“Gribētos, lai pašā Kremlī sākas nemieri un pavasarī karš beidzas.” Tviterkonvoja brīnišķīgais stāsts 15
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gada nogalē tradicionāli apkopo gada notikumus un izvēlas personības, kas gada laikā ietekmējuši procesus, izpelnījušies sabiedrības īpašu uzmanību, ar savu darbu, rīcību, nostāju papildinājuši šķirkļus vēstures hronikā.
Šis gads bija īpašs – var teikt, ka tas noritējis Ukrainas zīmē. Krievijas okupantu nežēlīgais karš neatstāja vienaldzīgus cilvēkus Latvijā. Un daudzi Latvijas cilvēki īpaši centušies, lai palīdzētu Ukrainai un ukraiņiem.
Viņu noteikti ir daudz vairāk nekā šajās lappusēs uzrunātie ļaudis, bet šajā reizē “Latvijas Avīze” izraudzījās astoņus cilvēkus, kuru sirdis deg par Ukrainu un ukraiņiem.
Kad šā gada marta sākumā runāju ar Reini Pozņaku, viņš atklāti stāstīja, kā dažas dienas pēc Krievijas uzbrukuma sākuma Ukrainai trinies pa mājām, līdz 27. februārī piezvanījis Mārtiņš Dzenītis: nopirkti astoņi automobiļi, kurus vajag palīdzēt sapildīt ar degvielu un aizstūrēt līdz Ukrainai.
Ātri to izdarījuši. Atpakaļceļā no redzētā, sajustā skarbuma un šausmām Ukrainas cilvēku acīs viņi vienkārši piedzērušies…
Pa ceļam Jēkabpilī sēdējuši un domājuši, kur vēl varētu dabūt automobiļus un naudu to iegādei. Izdomājis lūgumu ziedot, ko kopā ar savas bankas konta numuru ierakstījis tviterī.
Cerējis, ka varbūt vienu vai divus braucamos izdosies saorganizēt.
Bet jau pirmajā dienā sabira 10 000, otrajā – jau 30 000, nedēļas laikā – 70 000 eiro. Jau 3. martā uz Ukrainu devušies astoņi automobiļi, 7. martā – 21.
Kad tagad, gandrīz desmit mēnešus vēlāk, 27. decembrī, atkal ar Reini runāju, viņa organizētā tviterkonvoja bilance ir 982 uz Ukrainu nogādāti automobiļi un aptuveni 1,5 miljoni eiro saziedotas naudas, daudz dažādu mantu.
Protams, Reinis nav vienīgais, kurš Latvijā organizē ziedojumus Ukrainai un viņa tviterkonvojs nav arī lielākais ziedojumu saņēmējs, bet tas, kā viņam tas ir izdevies un kā Latvijas cilvēki viņam ir noticējuši un ziedojuši, ir brīnišķīgs stāsts.
No sabiedrībā ne visai pazīstama vīrieša tuvu pusmūžam Reinis Pozņaks kļuvis par, nebaidīšos teikt, atpazīstamu varoni visu to acīs, kuri jūt līdzi Ukrainas tautai, un pelnīti šoruden ir saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Šonedēļ tika paziņots, ka viņam arī piešķirts tituls “2022. gada Eiropas cilvēks Latvijā”.
Reinim viss sanāca it kā viegli un vienkārši, bet nelolosim ilūzijas, ka jebkuram no mums tas būtu bijis un ir pa spēkam.
Reinis lieliski izmanto savas sabiedrisko attiecību speciālista iemaņas un ciešās attiecības ar auto pasaules cilvēkiem, koordinē vairāku cilvēku aktīvu darbu un vēl tos 400 cilvēkus, kuri ved automobiļus uz Ukrainu.
Neapšaubāms vadītāja talants, un viņš arī strādā 24/7 režīmā, upurējot savas ģimenes un citas intereses. Neskaitāmās intervijās medijos Reinis atstāj vienkārša cilvēka iespaidu, vienlaikus dziļi analizē gan norises pasaulē, gan sevī, radot cilvēkos patiesu iespaidu, ka visu dara Ukrainas labā un viņam pie rokām saziedotais nepielips.
Sarunās ar žurnālistiem un kolēģiem viņš nebaidās atklāt arī lietas, ar kurām varbūt citos apstākļos nebūtu ko lepoties. Ka dzīvojis dzīvi, īsti nezinot, ko no tās grib, ka mēdz slinkot, ka varbūt pēc kara sajuks prātā un nodzersies, neredzot dzīvei jēgu.
Bet, kā zināms, kara apstākļos daudzi cilvēki nokļūst viļņa virsotnē, bet daudzi miera laika varoņi nogrimst aizmirstībā. Piemēram, Ukrainas aktieris, jokdaris kļūst par pasaules personību nr. 1, bet pasaules lielākās valsts Krievijas prezidents – par ļaunu klaunu.
Reinim ir trīs bērni. Ko viņš bērnu bērniem stāstīs par šo, 2022. gadu? Protams, ka bija karš un viņš palīdzēja Ukrainai, bet kādas epizodes?
“Braucam pa šoseju netālu no frontes līnijas pie Pokrovskas. Apkārt lauki, cik vien tālu var redzēt. Pēkšņi mums pretim dažu desmitu metru augstumā parādās iznīcinātājs, traucas pretim un nedaudz piepaceļ purngalu. Tās bija sekundes desmit.
Nebija kur likties, un es jau iedomājos pašu sliktāko scenāriju. Par laimi, tā bija ukraiņu lidmašīna, kas atgriezās no uzlidojuma.
Lidoja tā zemu, lai pašai būtu drošāk. Otra spilgta epizode bija Harkivā. Netālu sprāga šāviņš, un no gaisa spiediena atsprāga logi. Es gribēju palīst zem galda, bet mani ukraiņu draugi smējās: ja šāviņu dzird, tad ir par vēlu slēpties. Bet logi atnāca vaļā tāpēc, ka tie netiek taisīti līdz galam ciet: labāk lai tie attaisās vaļā, nekā izbirst stikli.”
Kad beigsies karš Ukrainā?
“Gribētos, lai pašā Kremlī sākas nemieri un pavasarī karš beidzas. Ja krievi paši nepratīsies, tad viņiem “gaļas” – cilvēku –, dīzeļa un kartupeļu vēl ilgi pietiks, ko sūtīt uz Ukrainu…” spriež Reinis.
