Uz Rīgu ar speķi padusē 4
Kādu vasaru ģimeni apciemot no galvaspilsētas atbraukusi tante Magdalēna. Redzot, kā sešpadsmitgadīgā Jadviga kopā ar dvīņumāsu Mariju vaiga sviedros no rīta līdz vakaram strādā, viņa nespēja samierināties, ka jauno meiteņu potenciāls tiek iztērēts lauku darbiem, tāpēc, ilgi nedomādama, aicināja māsas doties līdzi uz Rīgu. Jadviga aicinājumam neesot uzreiz atsaukusies. Tēvs meitai bija iecerējis agronomes vai celtnieka likteni, tāpēc, visticamāk, braucienam naudu nemaz nebūtu devis. Tante gan bijusi laba aģitatore, un ilgi nebija jāgaida, kad jaunā meitene ar āboliem un krietnu kūpināta speķa gabalu somā devās pretī lielpilsētas dzīvei.
Rīgā ar atplestām rokām viņu neviens gan negaidīja. Magdalēnai bija vienistabas dzīvoklis, kurā viņa dzīvoja kopā ar dēlu un vedeklu. “Es ar šo sievieti nesadraudzējos, viņa kaut kā šķībi uz mani skatījās, laikam nebija laimīga,” spriež Jadviga. Mājoklī ilgāk uzkavēties morāli neesot spējusi, bet variantu nebija daudz – vajadzēja vien atzīt sakāvi un doties mājup – vai mācīties.
Otrā versija tomēr šķitusi visai vāja – aiz loga krāsojās septembra ietonētās lapas, uzņemšana studijām jau beigusies, tomēr braukt atpakaļ uz Latgali nav gribējies. Kādu rītu Jadviga pamodusies, atvērusi avīzi un ieraudzījusi, ka Lāčplēša ielā atrodas celtniecības skola. Iešu tur mācīties, viņa nodomājusi, pinot savas skaistās bizes.
Nevis skola, bet armija
Pie skolas viņu sveicinājušas vien durvis ar uzrakstu, ka visas grupas jau nokomplektētas. Meitene to par lielu šķērsli nav uzskatījusi. “Aizgāju mājās, paņēmu savus ābolus, speķi, dokumentus un gāju atpakaļ uz skolu, lai kādu pierunātu. Es biju neatlaidīgs skuķis,” viņa dalās atmiņās. Sākumā direktors nav bijis pielaužams un aicinājis nākt nākamgad. Tad Jadviga ķērusies pie saviem ieročiem – devusi pagaršot speķi, ābolus un solījusi darīt visu, ko liek. Pēc šāda gājiena kunga sirds atmaigusi, un Lāčplēša ielas arodskolā bijis par vienu audzēkni vairāk.
Pārējie grupas biedri jau strādājuši kolhoza darbos, tos meitene bija nokavējusi. Taču tas neliedza viņai strādāt – no rīta līdz vakaram Jadviga uzkopusi skolas telpas un teritoriju. Kad pēc vairākām dienām no darbiem atgriezušās pārējās meitenes, tās Jadvigu sabiedējušas. Visas runājušas lamuvārdiem, stāstījušas par attiecībām ar puišiem un laiku īsinājušas smēķējot. Viņa tolaik vēl nemaz neesot zinājusi, kas ir cigaretes.
Skolas laiku Jadviga salīdzina ar armiju – gulējusi istabā, kurā atrodas 25 gultas, smagi strādājusi un reizi pa reizei ar dūrēm noskaidrojusi attiecības. “Es nesaprotu, kāpēc puiši tagad neiet armijā. Bieži sev uzdodu jautājumu – kā jaunā paaudze izdzīvos? Liela daļa ir nīkuļi. Jā, armijā ir grūti, bet tā ir neatsverama pieredze.”
Brauc ar mani uz Kamčatku!
Četru gadu laikā Jadviga apguva krāsotājas profesiju, pēc tam iestājās Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas un programmēšanas fakultātē. Vakaros un brīvdienās kopā ar draudzeni piepelnījušās, taisot remontus. Viņa smejoties atklāj, ka labprātāk devušās tieši pie ebrejiem, jo tiem vienmēr bijis daudz naudas. Reizēm varēja nopelnīt arī mētelim un zābakiem. Jaunos apģērbus meitenes devās izrādīt jūrskolas studentiem, neskaitāmus vakarus tur griežot valsi un flirtējot. Draudzene apprecējusi jūrnieku un aizbraukusi uz ārzemēm. Arī Jadvigu kāds saucis sev līdzi uz Kamčatku, bet viņa dzimteni atstāt nav gribējusi. Ilgu laiku rakstījuši viens otram mīlestības vēstules, taču ar laiku attālums licis jūtām noplakt. Tagad viņa spriež, ka varbūt toreiz vajadzēja braukt – kļūtu par oficiera sievu un bēdas nepazītu, taču tad apklust, mirkli padomā un saka: “Nē, labāk ir tā kā tagad. Tagad es visu savām rokām esmu sasniegusi.”
