TV un radio personība Oskars Lepers pirms suņa iegādes ģimenē noslēdz līgumu ar sievu 5
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
“TV3” kanālā skatāms jauns raidījums “Es mīlu savu suni”, kas veltīts cilvēka labākajam draugam – sunim. Sezonas garumā kopā ar tā vadītāju, “Star FM” pazīstamo ētera balsi Oskaru Leperu un viņa suni, Kavaliera karaļa Čārlza spanielu Zigiju, būs iespēja satikties ar vairāk nekā divdesmit suņiem, iepazīt dažādas suņu šķirnes, notikumus, sasniegumus, bet visam pāri – padomāt par cilvēka atbildību par suni.
“Ja kāds man pirms pieciem gadiem būtu teicis, ka es stāvēšu raidījumā “Es mīlu savu suni” un stāstīšu par savu četrkājaino draugu, es nekad tam īsti nebūtu noticējis, jo es visu savu dzīvi biju nodzīvojis bez suņiem,” saka pats Oskars, kurš šo rudeni sagaida ne tikai kā pieredzējis suņa saimnieks, bet pirmoreiz – arī kā dēla tētis.
Rudens nereti ir kaut kā jauna sākums. Kāds tas ir tev?
Šis rudens ir tiešām feini sācies. Palaižam ēterā raidījumu “Es mīlu savu suni”, un ikreiz, kad tiek darināts kāds jauns projekts, ir svētku sajūta. Tagad tikai atliek mums kopā ar Zigiju sēsties pie televizora un pašiem noskatīties, ko esam sastrādājuši. No suņa saimnieka viedokļa rudens varbūt ir grūtāks gadalaiks, jo Zigijam kā Kavaliera karaļa Čārlza spanielam ir diezgan garš apmatojums – tas nozīmē, ka viņš no pastaigām uz mājām paņem līdzi visas lapas, ko ceļā salasa.
Ja bērnudārzos rudenī notiek karnevāli, tad kaut kas līdzīgs notiek arī mūsmājās pēc katras pastaigas (smejas).
Tādā ziņā prieks, ka nedzīvoju Siguldā.
Šis rudens ir arī skolas sākums – saprotu, tas ir saistoši arī tev?
Jā, strādāju Rīgas Kultūru vidusskolā, mācu jauniešus debatēt, lai gan šogad esmu izvēlējies mazliet mazāk stundu un pastrādāt ar skolēniem vairāk attālināti. Tomēr redzu, ka skolēniem ir ārkārtīgi labi, ja viņi atkal var būt klātienē, jo aizvadītais gads viņiem bija ļoti sarežģīts. Tāpat arī skolotājiem. Tomēr, kad pats atceros savus pusaudža gadus, zinu, ka tas vairs nav laiks, kad tu mierīgi vari sēdēt četrās sienās, bet gribi pastaigāties, tev ir jau cita dzīve, ir jāsocializējas.
Radio, skola, televīzija, ģimene – kā visu paspēj?
Jā, es kaut kā veiksmīgi sevi noslogoju. Vienmēr esmu sevi motivējis – jo vairāk darbojies, jo vairāk varu paveikt. Tajos brīžos, kad iestājas kaut kāds klusums, ceļu klausuli un domāju, ko tagad atkal varētu iesākt.
Ar “Es mīlu savu suni” iznāk teju atgriešanās televīzijas raidījuma vadītāja lomā?
Pašam jau šķiet, nekur no televīzijas tā īsti neesmu pazudis. Vienos gaiteņos visu laiku taču dzīvojam. Paldies šovam “Balss maskā” par uzaicinājumu, pagājušajā sezonā pastrādāju aizkadra raidījumā, kur Zigijam jau bija iespēja būt kopā ar mani kadrā un intervēt cilvēkus. Šovasar man atkal bija iespēja pastrādāt ēnošanas projektā, kas bija jau agrāk, LNT laikos (“Oskars ēno”), tikai šoreiz tas bija veikalā “Ikea”. Ir lieliska sadarbība arī ar “Go3”, kur kopā ar Egonu Reiteru veidojam raidījumu “Go3 ceļvedis”. Šoreiz gan, filmējot “Es mīlu savu suni”, galvenais varonis un iemesls, kāpēc es tur esmu, ir Zigijs.
