Uģis Gruntmanis: LU vadība un tās izcilība 0
Pirms kādas fakultātes, klīnikas vai universitātes vadība pasaulē tiekas ar citu universitāšu vadībām, kolēģi “pretējā pusē”, lieto visiem zināmos Scopus, Google Scholar vai Web of Science, lai paskatītos kāds bijis šo cilvēku, kurus satiksim, zinātniskais pienesums un tēma ( lai parādītu labu iespaidu, ka cilvēki novērtē un viņus interesē viesojošās universitātes administratora/zinātnieka pētītais). Tas tiek darīts, jo neviens nevar zināt, cik labs ir profesors kā pasniedzējs vai administrators, bet var ātri saprast kāds ir katras akadēmiskās personas “zinātniskais svars”.
Ātri apskatot šos indeksus, redzam katra profesora H, jeb Hirša indeksu, redzam tēmu kura ir konkrētā pētnieka “dzīves tēma” (Latvijā augsta ranga administratoriem/pētniekiem, tās bieži “mētājas”, jo jauniem pētniekiem tiek pieprasīts šos vadītājus publikācijām pierakstīt, kas ir nepieņemami un neētiski).
Ja pētnieks devis nozīmīgu ieguldījumu konkrētā pētījumā, tad viņa/viņas vārds būs kā pirmais, otrais vai pēdējais kā pieredzējušam šīs tēmas autoram.
Lai spriestu par konkrētas publikācijas “ietekmi”, redzam cik bieži kolēģi citās universitātēs rakstu citējuši un pēc žurnāla Impact factor, cik svarīgs konkrētajā nozarē ir šis žurnāls.
Jo vecāks profesors un produktīvais zinātniskais mūžs, jo augstāka citējamība un H indekss.
Pēc šiem kritērijiem arī apskatīsim LU vadību.
Prorektoram Segliņam liela daļa publikāciju ir kā tēzes no Bulgārijā un Rumānijā notikušām konferencēm .
Bērnu neirologu Folkmani ieceļ par dekānu ar vienu publikāciju, pēc iecelšanas, viņa zinātniskā interese strauji mainās no bērnu neiroloģijas uz pieaugušo gastroenteroloģiju, kas godīgā zinātniskā dzīvē nebūtu iespējams.
Rektora Muižnieka publikāciju skaits būtiski pieaug pēc kļūšanas par rektoru (pirms tam 1-2 publikācijas gadā, tagad 3-4). Ieņemot augstu administratīvu amatu, būtu sagaidāms, ka zinātniskā aktivitāte un publikāciju daudzums mazinātos, taču Latvijā bieži notiek pretējais, kas liek domāt par iespējamu autora pierakstīšanu publikācijām.
LU pieminētajiem vadītājiem, liela daļa publikāciju ir žurnālos ar mazu impact faktoru (svarīgumu), vai bez impact factor, kurus kā redzams tabulā, nozares profesionāļi lasa un citē maz, taču tas ir pietiekoši, lai LU varētu virzīties pa akadēmisko amatu kāpnēm. Izcilība netiek ne prasīta, ne novērtēta!
LU vadība postulē, ka tā atpaliek no Tartu universitātes, jo vajag jaunos pētniekus, kuri publicējas vairāk un tos citē biežāk.
Taču atļaušos teikt, ka ja LU administrācijas zinātniekiem šis akadēmiskais varējums ir tik vājš, tad skaidrs, ka zinātnieks ar zemu publikāciju citējamību nevar izaudzināt zinātnieku ar augstu citējamību. Tas nav iespējams!
PhD studentus, post-doktorantūras pētniekus vajag piesaistīt tikai pētniekiem ar vēra ņemamu H indeksu, kuri publicējas pasaules labākos žurnālos un kuru tēmas nemainās, un tie ir ar internacionālu atpazīstamību. Vai ari spējīgiem jauniem pētniekiem, kas uzrādījuši izcilību. Taču šī vadības komanda, tāda nav un tieši tas ir viens no iemesliem, kas gremdē LU virzību uz nosprausto mērķi, būt starp top 500 universitātēm.
