Ūdenskritumu paradīze Argentīnā 0
Gandrīz stundu ilgais pārlidojums no Buenosairesas līdz Puerto Igvasu pilsētai Argentīnas ziemeļaustrumos pagāja itin jautri. Neilgi pirms piezemēšanās aerodromā boeings kādu laiciņu lidoja gar subtropu mežu ieskauto upi Igvasu.
Kad skatam pavērās upes ieloks, kuru sedza vairākām varavīksnēm izdaiļots ūdens miglas plīvurs, salonā atskanēja paziņojums, ka lidmašīnas komandieris vēlas pasažieriem sagādāt pārsteigumu. Proti, no putna lidojuma parādīt slavenos Igvasu ūdenskritumus. Pametot patīkami vēso lidmašīnas salonu, uz trapa mūs sagaidīja subtropiem raksturīga sutoņa. No brauciena cauri subtropu mežiem uz Puerto Igvasu mums visspilgtāk atmiņā ir palikuši eksotiskie Dienvidamerikas dienas tauriņi. No Latvijā sastopamajiem tie atšķiras ne vien ar pāris reizes lielāku izmēru un košāku krāsojumu, bet arī ar uzvedību – tie līdzīgi odiem lidinās virs šosejas milzīgos baros, radot reālus draudus satiksmes drošībai. Mūsu šoferim ne reizi vien nācās strauji bremzēt, lai pēc iespējas mazāk eksotisko pašnāvnieku beigtu savu dzīvi uz autobusa priekšējā loga stikla.
Zaglīgās degunlācītes
Provinciālā Puerto Igvasu pilsētiņa Argentīnas un Brazīlijas pierobežā izrādījās viesnīcām un viesu mājām pārpilna. Tā kā autobusa šofera pienākumos ietilpa visu atlidojušo viesu izvadāšana pa naktsmītnēm, mums ļoti laimējās, jo St. George jeb latviski Svētā Jura hotelis, kurā uz pāris dienām bijām nolēmuši apmesties, viņa sarakstā atradās galvgalī. Pēc tam devāmies uz Igvasu Nacionālā parka apmeklētāju centru. Lai ieraudzītu pasaules brīnumu kārtā ieskaitīto vairāk nekā divarpus kilometrus garo Igvasu ūdenskritumu virteni, ko veido 275 ūdenskritumi, atlika pavisam nedaudz – pa parka centrālo aleju garām suvenīru veikaliem jāaiziet līdz centrālajai šaursliežu dzelzceļa stacijai, no kurienes ik pēc pusstundas ūdenskritumu virzienā kursē speciāls Ventspils mazbānītim līdzīgs transporta līdzeklis ar visai švītīgu nosaukumu – Tren Ecologico de la Selva jeb latviski Džungļu ekoloģiskais vilciens.
Tālāk – divdesmit minūšu brauciens vaļēja tipa vagoniņos cauri subtropu lietusmežiem klātajai parka teritorijai vispirms līdz piestātnei “Estacion Cataratas” un pēc tam ar pārsēšanos līdz piestātnei “Estacion Garganta”.
Ceļā mūs pavadīja reibinošā džungļu smarža, skanīgi dziedātājputnu treļļi un jau agrāk pieminētie lielizmēra dienas tauriņi. Lietusmežiem raksturīgajā pindo palmu audzē pamanījām ar dižiem knābjiem apveltītos tukanu papagaiļus, kā arī satrauktu kapucpērtiķu ģimeni, virs kuras draudīgi riņķoja pāris iespaidīga lieluma maitu lijas.
Nedaudz vēlāk mums izdevās satikt vēl citus, jāatzīst, visai bezbailīgus džungļu iemītniekus. Gatavojāmies jau doties ceļā uz pašu lielāko tā dēvēto Velna Rīkles ūdenskritumu, kad pēkšņi uz gājēju takas uzlēca vairāki ar rudām spalvām, gariem snuķiem, kuplām astēm, asiem zobiem un līkiem nagiem apveltītie koati jeb rudie Dienvidamerikas degunlācīši. Tā kā jenotiem līdzīgie dzīvnieki no mums it nemaz nebaidījās un, garos snuķus snaikstīdami, centās no mums izlūgties kādu našķi, tad īpatnējos zvēriņus paguvām itin labi nopētīt. Līkie nagi koatiem palīdz rāpties kokos, savukārt kuplās astes noturēt līdzsvaru uz līganajiem zariem. Tēviņi augumā esot reizes divas lielāki nekā sieviešu kārtas pārstāves un gluži kā vientuļnieki turoties no tām savrup. Turpretim mātītes izceļoties ar zaglīgumu un dzīvo vienkopus tā dēvētajās bandās. Cienājot koatus, ieteicams būt piesardzīgiem, jo ne viens vien neuzmanīgs parka apmeklētājs esot palicis bez naudas maka, kredītkartēm, saulesbrillēm, dokumentiem un pat mobilā telefona, ko mātītes ar snuķi mākot apbrīnojami veikli izķeksēt no vaļā atstātām somām.
