No izdegšanas cieš gan skolotāji, gan sātana izdzinēji 0
“Man ir tik svarīgs darbs, esmu neaizstājama!” akmens cietu seju pusdienu galda biedrenēm klāstīja trīsdesmitgadīga sieviete rehabilitācijas centrā, kur bija ieradusies atgūties no stresa. Arī divas citas ziedošas sievietes vecumā pāri četrdesmit bija izvēlējušās antistresa programmu. Sacīju – raugoties uz jums, tik dzīvespriecīgām, nešķiet, ka jums šī programma būtu ļoti vajadzīga. Atbilde bija šāda: “Jā, bet ja no rīta negribas iet uz darbu, tad ir jāatpūšas un jāatgūst spēki, nenonākot līdz izdegšanai!”
Riska grupa
Rehabilitācijas centra “Līgatne” psiholoģe Ginta Radionova, kura palīdz gan tiem, kam problēmas rada stress, gan tiem, kam jau jāārstē izdegšanas sindroms, stāsta, ka viņas vērojumi liecina – cilvēki arvien biežāk tomēr prot laikus apstāties, nenovedot sevi līdz izsīkumam. Ar stresu ikdienā vairāk vai mazāk sastopas ikviens. “Parasti ar to veiksmīgi tiekam galā – “ieslēdzas” stratēģijas, kas palīdz risināt jautājumus, mobilizējamies, problēmas atrisinām un par stresu aizmirstam,” teic psiholoģe. Taču, ja runa ir par izdegšanas sindromu, tas nozīmē, ka spriedze bijusi pārāk ilgi, tā atkārtojusies, un cilvēks nav spējis to uzveikt.
Izdegšanas sindromu psihologi pazīst jau četrdesmit gadu. Vispirms kāds psihiatrs Amerikā to pamanījis brīvprātīgajiem, kuri sākumā radoši, ar lielu entuziasmu metušies palīdzēt citiem, bet vēlāk spēki sākuši manāmi izsīkt.
“Ir profesijas, kurās izdegšanas sindroma riski ir augstāki. Tie ir sociālie darbinieki, ārsti, psihologi, psihoterapeiti, tiesībsargājošo institūciju darbinieki, arī skolotāji. Visi, kuri strādā ar klientu vai pacientu grupām, kurām nepieciešama palīdzība, un kur darbā mēdz būt maz priecīgā, ir daudz negatīvas “pavadošās” informācijas – slimības, sāpes, zaudējums, sēras, ekonomiskas grūtības, atrašanās ieslodzījuma vietā,” stāsta speciāliste.
Viņa min piemēru: salīdzināsim, kādas emocijas pārņem, ja esam noskatījušies psiholoģiski smagu filmu, taču skatīšanās no mums nav prasījusi vairāk kā tikai emocionāli līdzpārdzīvot, un kā ir, ja strādājam palīdzošā profesijā. Tad šādas “filmas” dienā ir vairākas, bet jāmēģina reāli palīdzēt, pārveidot “sižetu”, lai būtu labāks turpinājums.
Speciālistiem ir pazīstams tāds apzīmējums kā nogurums no līdzjūtības. Gādājot par slimu bērnu vai vecāku, līdzjūtība, otra cilvēka sāpju pārdzīvošana aprūpētāju ļoti nogurdina, jo viņš apzinās – esmu līdzās, daru visu, ko spēju, bet nevaru nodrošināt labāko rezultātu.
Ieminos, ka izdegšanas sindromu piedzīvojis un tāpēc uz dzīvi klosterī devies arī kāds katoļu garīdznieks, pie kā pēc palīdzības iepriekš vērsās cilvēki, kuri paši vai viņu tuvinieki domāja, ka tos apsēdis sātans. Psiholoģe atzīst, ka arī garīdznieki pieder izdegšanas sindroma riska grupai: “Arī viņi strādā palīdzošā profesijā. Tiesa, viņiem spriedzes pārvarēšanai ir papildu resurss – baznīcas idejas, ar kurām viņi bieži vien “pavelk” sevi uz augšu gadījumos, kad mums, pārējiem, šo labo domu pietrūkst. Bet arī viņu resursi nav neizsmeļami.”
