Anda Līce: Laukos vairs nemana cilvēkus trijās paaudzēs, pagalmos kumuro vien vecas sievas 26
Lauki? Lauki! Lauki… No sajūsmas izsaucieniem līdz smagām nopūtām. No nostalģiskām bērnu dienu atmiņām līdz atskārtai – es gribu atgriezties mājās. No lieliem plāniem līdz nespējai tos īstenot. Nesen es izlasīju publicista Otto Ozola aicinājumu valsts amatpersonām beidzot izvilkt galvu no smiltīm vai kādas citas vietas un pa īstam sākt pievērsties demogrāfijas jautājumiem Latvijā. Man ir aizdomas, ka vismaz pašreizējo politiķu paaudze galvu no smiltīm nevilks ārā, jo viņiem piemīt kāds īpašs kurlums. Neko nekustināt un nemainīt, jo tad var sagāzties viņu personīgās smilšu pilis. Vienīgā cerība ir uz domāšanas maiņu nākamajās paaudzēs. Taču mums vairs nav laika gaidīt. Jārēķinās arī ar to, ka vienaldzība un savtība sevi atražo. Cik pa šiem gadiem no dažādu nozaru speciālistiem nav skanējuši skaitļos balstīti brīdinājumi par demogrāfisko, ekonomisko un politisko stāvokli un valsts drošību! Atbilde allaž ir bijusi aizbildināšanās ar pašreizējo situāciju valstī un pasaulē.
Latvijas lauki ir dzīvotspējīgi vien tad, ja tur saimnieko ģimenes. Kāpēc šodien, braucot pa Latvijas laukiem, pārņem nomācoša pamestības sajūta? Nemana cilvēkus trijās paaudzēs. Pagalmos kumuro vien vecas sievas, un ap mājām kuplo nenopļauta zāle. Ne projām iet, ne palikt. Acīs ik brīdi duras nepadarītie darbi, bet rokas vairs nespēj, tomēr vecie iet, kamēr krīt, jo ir audzināti darbam. Protams, vienmēr ir izņēmumi, arī vēl darbaspējīgus cilvēkus var redzēt bezmērķīgi sēžam un tukšām acīm veramies sev zem kājām. Jaunie un spēcīgie, kuriem te vajadzētu rosīties, ir prom – pasaulē. Līdz pēdējam sīkumam strukturētajās valstīs iedzīvojušies vairs nevēlas strādāt nenormētu darba laiku, kur nemaksā par stundām. Bet kas gan ģimenē laukos maksās par stundu darbu, kur bieži ir jāraujas no saules līdz saulei. Laukos palikušie, protams, gribētu savus ģimenes locekļus dabūt atpakaļ, taču to nevar izdarīt tikai ar patriotiskiem saukļiem un butaforiskām kampaņām. Vai tad tie, kas tagad ir dažādās padomēs un konsultē pašreizējo valdību, savā laikā iztapīgi pildot Briseles ierēdņu noteiktās kvotas, nepielika savu roku, lai Latvijā iznīktu ražošana un atsprāgtu vaļā ekonomisko bēgļu slūžas?
Ir jākliedz pilnā balsī un jāpieprasa atbildīgo personu tūlītēja atstādināšana no amatiem, ja miniatūrvalstī Latvijā tik nozīmīgā reģionā kā Latgale joprojām nav iespējams skatīties Latvijas televīziju kanālus. Valsts nodevībai var būt dažādas sejas. Arī tāda.