Pie Velna Rīkles
Gigantisko Velna Rīkles ūdenskritumu sasniedzām pēc vairāk nekā kilometru gara pārgājiena pa īpašiem virs palu pārņemtās Igvasu upes ierīkotiem gājēju tiltiņiem. Pusloka formā veidotā ūdenskrituma piekājē jutāmies gluži kā pie elles katla nonākuši, jo milzīgās ūdens masas no septiņdesmit četru metru augstuma, pāri kraujai gāžoties, ar šaušalīgu dunoņu sitās pret bazalta klinšu pakāji, piepildīdamas dziļo aizu un tās tuvējo apkārtni ar ūdens tvaikiem līdzīgu dūmaku. Tā jau iespaidīgo ainu papildināja zibeņātrās svīres, kas bezbailīgi lidinājās virs mutuļiem pildītā bezdibeņa. Pirmajā mirklī no dabas spēku varenības bijām tik ļoti suģestēti, ka aiz bijības vismaz pāris minūtes stāvējām pie Velna Rīkles sastinguši kā sāls stabi un nevarējām izrunāt ne vārda. Nedaudz vēlāk sākām ar lielu aizrautību iespaidīgo elles katlu no visiem iespējamiem rakursiem fotografēt. Vakarā viesnīcā kopā ar sievu pārlūkojot pa dienu uzņemtos kadrus, konstatējām, ka ūdenskritums ir iemūžināts piecdesmit septiņas reizes! Šo prāvo ciparu pieminu tikai tādēļ, lai cienījamie lasītāji varētu kaut nedaudz apjaust, cik fantastiski fotogēniska izskatījās slavenā “Garganta del Diablo”.
Lai pagūtu apskatīt arī citus Igvasu virtenē ietilpstošos ūdenskritumus, ar džungļu vilcienu atgriezāmies pieturvietā “Estacion Cataratas” un, ejot gājēju taku jeb tā dēvēto Augšējo riņķi, aplūkojām ūdens pārgāznes no augšas. Pēc tam pa stāvām trepēm nokāpām krietni zemāk un devāmies pastaigā pa Apakšējo riņķi, kas ļāva uz varenajām rumbām paskatīties no lejas rakursa. Uz Augšējā riņķa īpaši iespaidīgs izrādījās ar košām varavīksnēm rotātais posms starp Ādama–Ievas un Boseti ūdens pārgāznēm, savukārt no apakšējās gājēju takas pavērās lielisks panorāmas skats uz visiem ūdenskritumiem pēc kārtas.
Izpeldēties, sēžot motorlaivā
Lielo piedzīvojumu “La Gran Aventura” jeb izbraucienu ar jaudīgu kuteri zem Igvasu ūdenskritumiem savā apmeklējuma programmā apzināti iekļāvām pašās beigās. Šis visai avantūristiskais pasākums sākās motorlaivu piestātnē “Jungle Embarque” ar drošības interesēs izpildāmām formalitātēm. Visiem dēkaiņiem, tostarp arī mums, bija obligāti jāpiereģistrējas un jāuzvelk glābšanas vestes. Iekāpjot motorlaivā, saņēmām gumijotus maisus, kur ievietot personīgās mantas, kā arī instruktāžu par uzvedības normām brauciena laikā. Svarīgākā no tām pieprasīja neslieties kājās un pēc iespējas stingrāk turēties pie sēdvietu elkoņu balstiem.
Līdz brīdim, kad iedūcās varenie dzinēji, atlika vien piesiet mantu maisus, lai motorlaivai, nokļūstot zem ūdenskrituma, tos neaizskalotu pāri bortam, un uzvilkt lietusmēteļus. Tiesa, lietusmēteļi tā arī palika neizmantoti, jo abi ar sievu nolēmām, ka līdzpaņemtās, ar kapucēm aprīkotās polietilēna plēves no izmirkšanas līdz ādai mūs tik un tā nepasargās.
