Mūžīgais dzinējs 4
“Kur es smeļu enerģiju? Laikam no debesīm,” savu mūžīgā spēka avotu atklāj Jadviga. Katru rītu pretī svētbildei viņa noskaita tēvreizi un pateicas sargeņģeļiem, kuri uz rokām nesuši visas dzīves garumā.
Lai uzturētu tonusā ķermeni, viņa regulāri apmeklē fitnesa zāli un cilā svarus, taču dvēseli iepriecina daba un cilvēki. Jadvigai patīk viss skaistais, tāpēc pati cenšas moderni ģērbties un tādu veidot arī apkārtējo vidi. Kādudien pati izkrāsojusi dzīvojamās mājas kāpņutelpu, salikusi tur ziedus, tepiķus, un tagad ik rītu, paverot durvis, esot priecīgi. “Varbūt manā vecumā jābūt mierīgākai, nezinu. Bet tad jau es būšu tāda kā visi – pelēka, vai ne?” viņa aizdomājas.
“Aicinu savus vienaudžus izkustēties. Domājat, man vienmēr gribas visu darīt? Nē, es sevi piespiežu. Taču nekrītiet garā!” ikvienu uzmundrina pieredzējusī vindsērfinga instruktore.
Sarunas beigās viņa no ledusskapja izņem līdzpaņemto pusdienu kārbu un dalās ar mani grūbu putrā. Uz galda uzrodas konjaka glāze. Saņemot vairākkārtējus atteikumus, Jadviga to iztukšo pati – veselībai, tā teikt. Uzsmaidot vispatiesāko smaidu, viņa atkārto, cik skaisti visu atcerēties, vesels mūžs nodzīvots. Bet nu jāsteidz pārvilkt peldkostīmu, jo, kaut gan kalendārs rāda pirmdienu un ārā ir visai vēss, drīz ezera krastu piepildīs atpūtnieku čalas.
