Ūdenssporta leģenda Jadviga Reneslāce. 75 gadu vecumā – vindsērfinga instruktore! 4
Ja cilvēks ir tik vecs, kā jūtas, tad 75 gadus vecajai vindsērfinga instruktorei Jadvigai Reneslācei šogad aprit apaļi divdesmit, ne vairāk. Kamēr citi sapņo par mieru un pensiju, viņa gaišiem matiem, saules noskūpstītu ādu un dzirkstošām acīm, gluži kā Karību jūras skaistule, jau vairākus gadu desmitus ikdienā ķer viļņus un cilvēku acu skatienus Ķīšezera krastā.
Uz sarunu Jadviga ierodas, sēžot pie liela, melna džipa stūres, kura piekabē viz balts ūdensmocis. Velta pāris spēcīgas frāzes puišiem, kuri novietojuši savas automašīnas neatļautā teritorijā, pasmejas un ir gatava sarunai.
Ar Latgali sirdī
Lai gan jau vairāk nekā pusgadsimtu viņa par mājām sauc Rīgu, tomēr ar lepnumu stāsta, ka dzimusi Latgalē, Kārsavas pusē. Vecākiem bija septiņi bērni, taču Jadviga atceras vien trīs, jo pārējie tolaik grūti pieejamās medicīniskās palīdzības dēļ nomira. Ģimene bijusi turīga, audzēja zirgus, govis un iekopa lielu augļu dārzu. “Kādi āboli tur auga!” viņa iesaucas. “Gandrīz bumbas lielumā, goda vārds!”
Katram bērnam mājā bija atvēlēta sava istaba, taču lutināti gan netika. Jau kopš piecu gadu vecuma visi uzkopa māju, ravēja dārzu un palīdzēja citos darbos. Jadviga apgalvo, ka tieši agrās darba gaitas ir viņas veselības galvenā atslēga, jo arī šodien visu dara pati, nevienam nelūdzot palīdzību. “Paskaties, kādi man muskuļi!” viņa rāda, atlokot piedurknes savai leoparda raksta blūzītei. Nudien, par tādām aprisēm var tikai sapņot. Tolaik Latgale bijusi sapņu zeme, bet tagad, turp aizbraucot, no skaistuma maz kas palicis pāri, viss kļuvis pelēks, mazapdzīvots un nolaists. Jadviga ar skumjām atzīst, ka dažādu likteņa pagriezienu dēļ zaudējusi tēva mājas un visu zemi. Par to sevi šausta jau gadiem – esot liels grēks.