Kā mēs redzam tabulā, par Latvijas augstskolu vērtējumu Eiropas Savienības novērtēšanas sistēmā, LU nebūt nav vadošā daudzos no šiem standartizētiem kritērijiem. A ir augstākais novērtējums, E ir zemākais. Turklāt arī redzam, ka šīs vadības komandas darbības rezultātā LU vieta pasaules universitāšu reitingā samazinās.
Par spīti apgalvojumiem, ka izcilība ir top prioritāte, profesoriem, kuri aktīvi publicējas vadošos pasaules žurnālos, šogad tika piedāvāti darba līgumi ar algas samazinājumu, kamēr cilvēkiem augstākos administratīvos amatos, ar minimālu vai nekādu zinātnisko pienesumu, algas ir vairākas reizes augstākas (skat. tabulu) un netiek samazinātas.
Profesoru apmaksas sistēmā LU, zinātniskais pienesums, veikto pētījumu kvalitāte, un kāda līmeņa zinātniskos žurnālos zinātnieks spēj publicēties, netiek ņemts vērā, tiek ņemtas vērā kontakt stundas! Kāds progress uz top 500 ir iespējams ar šādu domāšanu un attieksmi?
LU noraidošā attieksme pret Diasporas profesoriem un pasniedzējiemir šokējoša.
Arī pašreizējais premjerministrs Krišānis Kariņš, kurš pabeidzis vienu no izcilākām pasaules augstskolām kā zinātņu doktors, pirms kāda laika “neizturēja konkursu” LU. Man kā vienas no labākās medicīnas fakultātes profesoram 17 gadu garumā, tika pateikts, ka es nekvalificējos pat kā viesprofesors LU.
Tas nozīmē, ka latviešu izcelsmes pasaules medicīnas dižgariem, piemēram, ASV ķirurģijas profesoriem Bertramam un Kristapam Zariņiem (Harvardas, Stenfordas universitātes) un Kristapam Keggi (Jēlas universitāte), arī tas būtu liegts jo viņiem tā pat kā man nav PhD grāds.
Atbilde ir, “to nosaka Augstskolas likums”. Jautājums vai LU vadība ir vērsusies pie IZM, Saeimas un pieprasījusi to mainīt? Lai gan datu apkopojums zemāk skaidri parāda, ka pētnieki, kas aizbrauc un kas atgriežas savās valstīs, publicē daudz vairāk un ar lielāku citējamību. Te profesora Krama (Tartu universitāte) precīzs apraksts par to.
Arī vadības attieksme pret Ārvalstu investoru padomes rekomendācijām par nepieciešamību uzlabot pārvaldību ir šokējoša!
Universitātes vadībai nedrīkst būt sevis nolemtas algas, kas daudzkārt pārsniedz profesoru algas, kuri LU atnes visu slavu un godu!
Tas ir pilnīgi nesaprotami, un tā pasaulē nenotiek, jo izcils profesors var aizbraukt uz jebkuru valsti un turpināt savu darbu tur, taču LU administrācija ir pasaulē konkurēt nespējīga, un aizbraukt nevar. Šādas algas var maksāt tikai tad, ja ir līdzīgs piedāvājums no ārzemju universitātēm, un tad ja ir, tad jāizlemj vai šādu cilvēku paturēt vai nē.
Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība, asi iebilda pret to, ka universitāšu vadībā var atrasties VDK ziņotāji 29 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, gan LU rektors, gan prorektors ir VDK sarakstos.
Mums jāsaprot un kā rakstīja Vita Matīsa: “Daudzi no tiem, kuru vārdi parādās aģentu kartītēs, izvēlējās sadarboties nevis gados, kad par atteikumu sūtīja uz Sibīriju, bet jau laikos, kad par to nedraudēja nekas vairāk, kā karjeras iespēju ierobežojumi. Proti, tika liegtas, atvainojiet, pašlabuma iespējas.
