Avoti, drenāža un sniegs. Kā uzlabot ūdens režīmu sējumu platībās 0
Māris Narvils, LLKC vecākais eksperts
Aizvadītie divi gadi lauksaimniecībā ir rosinājuši krietni lielas pārdomas ne tikai par audzēšanas risku paaugstināšanos, bet arī par augu audzēšanā tik ļoti nepieciešamajiem ūdens resursiem. 2017. gads parādīja, ka liela daļa mūsu lauku netika galā ar to ūdens daudzumu, kas nolija pār Latviju (810 mm) un īpaši Latgalē. Ieilgušais slapjums lielā mērā izvilka sauso 2018. gadu, it īpaši daudzgadīgās augļu un ogu kultūras, toties viengadīgās kultūras cieta ievērojami vairāk.
Uz ūdens apriti jāraugās plašāk
Nokrišņu svārstības, izskatās, mazākas nekļūs, tādējādi risks, ka ūdens kopējais nodrošinājums arī kļūst neprognozējams, pieaug. Būtisks ir jautājums, vai ar tādām klimata izmaiņām mēs spējam cīnīties. Ir jāsaprot, ka pret klimata izmaiņām tiešā veidā cīnīties ir bezjēdzīgi, toties pielāgoties un pārskatīt tehnoloģijas gan tomēr nāksies. Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo potenciāli mazāki būs zaudējumi.
Lai to saprastu, mums ir mazliet plašāk jāpavērtē ūdens aprite apkārtnē, īpaši – lauksaimniecības platībās.
Ūdens notece ir lielā mērā saistīta ar to, kas attiecīgajā platībā aug. Vismazākā ūdens notece ir no mežu platībām. Lielāka ūdens notece veidojas platībās ar daudzgadīgajiem zālājiem un ganībām.
Ar ilggadīgiem stādījumiem situācija var būt dažāda. Ja augļu dārzs ir iestādīts nogāzē, rindas ir nogāzes virzienā un apdobes tiek cītīgi rušinātas, tad notece var būt ievērojama, var pat veidoties augsnes noskalojumi. Tādās platībās augļu koki un ogulāji ļoti ātri var sākt ciest mitruma trūkuma dēļ, sevišķi, ja nogāze ir vērsta pret sauli un labi uzsilst. Labvēlīgāku situāciju var panākt, ja rindas veido šķērsām nogāzes virzienam. Ja slīpums ir lielāks par 3–4o, tad ir vērts mainīt rindu virzienu, jo augstuma starpība ļaus augļu kokiem rindās labāk izvietoties attiecībā pret sauli un mazāki būs ūdens noteces zudumi.
Tālāk nāk ziemāju platības, un visbeidzot – kaila aramzeme visstraujāk zaudē ūdens resursus, jo nav mehānisma, kas palīdzētu ūdeni noturēt. Protams, arī starp augsnēm būs atšķirības – gan augsnes mehāniskā sastāva, gan organiskās vielas daudzuma ziņā.
Sniega kušanas ūdeņi
Kāpēc būtu jāsāk tieši ar to? Tieši sniegs ir pirmais un galvenais augsnes produktīvā mitruma pamatveidotājs.
Kā tas reiz bija? Pastāvīga sniega sega izveidojās jau pirms jaunā gada un ar atkušņiem spēja noturēties līdz marta beigām, dažkārt līdz aprīlim. Pavasarī temperatūra cēlās ļoti pakāpeniski un tādējādi arī sniega kušana bija lēna. Augsne, pamazām atkūstot, uzņēma lielāko daļu sniega kušanas ūdens. Tika ielikts stingrs pamats augsnes produktīvā mitruma nodrošinājumam. Tas lielākajā daļā gadījumu deva augiem cerīgu pavasari. Ar to pietika, lai mitrums būtu sēklu sadīgšanai, stādu apsakņošanai, ziemāju sekmīgai cerošanai, augļu koku un ogulāju ieaugšanai.
