“Senos laikos viensētām apkārt stādīja kokus.” Kā pasargāt augsni no postošās erozijas? 16
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pateicoties Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) iniciatīvai, kopš 2013. gada katru gadu 5. decembrī visā pasaulē tiek atzīmēta Pasaules Augsnes diena.
Augsne ir ļoti svarīgs, taču bieži vien pietiekami nenovērtēts dabas resurss, kas nodrošina cilvēkus ar pārtiku, ūdens apriti un attīrīšanu, samazina plūdu riskus un rada labvēlīgus apstākļus dažādu biotopu, tostarp mežu pastāvēšanai, kas ir mūsu planētas zaļās plaušas.
Riski ir, bet samērā nelieli
Aizpērn Pasaules Augsnes dienā īpaša vērība tika pievērsta augsnes erozijas samazināšanai. Kā izriet no ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas sagatavotā ziņojuma (2019) – neskatoties uz gandrīz gadsimtu ilgiem pētījumiem un centieniem rast risinājumu, erozija vēl joprojām ir lielākais apdraudējums augsnei un tās nodrošinātajām ekosistēmām, kā arī pārtikas ražošanai lielā daļā pasaules reģionu.
Ģeogrāfiski Latvija iekļaujas mērenās klimata joslas Eiropas – Rietumsibīrijas augšņu apgabala Baltijas augšņu provincē. Latvijā ir relatīvi jaunas augsnes, jo tās sākušas veidoties kvartāra pēdējā apledojuma atkāpšanās laikā un to absolūtais vecums nav lielāks par 15 000 gadu.
Latvijas augšņu attīstību nosaka klimats, kurā nokrišņi dominē pār iztvaikošanu, ilgstošā atrašanās boreonemorālajā dabas zonā, dažāda granulometriskā un minerālā sastāva cilmieži, sliktā dabiskā drenētība (starppauguru ieplakās un plakanos līdzenumos) un cilvēka saimnieciskā darbība. Minēto faktoru mijiedarbībā notiek arī augsnes izskalošanās.
Latvijas teritorijā vislielākie ir augsnes ūdens erozijas riski. Pēc Latvijas Zemkopības ministrijas datiem, ūdens erozijai ir pakļauti 15,4% no Latvijas aramzemes, bet vēja erozijai – 9,3%, taču dažādos avotos šie skaitļi var atšķirties, jo augšņu kartēšana pilnībā vēl nav veikta.
Latvijas Dabas fonds projekta “LIFE CRAFT: klimata atbildīga lauksaimniecība Latvijā” ietvaros testēja ne tikai klimatam labvēlīgas, bet arī augsnes eroziju samazinošas zemes apsaimniekošanas metodes. Piemēram, lauku apstrādē izmantojot tiešo sēju, kuras laikā sēklu iestrādā augsnē, pirms tam nekultivējot iepriekšējās kultūras rugaini.
Projektā piedalījās desmit zemnieku saimniecības, un rezultāti bija pārsteidzoši labi – ievērojami samazinājās ūdens un vēja erozija un pilnībā tika novērsta augsnes agrotehniskā erozija, kas rodas, tīrumus arot.
Ūdens un vējš – arī kaitnieki
Latvijā ir liela augšņu daudzveidība. Pie mums atrodamas 17 no Pasaules starptautiskajā klasifikācijā esošajām 32 augšņu pamatgrupām, taču augsnes kvalitāti ietekmē vairāki negatīvi procesi, kas saistīti ar intensīvo lauksaimniecību. Ja augsni klāj veģetācija, tad to tieši neietekmē lietus un vējš.
Tomēr apstrādātu un neapsētu augsni var būtiski ietekmēt erozijas procesi. Laukos ar nogāzēm, lietum sitoties pa kailu augsni, var sākties ūdens erozija. Jo stāvāka nogāze, jo lielāks ūdens notecēšanas ātrums un lielāka erozija.
Divas reizes lielāks ūdens tecēšanas ātrums nozīmē četras reizes lielāku erozijas spēku attiecībā pret augsni. Ievērojami palielinās fosfora zudums, jo šo ķīmisko elementu augsnē piesaista māla daļiņas, kas tiek noskalotas nost.
