“Ne ļaut, ne likt nirt” 31
K. Strautmanis apstiprina iepriekš Timofejeva un citu ūdenslīdēju teikto, ka galvassāpes un citas sāpes pēc izniršanas no ūdens vispirms saista ar kādu no ūdenslīšanas slimībām. Tā var būt dekompresijas slimība, kas saistīta ar pārāk ātru izniršanu vai tehniskām problēmām, kā dēļ slāpeklis asinīs izdalās burbuļu veidā kā gāze no atvērtas šampanieša pudeles. Tā var būt arteriālā gāzu embolija: desmit metru dziļumā plaušās ievilkti pieci litri gaisa virs ūdens pārvēršas desmit litros, var plīst plaušas un iestāties nāve. Tā var būt saindēšanās ar skābekli, slāpekli, ogļskābo vai tvana gāzi, kas rodas nepareiza balona pildījuma, tehnisku problēmu, nepareizas elpošanas vai pārāk smaga darba dēļ. Tā var būt ķermeņa atdzišana.
“Kad cilvēkam, kas izniris, ir medicīniska rakstura problēmas, tad jāpieņem, ka noticis kaut kas no iepriekš uzskaitītā. Es tad visam eju cauri un analizēju,” saka ārsts, kas pats ir ūdenslīdējs. Diemžēl Timofejevam liktenīgs izrādījās anomāli mazs iedzimts galvas asinsvads, protams, komplektā ar milzīgo slodzi, kas jāiztur ūdenslīdējam.
Kas notiek, ja ūdenslīdējs slikti jūtas pirms došanās ūdenī? “Nedrīkst ne ļaut, ne likt nirt. Pat gadījumos, ja cilvēkam ir slikts garastāvoklis, sliktas nojautas vai vienkārši viņš negrib – tādu gadījumu nav daudz, bet ir, ūdenslīdēju vidū to neuzskata par mazdūšību,” komentē K. Strautmanis.
No mazām kļūdām rodas lielas
Jūras spēku kursanti Rihards Lagzdiņš, Artis Mierkalns, Otto Leinerts-Neilands un karavīrs no Speciālo uzdevumu vienības, kura vārdu nedrīkst izpaust, par veselību nesūdzas ne dakterim, ne man. Runā par lielo motivāciju, interesi kļūt par ūdenslīdējiem, profesionālo apmācību, lielo teorijas daudzumu un praktiskām iemaņām, kas jāapgūst.
Pirms paredzētās ieniršanas deviņu metru dziļumā un pārvietošanās kanālā, kas savieno jūru ar ostu, instruktori seržanti Aleksandrs Parfjonovs un Armands Tamanis detalizēti skaidro uzdevumu un drošības lietas. Visiem viss skaidrs un pēc pusstundas puiši dodas ūdenī, kur pavada aptuveni tikpat daudz laika, un pēc pārdesmit minūtēm atkal sēž klasē. Dramatisku kļūdu nav bijis, tikai neprecizitātes un vienreiz – arī apjukums, par ko kursanti no instruktoriem dabūja trūkties. Nav jau joka lieta gandrīz nulles redzamības apstākļos četratā pārvietoties zem ūdens precīzi pa distanci un noteiktā laikā, sazinoties tikai ar striķīšiem, ar ko puiši savienoti.
“Šodienas mācības parādīja, kā no mazām kļūdām rodas lielas. Un ka apjukuma brīdī nevajag uzņemties iniciatīvu, bet jāseko reglamentam,” noteic A. Parfjonovs.