Kas notiek pēdējos gados? Līdz jaunajam gadam pastāvīga sniega sega vairs neveidojas, tā regulāri nokūst. Aizvadītajā ziemā tā izveidojās nedaudz ilgāk kā uz mēnesi Latvijas rietumdaļā un mazliet ilgāk nekā uz diviem mēnešiem Austrumlatvijā. Pēc tam, gaisa temperatūrai strauji ceļoties, sniegs noplaka ļoti ātri, tādējādi sniegs vairs nav būtisks augsnes produktīvā mitruma veidotājs.
Vai ar šo situāciju vispār ir iespējams kaut ko iesākt? Gan nē, gan jā. Nav iespējams ietekmēt pašu sniega snigšanas faktu, lai arī visi zinām, kā top mākslīgais sniegs uz slēpošanas kalniem – aukstākajās naktīs izpūš ūdeni, kas sasalstot izkrīt sniega veidā. Taču tas neder lielām lauku platībām, jo tas ir dārgi. Ko darīt?
– Ir jāpārtrauc lielu lauku masīvu veidošana. Tas rada pilnīgu brīvību spēcīgai vēju plūsmai, kas rada ne tikai potenciālas briesmas vēja erozijai, ko diemžēl Latvijas laukos var redzēt aizvien vairāk, bet atstāj negatīvu ietekmi arī uz sniega segu. Tā vienkārši tiek nopūsta prom, tādējādi paverot ceļu vēl vienam riska faktoram – kailsalam. Mums ir jāiemācās skatīties un uztvert kopsakarības dabā. Pagaidām daudz ko skatām pārāk šauri, lietas nodalot, neizprotot kopējo ainu. Dodot iespēju izpausties jaudīgai tehnikai, mēs maksājam cenu, ka dabiskā augu augšanas resursu atjaunošanās, tostarp ūdens, kļūst aizvien nabadzīgāka. Tās nodrošināšana mākslīgā veidā mums maksās arvien vairāk.
– Lauku malas, mazākas platības tiek uzskatītas par potenciālu kaitēkļu patveršanās vietu, taču tas lielā mērā ir saistīts ar sugu nabadzību šajās vietās, tas nav apdraudējums pēc būtības. Intensīvā pesticīdu lietošana arī palīdz zust šai bioloģiskajai daudzveidībai. Ja mēs visus aspektus vilksim tikai pēc vienas izdevīguma un naudas iegūšanas līnijas, situāciju atrisināt nespēsim. Augiem bēdīgi augšanas apstākļi pienāks drīzāk, nekā mēs domājam. Jāatceras, ka mazākos laukos vēja ātrums ir mazāks, tas arī mazāk sniega var aizpūst prom. Arī lauka malās esošie krūmi neļauj sniegu aizpūst prom.
– Katrs koku puduris, birztala, aleja palīdz sniegu noturēt noteiktā teritorijā. Jo vairāk aizkavēsim sniegu uz lauka, jo vairāk produktīvā mitruma veidosies pavasarī. Var teikt, ka ainavas saglabāšana netiešā veidā palīdz konkrētajā vietā noturēt ūdeni.
Vērojot, kāda veidojas ūdens notece attiecīgā laukā, kad tuvojas pavasaris, sniegu var sadzīt vaļņos, tas ir – pārvietot tikai daļu sniega segas, bet daļu atstāt, lai novērstu potenciālos kailsala draudus. Izdarīt to var viegli, ja šļūcei uztaisa pieskrūvējamu malu 30–40 cm augstumā. Jo vairāk sniega, jo biežāk sniega vaļņi jāveido, un otrādi. Ja lauka notece ir, piemēram, vērsta uz dienvidiem, tad sniega valnis vai valnītis ir jāveido austrumu–rietumu virzienā. Tas nozīmē, ka ūdens, pavasarī cenšoties notecēt zemākās vietas virzienā, sastapsies ar šķērsli – sniegu. Tādējādi tiek panākts, ka sniega kušanas ūdens tiek aizturēts un, augsnei atkūstot, tas tajā iesūksies.