Savukārt sausai, kailai augsnei bojājumus var radīt vējš, aizpūšot prom auglīgo virskārtu. Vējš spēj pārvietot augsnes daļiņas smilšu graudiņa lielumā vai mazākas. Daļiņas, kas mazākas par vienu milimetru, pārvietojas pa zemes virsmu, bet daļiņas, kas mazākas par 0,1 milimetru, tiek brīvi aizpūstas pa gaisu.
Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns iesaka padomāt, vai dažviet likvidētās vēja aizsargjoslas tomēr nevajadzētu atjaunot, jo kailsala ziemās vietām var redzēt, kā no sasalušajiem arumiem augsne kopā ar sniegu tiek aizpūsta prom.
Kā ierobežot eroziju?
Pēc speciālistu atzinuma viens no efektīvākajiem agrovides pasākumiem, lai samazinātu ūdens erozijas izraisītās augsnes daļiņu, slāpekļa un fosfora savienojumu, kā arī augu aizsardzības līdzekļu noplūdes ūdens avotos, ir dažāda veida aizsargjoslu ierīkošana.
Upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānos ieteikts izveidot divu metru platas neapartas joslas gar meliorācijas sistēmu novadgrāvjiem, upēm un citām ūdenstilpēm gan līdzenumos, gan izteiktā reljefā.
Tiešais ūdens erozijas radītais kaitējums ir organisko vielu zudums augsnē, tās virskārtas sablīvēšanās, izskalojumu un gravu veidošanās, līdz ar to arī augu bojāeja skartajā teritorijā, bet netiešais kaitējums saistīts ar ūdens piesārņojumu, eitrofikācijas riskiem un drenāžas tīkla aizsērēšanu.
Gan augi, gan augu atliekas, kas paliek uz augsnes virskārtas, efektīvi palēnina ūdens un vēja kustības ātrumu pa augsnes virsmu, aktīvi aizsargājot augsni no lietus lāšu iedarbības.
Vislabāko aizsardzību augsnei sniedz zālāji, vidēji labu aizsardzību – labība, bet rindu kultūras (cukurbietes, kukurūza) atstāj daļu augsnes kailu un neaizsargātu. Visvairāk no erozijas cieš atmatā atstāts tīrums, kurā nekas neaug un uz virsmas nav arī augu atlieku.
Paņēmieni, kā samazināt augsnes eroziju, ir dažādi. Laukos ar stāvām nogāzēm var audzēt daudzgadīgos zālājus vai pat stādīt mežu, izvēlēties kultūraugus ar sazarotu sakņu sistēmu vai to audzēšanu slejās, kur pamīšus graudaugiem tiek sēti zālāji vai tehniskās kultūras. Aršana pa lauka kontūru un paralēli nogāzēm.
Liela nozīme ir arī moderno augsnes apstrādes tehnoloģiju lietošanai, neapvēršot velēnu un saglabājot augsnes struktūru un iepriekšējās ražas rugājus. Piemēram, tiešā sēja – bez aršanas tehnoloģija, kad vienīgā augsnes apstrādes operācija ir sēklas vadziņas iegriešana augsnē.
Jaunās paaudzes precīzās sējas sējmašīnas spēj iesēt sēklas ar divreiz lielāku ātrumu nekā parastās sējmašīnas. Vēja eroziju var samazināt, stādot aizsargjoslas, mēslojot lauka virskārtu, mulčējot to un audzējot aizsargājošas kultūras.
Riskiem vairāk pakļautās teritorijas
Lielākie ūdens erozijas riski ir augstieņu apvidos, īpaši Vidzemes, Alūksnes, Latgales un Augšzemes augstienēs un upju ieleju nogāzēs. Atkarībā no laika apstākļiem šajos apgabalos raža var samazināties no 10 līdz pat 40 procentiem, salīdzinot ar to produkcijas apjomu, ko iegūst maznozīmīgas erozijas skartā līdzenā reljefā.
Analizējot augsnes kartēšanas rezultātus no augšņu digitālās datubāzes, ūdens erozijas pazīmes augsnēs ir konstatētas 12% no izmantotajām lauksaimniecības zemēm jeb 7% no visas Latvijas teritorijas.
