4
Met acis un saspraudes
Pabeidzot universitāti, 24 gadu vecumā viņa uzsāka darba gaitas VEF, kur saņēmusi ne vien vairākus paaugstinājumus, bet arī sievas titulu. “Sēžu sapulcē un jūtu, ka kāds met man ar saspraudēm. Gribēja pievērst uzmanību un sanāca ar’, beigās apprecējāmies,” atceras Jadviga, piebilstot, ka sākumā attiecības ar ceha priekšnieku Vilni Renaslāci darījušas bažīgu – viņš par 11 gadiem vecāks, taču simpātisks, braucis ar ūdensslēpēm. Jau skolas laikā Jadviga gājusi uz peldēšanas nodarbībām, bet sportam pa īstam pievērsusies, tieši vīra mudināta. Gluži vai saslimusi ar ūdeni, sākusi trenēties pie slavenā trenera, PSRS čempiona Kārļa Zāles un reiz arī pati ieguvusi čempiones titulu. Diplomu un kausu viņai daudz – nezinot, kur likt.
Laulībā piedzimis dēls Eduards, kurš mammai jau sagādājis trīs mazbērnus. Kā Jadviga pati saka, puika uzaudzis uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Visur, kur vien vecāki devušies, atvasi ņēmuši līdzi, liekot arī viņam kopš mazotnes iemīlēt ūdenssportu.
Mazbērnus aizņemtības dēļ satiekot visai reti. “Dēls man reizēm zvana un saka – mammu, tu tik maz laika pavadi ar viņiem. Kad tevis vairs nebūs, viņiem būs žēl,” viņa atklāj ar jūtamu rūgtumu. Bērni un mazbērni esot dārgākais, ko cilvēkam var dāvāt šī pasaule.
Kopā ar vīru nodzīvojuši 35 laimīgus gadus, taču 1999. gadā vēzis Vilni viņai pēkšņi atņēmis. Pieminot vīru, Jadvigas acis dzirksteļo un seja atplaukst siltā smaidā – divu cilvēku mīlestība nebeidzas, pat ja viens no pāra jau prom.
Liktenīgais Ķīšezera krasts
Kad vēl abi ar vīru strādājuši rūpnīcā, Jadviga tur nodibinājusi ūdenssporta klubu ar vairāk nekā pieciem tūkstošiem biedru. Vadījusi konferences, rīkojusi kopīgus vakarus un nodevusies sportiskām aktivitātēm. Rūpnīcas vadība klubam nopirkusi iespaidīgu inventāru – divus kuterus, vairākus katamarānus, vindsērfinga dēļus un daudz ko citu. Pēc VEF sabrukuma tas viss nonācis Jadvigas īpašumā. Nezinādama, kur tādu mantību lai liek, sākusi nomāt telpas pie Ķīšezera un vakaros izklaidējusi krastā esošās viesnīcas atpūtniekus. “Daudz es tad nepelnīju, maizei pietika, bet bez ikriem gan,” viņa smejas, atceroties pirmās gaitas šajā krastā. Tad pat neesot nojautusi, ka te tiks pavadīta visa turpmākā dzīve.
Šajos gados piedzīvoti dažādi notikumi, taču īpaši spilgti atmiņā iespiedušies deviņdesmitie gadi, kā viņa pati saka, bandītu laiki. Viesnīcā nereti atpūtušās kriminālās autoritātes, taču, pašai par izbrīnu, ar viņiem Jadviga spējusi atrast kopīgu valodu. Viņi sievieti saukuši par māmuļu un ļoti cienījuši. Redzēti dažādi skati – melni mersedesi un tetovēti cilvēki uzvalkos, dūru vicināšana un pat slepkavība. Ar noziedzniekiem viņa gan neesot draudzējusies, ieturējusi veselīgu distanci.