– Sniegu uz lauka palīdz aizturēt augi, kas ir spējīgi ziemot, – ziemāji, daudzgadīgie zālāji, rapši –, taču to pozitīvā ietekme parādās tikai sākotnēji, jo biezākas sniega segas apstākļos viss tāpat tiks pūsts prom. Pat attiecībā uz rudens arumu tā priekšrocība nebūs tik liela.
– Daudz lielāku pienesumu, nekā sākotnēji varētu domāt, sniedz starpkultūru izmantošana. Tieši viengadīgo starpkultūru izmantošana sekmēs sniega uzkrāšanos uz lauka. Lai viss izdotos, starpkultūras ir jāiesēj salīdzinoši agri – līdz 5.–8. augustam. Līdz vēlam rudenim tādas kultūras izaugs gana augstas. Vēlāk sals tās nosaldēs, taču stiebri paliks un ļoti labi aizturēs sniegu. Pavasarī tur noteikti būs vairāk produktīvā mitruma nekā plikā laukā (arums, zālājs, ziemāji). Šim nolūkam teicami var izmantot baltās sinepes, eļļas rutku (nedrīkst sēt platībās, kur daudz kailgliemežu). Vēl lielākam efektam varētu jaukt klāt lopbarības redīsus, sevišķi grūti caurlaidīgās māla augsnēs. Pa caurumiem pavasarī ūdens daudz labāk iesūksies augsnē. Šīs starpkultūras nevarēs izmantot, ja ir audzēti rapši, – tad jāsēj auzas. Šim nolūkam citu starpkultūru izmantošana nebūs efektīva, jo neizaugs tik liela masa, kā vajadzētu.
– Mazākās platībās var veidot dīķu kaskādes, sevišķi dārzkopības saimniecībās, kur uzkrāt sniega kušanas ūdeņus. Tas nozīmē, ka dīķu tilpuma kapacitātei ir jābūt tādai, ka tie spēj ne tikai uzkrāt gruntsūdeņus, bet arī sniega kušanas ūdeņus. Lieki piebilst, ka visos dīķos ir jābūt izbūvētām ūdens līmeņa regulēšanas iespējām, izmantojot meniķus. Tas nepieciešams, lai nodrošinātu ūdens noteci arī tālāk.
Tā, dīķī regulējot uzkrātā ūdens daudzumu, to var padarīt par dinamisku ūdens uzkrājēju. Tas ir vajadzīgs arī situācijās, kad pārmērīgā mitruma dēļ ūdens notece ir jāstimulē. Tātad ir jāparedz, ka ūdens notece var iet caur dīķiem, veicinot ūdens akumulāciju, gan arī var izmantot tikai grāvju sistēmu, apejot dīķus, veicinot straujāku ūdens noteci. Ja dīķi tiek ierīkoti no jauna, jāparedz iespēja tiem baroties ne tikai no gruntsūdeņiem, bet arī virszemes ūdeņiem, attiecīgi izbūvējot grāvju sistēmu. Tādā dīķī vienmēr varēs nodrošināt augstāku līmeni nekā parastajā dīķī.
Aicinu uz sniegu raudzīties kā uz ūdens resursu, ko, ieguldot mazliet darba, varam izmantot, lai uzlabotu ūdens režīmu savos laukos. Tāpēc pavasara ūdeņu aiztecēšana ir prieks īsam brīdim, kamēr lauki apžūst un tos var apstrādāt, apsēt un apstādīt, taču – jo mazāk aizkavēsim sniega kušanas ūdeņus, jo straujāk radīsies ūdens deficīts uz lauka.
Avoti kā ūdens nodrošinājums
Lai arī šis resurss nav tik bieži izplatīts, tomēr avotus var atrast katrā Latvijas pagastā. Avoti mums vairāk saistās ar teiksmām, tautasdziesmām un dzeramā ūdens ņemšanas vietām. Taču daudzviet Latvijā saimnieki mēģina izmisīgi cīnīties ar avotiem, lai radītu sev pāris hektāru un bieži vien pat mazāku platību apstrādājamas zemes un gūtu lielākus platībmaksājumus un ienākumus no pārdotās produkcijas. Lielākoties šādas platības nosusināšana nebūs rezultatīva.