No tām vidēji vai stipri erodētas ir 2% no lauksaimniecībā izmantotajām zemēm jeb aptuveni 80 000 ha visā Latvijā. Lielākās erodēto lauksaimniecības zemju platības ir Alūksnes, Madonas, Ērgļu, Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas, Raunas, Amatas, Cēsu, Priekuļu, Pārgaujas, Smiltenes, Viesītes, Ilūkstes, Daugavpils, Krāslavas, Aglonas, Dagdas, Riebiņu, Rēzeknes, Ludzas, Zilupes, Ciblas, Durbes un Auces novados.
Lielākie vēja erozijas riski lauksaimniecības zemēs Latvijā ir Piejūras zemienes polderu teritorijās un aizvien biežāk arī Zemgales, Tīreļa, Vārtājas viļņotajā līdzenumā un Apriķu līdzenumā.
Vēja erozijas risku pieaugumu var veicināt mazo ainavas elementu zudums un homogēna (viendabīga) augu seka.
Jūras krasta erozija
Kvalitatīvi ūdens un vēja erozijas pētījumi Latvijā nav veikti, un esošie dati pārsvarā iegūti, analizējot teritorijas ģeomorfoloģiskās īpatnības. Taču daudz satraucošāka situācija ir Latvijas jūras piekrastē (kopgarums – 497 km), kuru skar krasta erozija.
Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes publicētajā pētījumā (2014) secināts, ka laika posmā no 1935. līdz 1992. gadam krasta atkāpšanās ar vidējo ātrumu 0,5–2 metri gadā notikusi daudzviet Kurzemes rietumos, bet Rīgas līcī tikai atsevišķos īsos posmos.
Turklāt Kurzemes piekrastes centrālajā daļā, kur atrodas lielākais pastāvīgās erozijas posms, ģeoloģiskās uzbūves īpatnību dēļ krasts atkāpjas jau vismaz pēdējos pāris tūkstošus gadu.
“Mērījumu dati, kas iegūti kopš 1992. gada sākto monitoringa tipa pētījumu laikā visā Latvijas piekrastē, liecina, ka pamatkrasta atkāpšanās process praktiski visās riska teritorijās notiek lēcienveidīgi, spēcīgu vētru laikā intensīvas viļņošanās apstākļos.
Neatkarīgi no stāvkrasta augstuma tā atkāpšanās tālums vienā vētrā var sasniegt pat divdesmit metru. Pamatkrasta atkāpšanās ātrumu nozīmīgi ietekmē attiecīgās krasta nogāzes ģeoloģiskā uzbūve. Piemēram, Rīgas līča Vidzemes piekrastē esošajos morēnas smilšmāla un devona perioda smilšakmens stāvkrastos eroziju ierobežo iežu relatīvi labā noturība,” teikts pētījumā.
Izvērtējot konkrētos apstākļus, Latvijas jūras krasts tika sadalīts piecās erozijas riska klasēs, un 5., 4. (hroniska erozija) un 3. klasē, kur notiek nozīmīga epizodiska erozija, tika iekļauti 280,4 kilometri no visas krasta līnijas, turklāt sadalījums starp Rīgas līča un Baltijas jūras piekrasti ir samērā līdzīgs – attiecīgi 142 km un 138,4 km.
Nākotnes prognozes, kuras izteikuši pētnieki, nav iepriecinošas, jo līdz 2060. gadam krasta atkāpšanās sagaidāma aptuveni 80 procentos no krasta līnijas kopgaruma, tomēr tās ātrums lielākoties būs zems, nepārsniedzot 0,1–0,5 m/gadā. Krasta erozijas dēļ Latvija šajā laikā zaudēs aptuveni 9,2 km² savas teritorijas.
Maksimālā krasta erozija varētu būt Nidasciemā pie Lietuvas robežas (35 – 50 m) un Mietragā (40–80 m). Šajā riska joslā atrodas sešas ēkas. Savukārt Bernātu raga virsotnē un tā dienvidu daļā apmēram 2,2 kilometru garā posmā krasta erozijas dēļ iespējams tiks zaudēti pat 150–200 metri pamatkrasta.