Lielā piedzīvojuma ieskaņa bija visai neparasta. Vispirms stūrmanis piestātnes tuvumā izmeta pāri slaidu loku un pēc tam, apliecot no kreisās puses Svētā Martina salu, strauji tuvojās Trīs Musketieru ūdenskritumam. Iekrampējušies elkoņu balstos, bijām jau gatavi, ka kuteris tūlīt pat pabrauks zem tuvākās ūdenskritumu trijotnē ietilpstošās pārgāznes un mēs varēsim uz savas ādas izjust, ko reāli nozīmē “La Gran Aventura”. Bet te tev nu bija. Pēc mirkļa sekoja negaidīta virāža. Motorlaiva, draudīgi sasvērusies, gluži kā ar nazi nošķēla ūdenskrituma malu un pa upes viduci devās atpakaļ piestātnes virzienā. Kuterī sēdošajiem, tajā skaitā arī mums no pārgalvīgā manevra vien atlika noelsties, noslaucīt no sejas ūdens šļakatas un noklausīties stūrmaņa paziņojumu, ka šis esot bijis pārbaudes brauciens. Turpinājums tik tiešām izrādījās ne tikai nesalīdzināmi iespaidīgāks, bet arī krietni vien riskantāks un emocijām bagātāks. Proti, ar diviem dučiem cilvēku pildītā motorlaiva lielā ātrumā burtiski ielidoja varenā Svētā Martina ūdenskrituma pakājē. Pirmais, ko atskārtu, bija neparasts smagums, kas pārņēma visu augumu, jo no vairāk nekā pussimt metru augstuma krītošā ūdens lavīna mani burtiski pielīmēja pie sola. Nedaudz vēlāk biju spiests konstatēt, ka dzelošās ūdens vērpetes neļauj ne vien atvērt acis, bet arī kavē piepildīt plaušas ar gaisu. Spriežot pēc saviļņojuma pilnajām sejām, arī pārējie pasažieri zem Svētā Martina ūdenskrituma bija saņēmuši krietnu porciju adrenalīna. Krastā pēc ekstrēmā piedzīvojuma izkāpām līdz pēdējai vīlītei izmirkuši.
{gallery id=”1935″}
Vislabākā izvēle – mates tēja
Brīvo novakari nolēmām veltīt nelielai pastaigai. Izgājuši cauri ar koši baltām vienstāva mājiņām apbūvētam kvartālam, drīz vien sasniedzām Igvasu galveno ielu. Centra veikalos, kafejnīcās un restorānos valdīja milzīga rosība. Spriežot pēc dažādajām sarunās dzirdamajām valodām, pilsētu bija okupējuši tūristi teju no visām pasaules malām. Vispārējo kņadu papildināja arī ievērojams skaits suvenīru tirgotāju.
No kāda gados vecāka indiāņa par mērenu cenu iegādājos ļoti izskatīgu mates tējas dzeršanas piederumu komplektu, kurā ietilpa no pudeļķirbja izdobts tējas trauks kalabasa un īpašs ar filtrācijas sietiņu galā aprīkots tējas sūcamais stobriņš bombižja. Nolēmām arī iegriezties kādā suvenīru veikalā, kas specializējas mates pārdošanā.
Pirmajā brīdī no plauktos izlikto šķirņu daudzveidības mums pat galva noreiba. Lai noteiktu mūsu gaumei tīkamāko, laipnā pārdevēja pat noorganizēja degustāciju, kuras gaitā izvēlējāmies cenas ziņā vidēji dārgu un tajā pašā laikā ļoti kvalitatīvu Cruz de Malta tēju viena kilograma iepakojumā. Tā kā neko smagu ceļojuma laikā līdzi staipīt nevēlējāmies, sākumā nopirkām vienu kilogramu, bet pēc tam, kad bijām ieskatījušies piezīmju blociņā un konstatējuši, ka šī pati manta Rīgā maksā gandrīz divas reizes dārgāk un labāka suvenīra mājās palikušajiem draugiem par mates tēju nav, paciņu skaits tūdaļ pat trīskāršojās.