Avoti ir vieni no atraktīvākajiem ūdens aprites veidotājiem mūsu laukos. Kamēr atrodam avotu pulsācijas, platības ir dzīvas un tehnogēni nesabojātas. Ar avotiem nav vērts cīnīties, bet, gudri apsaimniekojot, var ievērojami uzlabot ūdens resursu nodrošinājumu šādos laukos. Avots nav gluži tas pats kas dziļurbums, tādēļ tādā veidā nav sagūstams.
Netālu no manas saimniecības ir ar avotiem pilna piekalne. Tur reiz bija brīnišķīga ledusauksta ūdens pildīta dīķu kaskāde, kur tika audzētas milzīgas karpas. Nāca iekārtu maiņa, privatizācija, dīķi panīka, lielākā to daļa tika papostīta. Tagad tur vairs nav nedz kārtīgu dīķu, nedz laukiem derīgas teritorijas. Avotu īpatnība ir tāda, ka tie bieži izplūst nogāzes augšpusē, tā jau dabiski parādot – mēs parūpēsimies par mitrumu šajā platībā. Avoti spēj lieliski padzirdīt ar tīru un aukstu ūdeni.
Protams, dīķus izbūvējot, tāpat ir jāparedz ūdens līmeņa regulēšanas iespējas. To piepildīšana ar ūdeni ir pakāpenisks un lēns process. Tādus dīķus var izmantot kombinēti gan zivju audzēšanai, gan laistīšanai. Prasmīgi izvēloties augus, šo vietu par padarīt par dzīvotni daudzām ūdensputnu un piekrastes putnu sugām, tur mitīs daudz abinieku, rāpuļu un kukaiņu. Šī teritorija sniegs valgmi un dzīvību lielai platībai, tur būs vēsāks un mitrāks gaiss. Tātad tā būs vai nu vieta ar stabili izveidotu ekosistēmu, kam ir ietekme uz daudz lielāku teritoriju, vai pretēji – neliela teritorija, kurā stigs tehnika, kur raža netiks iegūta un nebūs nekādas ietekmes uz apkārtni. Pamazām slīkšņas platība pieaugs, tur atkal parādīsies krūmi un nezāles. Tātad svaru kausos – dažas tonnas kviešu un nepārtraukti tehnikas laušanas riski vai dīķu sistēma kā dzīvības oāze ar ūdens resursiem lielai platībai, zivīm, dzīvotni augiem un visbeidzot lieliska atpūtas vieta. Ir vērts izsvērt!
Drenāžas sistēma kā ūdens avots
Ūdens noteces sistēma var kalpot ne tikai kā platības susinātājs, bet, prasmīgi rīkojoties, arī kā ūdens resursu avots. Metode jau ir sen zināma, tikai dažādu iemeslu dēļ piemirsta. Savas agronoma darbības sākumā redzēju, kā šī metode tika plaši izmantota dārzeņu platību laistīšanā. Tā ir drenāžas vai grāvju sistēmas izmantošana lauku ūdens režīma nodrošināšanā. Lai tas būtu iespējams, ir jābūt zināmam vecajam nosusināšanas plānam – vienalga, vai tās ir drenas vai atklātie grāvji. Caur drenu zariem nosusinātais ūdens tiek novadīts uz kolektoriem, bieži tika izmantots variants, ka vairāku drenu zari tika ievadīti kontrolakā, no kuras jau caur kolektoru nonāca ūdens novadgrāvjos.