Ko darīt, lai krasta eroziju samazinātu? Viennozīmīgu atbildi nesniedz arī pētnieki, uzsverot, ka katrā vietā situācija ir atšķirīga. Piemēram, dabas liegumā “Plieņciema kāpa” netraucēta krasta erozija paradoksālā kārtā būs viens no dabas vērtību saglabāšanas nosacījumiem, kas ir šķietamā pretrunā ar universāli atbalstāmo “labo praksi” – krasta reljefa un veģetācijas dabiskās viengabalainības atjaunošanu.
Citviet, neskatoties uz gaidāmo zemo efektivitāti, ieteicami smilšu sanešu nostiprināšanu veicinoši zaļie pasākumi – kārklu, priežu, kāpu graudzāļu stādījumu un zemu žogu – ierīkošana.
Kā vēl vienu risinājumu erozijas mazināšanai pētījuma autori min aizpūsto un aizskaloto smilšu apjoma papildināšanu. “Piemērota granulometriskā sastāva smiltis ir ieteicams izvietot pludmales vidējā un augšējā daļā ceturtajai erozijas riska klasei atbilstošajos posmos.
Kopējais vēlamais pieberamo smilšu apjoms ir nosakāms, tikai veicot atbilstošu procesu matemātisko modelēšanu. Tomēr erozijas riskam pakļauto krasta iecirkņu stabilitātes nodrošināšanai nepieciešamo smilšu apjoms nepārsniegs 70 000 m³ desmit gadu laikā.
Izmantojot smilšu piebarošanu, ir kategoriski nepieciešams papildināt to ar dažādiem eolo akumulāciju veicinošiem un atpūtnieku plūsmu regulējošiem papildpasākumiem. Ilgtermiņā krasta piebarošanas stratēģija var dot papildu ieguvumus arī Jūrmalas pilsētā un citviet piekrastē.”
Video:
UZZIŅA
Augsnes degradācija
✔ Augsnes degradācija Eiropas Savienībā ir satraucoša parādība – par to vēsta Eiropas Komisijas publiskie ziņojumi.
✔ Aplēsts, ka pilsētu un ceļu būves rezultātā no 1990. līdz 2006. gadam ik dienas zaudēti augsnes resursi vismaz 275 hektāru platībā, gadā tie būtu 1000 km2, bet desmit gados – Kipras lieluma teritorija.
✔ Ūdens izraisīta augsnes erozija Eiropā skar aptuveni 1,3 miljonus km2 jeb platību, kas ir 2,5 reizes lielāka par Francijas teritoriju.
✔ Augsnes degradācija sarežģī pārtikas ražošanu, apgrūtina sausuma un plūdu novēršanu, mazina bioloģisko daudzveidību un traucē pielāgošanos klimata pārmaiņām.
EKSPERTA VIEDOKLIS
Vēja un ūdens eroziju var mazināt
Ainis Lagzdiņš, LLU Vides un būvzinātņu fakultātes profesors: “Latvijā lielākoties novērojami divi augsnes erozijas veidi. Vēja izraisītā erozija veidojas augsnes virskārtas noārdīšanās un pārvietošanās rezultātā. Vislabvēlīgākie apstākļi šādai erozijai ir plaši vienlaidu lauki, kuriem nav ierīkotas vēja barjeras.
Senos laikos viensētām apkārt stādīja kokus, lai pasargātu ēkas un pagalmus no vēja. Tāpat vajadzētu rīkoties arī mūsdienās ar plašajiem laukiem, ik pēc noteikta attāluma pamīšus stādot gan ātraudzīgus, gan lēni augošus kokus, kā to praktizē Dānijā.
Vēja erozija visbiežāk notiek vai nu pavasarī, vai rudenī, kad tiek apstrādāta augsne un tā nav klāta ar veģetāciju, jo augu saknes lielā mērā satur augsnes daļiņas kopā, neļaujot tām izžūt līdz tādai pakāpei, kad vējš šīs daļiņas var aizpūst prom. Lai maksimāli izvairītos no vēja erozijas, jācenšas pēc iespējas īsāku laiku atstāt augsni neapsētu vai neapstādītu.