Trīs Tuvo Robežu rajons
Pēc vakariņām aizsteidzām līdz vietai, kur vienkopus satek Parana un Igvasu. Šeit saskaras trīs valstu – Paragvajas, Argentīnas un Brazīlijas – robežas, tādēļ šo pilsētas rajonu dēvē par Trim Tuvām Robežām. Pagājuši nedaudz sānis, pēc minūtēm piecām nonācām uz dzīvas tirdzniecības un krodziņu ielas. Tieši šeit arī dabūjām izbaudīt to īpatnējo, dienvidnieciska temperamenta un līksmības pilno atmosfēru, kas pēc pusdienas atpūtas jeb tā dēvētās siestas līdz pat vēlai naktij valda Dienvidamerikā. Pa plaši atvērtajām krodziņu durvīm bija redzams, kā vietējie ļaudis nelielu mūzikas ansamblīšu pavadībā bezrūpīgi atpūšas. Kā no liellopa uz atklātas uguns tiek gatavots klasiskais argentīniešu ēdiens asado, kas nav iedomājams bez tradicionālajām piedevām – ceptu kartupeļu salmiņiem papa fritas un vircotās mērces chimichurri. Kā draugu pulkā ļaudis dzer slaveno mates tēju. Kā uzņēmīgi bērni papildina ģimenes budžetu, tirgojot uz ielas eksotiskos dienvidu ziedus, augļus un vietējo maizi chipita.
Skats uz “lielajiem ūdeņiem” no Brazīlijas puses
Ekskursiju pa “Parque Nacional Foz do Iguacu” dabas rezervātu sākām, no apmeklētāju centra ar bezmaksas autobusu dodoties uz eleganto viesnīcu “Hotel Tropical das Cataratas”. Reprezentablās, koloniālā stilā celtās viesnīcas ēkas piekājē plešas eksotiskiem augiem bagāts parks, no kā sākas vairāk nekā kilometru garš gājēju celiņš gar stāvo Igvasu krastu. Virzoties pa šo ar bruģi klāto taku, no krastā izveidotām terasēm gluži kā palēninātā kinofilmā bija iespējams visā tās daiļumā aplūkot brīnišķīgo ūdenskritumu virteni Argentīnas pusē.
Savukārt celiņa beigu posmā mūs gaidīja tikšanās ar jaudīgo Floriana ūdenskritumu tuvplānā un gājiens pa tiltiņu līdz pat upes viducim, kur no īpaši iekārtotas skatu platformas varējām uz savas ādas izbaudīt neganti mutuļojošās Velna Rīkles spēku.
Uz platformas jutāmies gluži kā zem dušas pagājuši, un šeit pretstatā iepriekšējās dienas braucienam ar motorlaivu līdzpaņemtie lietusmēteļi lieti noderēja. Uzmanības vērti izrādījās arī gar gājēju takām izvietotie stendi, kas sniedza izsmeļošu informāciju par vietējiem lietusmežiem jeb subtropu selvai raksturīgo augu un dzīvnieku valsti. No šeit dzīvojošām radībām izdevās pamanīt vienīgi mežacūkas ar sniegbaltām astēm un civilizācijas apdraudētās tegu sugas ķirzakas. Diemžēl stendos atainotie brieži, oposumi, oceloti, pumas un krūmu suņi tāpat kā dienu iepriekš Argentīnas pusē tā arī palika neredzēti.
Ieteicams Fantastiskos Igvasu ūdenskritumus apskatīt kā no Argentīnas, tā arī no Brazīlijas puses. Parku vislabāk apmeklēt agri no rīta, kad nav tik daudz apmeklētāju (atvērts no plkst. 8). Vēlamais ekipējums – galvas sega, ērti, pārgājienam piemēroti apavi ar zolēm, kas pasargā no slīdēšanas mitrās vietās, lietusmētelis un binoklis. Jānodrošinās ar insektu repelentu un dzeramo ūdeni, kā arī fotokameras objektīvs jāsargā no apšļakstīšanas ar ūdeni. Ja iespējams, Argentīnas puses ūdenskritumu apskatei veltiet divas dienas, jo ar apmeklētāju centrā apzīmogotu pirmās dienas ieejas biļeti parku nākamajā dienā var apmeklēt par puscenu.
Der zināt Vispiemērotākais laiks ūdenskritumu apskatei – no novembra līdz martam. Brazīlijas pusē ieejas biļeti 10 ASV dolāru vērtībā iespējams nopirkt tikai un vienīgi par brazīļu reāliem (Banco de Brasil valūtas maiņas punkts atrodas apmeklētāju centra telpās). 15 km attālumā no Brazīlijas puses Igvasu ūdenskritumiem iespējams apskatīt grandiozo – pasaulē otro pēc lieluma Lago hidroelektrostacijas dambi. |