Līdzīgas ir atklāto grāvju sistēmas, kur ūdens no maziem grāvjiem nonāk lielākajos. Vispirms ir jāsakārto drenu zari, par to acīm redzamiem bojājumiem liecina augsnes iesēdumi. Tās jāatrok un jāprotezē ar attiecīgā diametra polietilēna perforētām caurulēm. Tad ķeras pie drenu zaru akumulatora kontrolaku iztīrīšanas no augsnes sanesām. Tālāk sakārto visas kolektoru iztekas lielajos novadgrāvjos. Aizgruvumi jāatrok, jānostiprina kolektora gals. Savukārt, ja ir izskalojumi, no jauna jānostiprina kolektora gals, jāpieber grunts un jānoklāj ar zāles velēnu. Vienkāršākajā gadījumā aizsprosto kolektoru izejas novadgrāvī. Jāizmanto materiāli, kas vajadzības gadījumā ir viegli izņemami. Tādējādi ūdens uzkrāsies vispirms kolektorā, pēc tam drenu zaros un pakāpeniski paaugstinās gruntsūdens līmeni, tā mitrinot augu saknes no apakšas.
Otrs variants ir vienkāršāks pēc darbu apjoma, bet sarežģītāks tehniski. Kolektorus izejas novadgrāvī neaiztiek, bet pie caurtekas izbūvē meniķi. Protams, tas viss ir jāsaskaņo ar vietējo pašvaldību. Pamazām ūdenim uzkrājoties, celsies ūdens līmenis grāvī, ūdens spiediens grāvī kavēs ūdens noteci. Lai neveicinātu grāvja aizaugšanu, svarīgi nodrošināt minimālu ūdens noteci. Šādā veidā no sniega kušanas un nosusināšanas, laikus ūdeni sākot akumulēt, var iegūt ievērojamus ūdens resursus. Tā izveidojas pamatīga ūdens krātuve. Ūdens radītā spiediena dēļ ūdens no drenu zariem nenonāk lielajā novadgrāvī. Tā augsnē tiks nodrošināti labi produktīvā mitruma krājumi. Neraugoties uz augsnes virskārtas apžūšanu, no apakšas augu sakņu sistēmai būs pieejami ievērojami ūdens krājumi. Sausā gadā, kāds bija 2018. gads, un arī šajā veģetācijas sezonā tas būtu labs atspaids ūdens režīma nodrošināšanai.
Sākoties lielākām lietavām, ūdens līmeni pazemināt nav grūti – attiecīgi attaisa vairāk vaļā meniķi, palielina ūdens noteci. Vislabāk šim nolūkam ir pašu ūdens aizvaru uztaisīt kopā ar vītņstieni, lai, griežot uz vienu vai otru pusi, var samazināt vai palielināt ūdens noteci. Nedrīkst šo operāciju veikt strauji, lai neizraisītu grāvja gultnes bojājumus. Šo ūdens līmeņa pazemināšanu var apvienot ar ūdens papildināšanu dīķos, protams, ja to kapacitāte to ļauj. Grāvjos var veidot arī padziļinājumus, tikai ar nosacījumu, ja tas neapdraud meliorācijas sistēmas darbību kopumā.
Vai bebru darbība vienmēr ir kaitīga?
Sausos gados pat ir ļoti labi, ja tuvumā jūsu laukiem darbojas bebri, tā nodrošinot augstākus gruntsūdeņus apkārtnē un panākot arī labvēlīgus apstākļus augu augšanai. Taču šai situācijai ir viens liels BET – mainoties situācijai, sākoties lietus periodam, ir jābūt gan apņēmībai, gan tehniskam nodrošinājumam bebru dambjus likvidēt. Rūpīgi jāizvērtē kopējā dambju sistēma, lai šo darbu varētu veikt pēc iespējas ātrāk un racionālāk. Ja ir iespēja to izpētīt ar dronu no augšas – lieliski.
