldību reformu, tomēr ir arī daudzas labas lietas. Mēs vairs neesam 119, bet gan 43 pašvaldības. Lai, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji apmeklētu 43 pašvaldības, nevajag vairāk kā trīs mēnešus. Vēsturiski 2019.gadā jau bijušas tādas tikšanās, kad ar ministrijas darbiniekiem varējām izrunāt visus jautājumus. Tajā brīdī viss bija skaidrs, Siguldas novads vēl nebija paplašināts, un viss bija kārtībā. Kā jau teicu, pēc ministru nomaiņas izrādījās, ka kārtībā vairs nav nekas. Nesenās tikšanās laikā viņi skaidrojot savu turpmāko plānu, pašvaldībā vairs neieklausījās.
Piemēram, Siguldas novadā jālikvidē tas, jāapvieno tas, un vēl jāizdara tas un tas. To visu nosaka pēc formulas ekseļa tabulā. Taču pēc tam šīs divas puses – pašvaldība un ekseļa taisītāji satiekas, lai paraudzītos, kā tas viss izskatās dzīvē. Vai nav tā, ka šīm ekselī minētajām skolām, no kurām vienu lemts likvidēt, pa vidu tek Daugava, un sešu kilometru taisnā ceļa vietā uz skolu jādodas pa 50 kilometrus garu apvedceļu.
Ir jāsatiekas ar pašvaldībām un jāizrunā katra konkrētā infrastruktūra. Mēs jau varam runāt par skolēnu skaitu, bet vēl ir arī klašu lielumi un kvadratūras. Un ja nu tur vienam bērnam pietrūkst tā kvadrātmetra, vai tāpēc mums jābūvē jauna skola vai jālauž sienas laukā? Bet varbūt ir iespējama kāda elastīga pieeja, kā šo jautājumu risināt? Protams, būtu labi, ja nākamajā tikšanās reizē būtu klāt arī Satiksmes ministrijas speciālisti, kuri, izejot no skolu apvienošanas vai citiem plāniem, konstatētu, kur nepieciešams noasfaltēt ceļu, bet kur varētu palikt grantētais ceļš… Tas viss ir jāliek kopā.
Manuprāt, pašlaik mums ir pārāk daudz nezināmo, jo valsts līmeņa politiķi pieņem lēmumus, kas nav atbilstoši reālai situācijai pašvaldībās, kaut gan pašvaldības ir tās, kas īsteno valsts politiku.
– Jūs esat ideālists. Ticat, ka tiešām tā varētu būt?
– Jā, es tam ticu!
– Bet kāpēc tādā gadījumā līdz šim tā nav?
– Domāju, galvenā problēma ir tā, ka mēs cīnāmies ar to, kas nonāk dienaskārtībā. “Uzkrīt uz galvas ābols”, un mēs, līdzīgi Ņūtonam, sakām: “Ā, radās laba doma!” Bet nelaime jau tā, ka “uz pašvaldības galvas krīt” viss kaut kas, un tad nu mēs, īpaši neiedziļinoties, cenšamies to kaut kā “nokopt”.
Piemēram, minēšu situāciju ar patvēruma meklētājiem no Ukrainas. Valstiskā līmenī mēs nemēģinām iegūt informāciju vai datus, kas varētu kalpot par pamatu preventīvam rīcības plānam, ar kuru šo situāciju varēsim risināt. Diemžēl akūti iztrūkst prognozēšana un plānošana. Piemēram, Siguldas novads šobrīd, šķiet, vienīgais valstī veic ukraiņu anketēšanu, lai noskaidrotu, cik daudzi no viņiem plāno palikt Latvijā.
Pēc pašreizējiem datiem Siguldas novadā plāno palikt 16% no aptaujātajiem. Protams, šis skaitlis var mainīties, taču mēs jau varam plānot, cik daudziem ukraiņu bērniem nākotnē vajadzēs bērnudārzus un skolas. Zinot, cik daudz starp viņiem ir pensionāru, varam aplēst, ko vajadzēs sociālajā sistēmā, utml. Mums ir zināmas aprises, lai kaut ko sāktu plānot. Bet valstī visa tā vēl nav.