Rudenī pēc ražas novākšanas vēlams atstāt uz lauka rugājus un sēt starpkultūras. Taču ne vienmēr izšķirošā ir cilvēku darbība, liela nozīme ir arī laika apstākļu kombinācijām, kas var veicināt vēja eroziju, piemēram, ilgstošs sausums pavasarī.
Kā nozīmīgākā vēja erozijas negatīvā izpausme minama augsnes auglīgās virskārtas samazināšanās.
Ūdens erozijas process ir līdzīgs, tikai šajā gadījumā reljefa īpatnību dēļ augsnes daļiņas prom aizskalo ūdens. Auglīgā augsnes virskārta no kalna (paugura) virsotnes pārvietojas uz zemāk esošajām teritorijām, ieplakām, kur izgulsnējas.
Ūdens erozijas sekas var labi redzēt pavasaros, kur pauguru virsotnes tīrumos ir gaišākas, bet to pakāje tumšāka, jo tur uzkrājusies noskalotās augsnes auglīgā virskārta. Sliktākajā gadījumā auglīgā augsne nepaliek uz lauka, bet nonāk meliorācijas sistēmās, grāvjos un tālāk upēs, ezeros.
Ar ūdens eroziju ūdenstecēs nonāk augsnes un organisko vielu daļiņas, kā arī slāpekļa un fosfora savienojumi, kas hidrogrāfiskā tīkla turpmākajos posmos var izraisīt ūdensteču un ūdenstilpju aizsērēšanu un aizaugšanu. Augsnes izgulsnēšanās notiek tajās vietās, kur samazinās ūdens tecēšanas ātrums.
Lielākoties ūdens erozija vērojama, ātri kūstot sniegam, bet bieži vien arī citos gadalaikos stipru lietavu ietekmē, kad augsne nespēj īsā laika posmā uzsūkt visu nokrišņu daudzumu.
Erozija nesāksies vietās, kur aug ilggadīgie zālāji, jo augu saknes cieši saista augsnes daļiņas un vispirms augi, nevis augsne uzņem lietus lāses, taču aparti, nelīdzeni lauki gan būs pakļauti ūdens erozijai. Jo stāvāka un garāka nogāze, jo erozija būs izteiktāka.
Viens no risinājumiem ūdens erozijas samazināšanai varētu būt virszemes noteces uztvērējakas, kas uzņems lieko ūdeni un ievadīs to drenāžas sistēmā, taču, manuprāt, efektīvāks erozijas ierobežošanas pasākums ir buferjoslu veidošana it sevišķi vietās ar izteiktu reljefu.
Buferjoslās vislabāk ierīkot ilggadīgos zālājus, bet var būt arī krūmāji, kas samazinās ūdens plūsmas ātrumu un ļaus iespējami ātrāk izgulsnēties augsnes daļiņām turpat uz lauka vai lauka malās. Vēlos uzsvērt, ka šādas buferjoslas nepieciešams ierīkot dažādās vietās un ar dažādu platumu. Jo lielāks ūdens apjoms sagaidāms, jo buferjoslai būtu jābūt platākai.
Vēl ir trešais erozijas veids, kas gan Latvijā maz izplatīts – augsnes tehnogēnā erozija, ko izraisa cilvēku darbība, piemēram, ierīkojot karjerus. Arī karadarbības vai militāro mācību rezultātā var sākties šāda veida augsnes erozija.
Detalizēti pētījumi par dažāda veida erozijas izplatību Latvijā nav veikti, tomēr vispārīgs priekšstats par šiem procesiem ir gūts, izmantojot ģeotelpisko informāciju par reljefu, zemes lietojuma veidiem un nokrišņu intensitāti. Skaidrs, ka plašos vienlaidu laukos būs lielāks vēja erozijas risks.
Savukārt augstienēs ar izteiktu reljefu palielināsies ūdens erozijas risks, bet mežu un daudzgadīgo zālāju platībās erozijas riski būtiski samazināsies.
Ūdens izraisīto eroziju iespējams samazināt arī ar augsnes apstrādes veidiem, piemēram, minimālo apstrādi un sēšanu rugājos. Aršana, apvēršot augsni 20–30 centimetru dziļumā, noteikti sekmēs virszemes noteces veidošanos, ko daļēji var novērst, arot paralēli paugura nogāzei, nevis virzienā no tās uz leju.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