Vēl ir viens paņēmiens, ka dambī demontāžas laikā ieliek notekūdeņu cauruli, tikai tai jābūt pietiekami garai, lai to var ievietot dambja apakšā un gali paliek ārā, tad bebrs, atjaunojot dambi, tai nepievērsīs uzmanību, bet ūdens notece tiks saglabāta arī dambja atjaunošanas gadījumā. Nevajadzētu izmantot par 100 mm resnāku cauruli, lai ūdens līmenis nekrītas pārāk strauji. Lai atkal nodrošinātu ūdens uzkrāšanu, cauruli var aiztaisīt. Tikai tad ir jāpadomā, kā vajadzības gadījumā ieliktos tamponus atkal izņemt ārā.
Dziļurbumi kā ūdens avots
Dziļurbumus saimniecības izvēlas arvien biežāk, lai papildus nodrošinātu sevi ar ūdens resursiem. To ekspluatācija ir ērta un komfortabla, atliek tikai ieslēgt, un ūdens plūst. Izbūvējot klāt ūdens laistīšanas sistēmas, iegūst gatavu sistēmu, ar ko stāties pretim klimata pārmaiņām.
Taču ne viss ir tik rožaini, ja skatāmies no augu viedokļa. Ūdens no dziļurbuma parasti plūst ļoti auksts – 4–6 oC. Tādu izmantojot augu laistīšanai, augiem tiek radīts ļoti spēcīgs stress. Tas būtu tāpat, ja mums karstā laikā uz galvas gāztu virsū aukstu ūdeni – sajūsma noplaktu jau pēc dažām sekundēm. To var labot vairākos veidos. Viens – dziļurbuma ūdeni ar strūklu pārpumpē dīķī. Tam ir vairāki ieguvumi – ūdens pakāpeniski sasils, tā var atbrīvoties no pārmērīgas dzelzs klātbūtnes ūdenī, jo tā izkritīs trīsvērtīgā dzelzs nogulsnēs dīķa dibenā. Otrs variants ir ūdeni pārpumpēt melni krāsotā cisternā vai cisternās, taču tad ūdens tikai uzsils. Dziļurbuma ūdens satur vēl daudz izšķīdušo sāļu, tas nozīmē, ka ūdens pH būs ļoti augsts un bez paskābināšanas tas nebūs lietojams. Sevišķi, ja ūdens tiks palaists pilināšanas sistēmās. Bīstams šis ūdens var būt arī laistāmās sistēmās atklātā laukā, jo sāļi pēc laistīšanas, regulāri izgulsnējoties, var radīt augsnes sasāļošanos. Mainoties klimatam, tas kļūs arvien aktuālāk.
Lietusūdens – aizmirsts resurss
Ir vēl viens ūdens resurss, kas mums ir tepat līdzās un netiek izmantots. Zinu vienu bioloģisko saimniecību, kur ir izveidota pilnīga lietusūdens savākšanas sistēma ar visu uzkrāšanas baseinu. Daudzi jautās – vai tas tiešām ir tā vērts, tas jau tikai mazdārziņiem! Bet vai kāds ir parēķinājis, kādas ir platības jumtiem visām saimniecības ēkām? Vai tie ir 100, 200, 500 m2? Pat apstājoties pie pieticīgajiem 500 m2, parēķināsim, ko tas dod. Ja nedaudz noapaļojam ikgadējos vidējo nokrišņu daudzumu Latvijā līdz 700 mm gadā uz hektāru, tad vienkārša matemātika – uz 1000 m2 tie būtu 70 mm. Bet mums ir 500 m2 jumta platības, tātad 35 mm vai 35 t ūdens kā no gaisa! Lai būtu saprotams – 1 mm nokrišņu ir 1 litrs/m2 ūdens. Lietus ūdens ir ideāls augu laistīšanai, tas ir mīksts, tam nav augsts pH, tātad nav jāskābina. Tas nesatur nekādus izšķīdušos sāļus. Jā, arī šā resursa iegūšana nebūs bez izdevumiem, nepieciešams izbūvēt ūdens noteces teknes visiem jumtiem, savākšanas akas un visbeidzot baseins, toties jūsu siltumnīcas tiks apgādātas ar ūdeni, ko bez kādām bažām un īpašām papildu darbībām var laist pilināšanas sistēmā.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops jūlija numurā