Taču tie, kuri no sadarbības atteicās kādu principu, morālu apsvērumu, vērtību dēļ, no tā reāli cieta.
Tagad, ja liekam šos cilvēkus vienā maisā ar pirmajiem, ja nedodam viņiem pat šo mazo morālo uzvaru, kāds gan veidojas vēstījums mūsdienām? Atteikšanās no sadarbības augstāku mērķu, valsts labā, izrādās, nav nekā vērta. Ja pieņemam, ka nav nekādas atšķirības starp tiem, kuri sadarbojās, un tiem, kuri to nedarīja, – vēstījums ir ļoti bīstams Latvijas valstij šodien.”
Par LU rektora vēlēšanām
Daudzi tiesiskie pārkāpumi ir precīzi dokumentēti, un par vēlēšanu morāli ētisko krahu var sākt aptvert skatoties LU rektoru vēlēšanu tiešsaisti no 5. stundas un 56. minūtes, kur īsā brīdī tiek paziņots, ka rektors nav ievelēts, un uz reiz pēc tam, ka ir ievēlēts ar 141 balsi par un 143 balsīm pret!
Tad pāris nedēļas gan rektors, gan prorektore, gan Satversmes sēdes vadītājs ar lielu pārliecību apgalvo, ka otrā velēšanu kārta nav nepieciešama, jo viss ir noticis likumīgi. Taču tad pēkšņi sasauc Satversmes sapulci, kur lielākai daļai Satversmes sapulces dalībnieku nav pateikts, ka tiek organizēta rektora velēšanu otrā kārta (nesaprotu kāpēc, ja visa LU vadība vienā balsī apgalvoja, ka viss noticis legāli un rektors ievēlēts), un iespējams tieši tādēļ, uz šo sasaukto Satversmes sēdi ierodas par 40 delegātiem mazāk, kuriem tad pasaka, ka jābalso par otro kārtu. Pirms balsošanas nevienam runātājam, kas ir pret pašreizējo rektoru, vārds netiek dots! Par kādu caurspīdīgu, demokrātisku procesu šeit var runāt?
Visam paralēli noris Baibas Brokas kundzes sāga, kurai valsts atteica pieeju valsts noslēpumam (tātad valsts tai nevar uzticēties), taču LU strādājot uz pusslodzi, ir gatava maksāt 2-3x vairāk, kā profesoram, kurš strādā uz pilnu slodzi, un publicējas izcilos starptautiskos žurnālos. Tad kundzi apcietina KNAB, par iespējamu korupciju ar LU iepirkumiem, it kā atlaiž, bet tad ātri pieņem atpakaļ, lai strādātu pie “LU pārvaldības uzlabošanas jautājumiem” un “akadēmiskā darbā”. Brokas kundze LU strādā no 1997. gada, bet bez nevienas publikācijas, tātad bez pētniecības bez kuras akadēmiskais darbs ir neiedomājams.
Ir skaidrs, ka rektora vēlēšanas nav notikušas, ne demokrātiski, ne godīgi, rektors ap sevi sapulcējis zinātniski un akadēmiski vājus vadītājus, kuru dēļ, LU reitingi krītas, un universitāte ir ierauta korupcijas skandālā.
Ministru kabinetam, ja vien sevi uzskatām par Eiropas un nevis Vidusāzijas valsti, būtu jābalso pret rektoru, kura apzinātas vai neapzinātas darbības jeb bezdarbības rezultātā tas viss ir noticis!
Man ir bijuši ieteikumi par nepieciešamām reformām augstākā izglītībā, kurus esmu rakstījis pēdējos 10 gadus, taču nekas nav ticis ņemts vērā. Mums visiem jāsaprot, ka ir pienācis pēdējais laiks, lai ieviestu pragmatiskas un caurspīdīgas izmaiņas augstākās izglītības sistēmā.