Esi teicis, ka nebūtu domājis, ka kādreiz tev vispār varētu būt suns.
Tā ir, bet nu Zigijs ir kopā ar mums jau četrus gadus. Vispār viņam ir divi svētki – paša dzimšanas diena un mūsu kopā būšanas gadadiena, tās gan nav tālu viena no otras. Tiešām, ja man kāds pirms pieciem gadiem būtu teicis, ka vadīšu raidījumu “Es mīlu savu suni”, es droši vien teiktu – jūs mani laikam līdz galam nepazīstat.
Biji suņu pretinieku nometnē?
Ne gluži pretinieks, bet mēs ar brāli (aktieri Rihardu Leperu) uzaugām pilsētas dzīvoklī, un vecākiem bija uzskats, ka dzīvoklī sunim, mājdzīvniekam tā īsti nav vietas.
Mums, protams, bija lauki, kur bija dzīvnieki, un mēs tur braucām, bet pilsētā – nē. Tā arī lielu daļu dzīves nodzīvoju bez suņa.
Arī pieaugot, vienmēr likās, ka mans dzīves ritējums, temps nav īsti atbilstošs tam, lai sadzīvotu ar suni. Taču Elīna, mana sieva, ir no pilnīgi citādas ģimenes, kur vienmēr ir bijis suns, blakus ir bijuši pat vairāki suņi.
Tad galvenā sunīša paņemšanas iniciatore bija sieva?
Tieši tā! Viņa ik pa brīdim atgādināja, ka viņas lielā vēlēšanās ir suns. Man pat nebija jājautā, ko viņa gribētu dzimšanas vai vārda dienā, atbilde tāpat bija skaidra. Vienā brīdī tikai man pašam bija jāsaņemas šo vēlēšanos piepildīt. Un man ir patiess prieks, ka es to beidzot izdarīju.
Tagad man ir jautājums pašam sev, kāpēc es tik ilgi biju liedzis sev šo prieku – ielaist ģimenē Zigiju.
Ir grūti aprakstīt tās sajūtas brīdī, kad tevi pēc garas dienas mājās sagaida suņuks, vicinādams asti, it kā sakot – beidzot tu esi ieradies. Visa darba duna, visas bažas paliek aiz durvīm, ja mājās ir kāds, kas tevi tā gaida un mīl.
Kādēļ tieši Kavaliera karaļa Čārlza spaniels kļuva par dāvanu dzimšanas dienā?
Tik vienkārši tas nemaz nebija! Pirms suņa patiesībā bija līgums ar sievu – ar nosacījumu, ka es izvēlēšos šķirni un vārdu, bet viņa vedīs suni ārā un sakops aiz viņa. Atzīstu, ļoti neizdevīgs līgums (smejas), tādu nekad neparakstiet, bet viņa parakstīja. Un tad sākās meklēšanas darbi. Izvēloties suni, ir svarīgi apzināties savas iespējas – kāds ir tavs dzīves ritms, tava dzīves platība, dzīvesvieta.
Saimnieka atbildība un uzdevums ir nodrošināt dzīvniekam pašus labākos apstākļus. Karaļa Čārlza spaniels mūsu gadījumā izvēlēts tāpēc, ka viņš tiešām var būt dzīvokļa suns.
Protams, viņam patīk izskrieties – viņš tiešām ir laimīgs, ja tu dodies ar viņu pastaigās, un tas tiešām arī ir jādara, bet viņa gadījumā ne tik daudz kā lielāka izmēra suņiem, kuriem enerģijas ir stipri vairāk. Zigijs ir ļoti mierīgs, draudzīgs suns, daudz ņemam viņu visur līdzi – gan sieva viņu ņem līdzi uz darbu, gan es pats labprāt ņemu viņu līdzi uz radio ēteru, tagad arī uz filmēšanām. Tāpat viņš labi sadzīvo ar citiem suņiem un, protams, arī ar bērniem, kas mums tagad ir ļoti aktuāli līdz ar dēla Alberta piedzimšanu. Tam visam saliekoties kopā, izrādījās, ka mūsu gadījumā šī suņu šķirne bija ļoti precīza izvēle. Protams, viņš ir nedaudz pielāgojies arī mums. Un, galu galā, – viņš ļoti daudz nerej, kas man arī šķiet brīnišķīgi.
Par tādu sunīti var tikai sapņot!
Suņi ir ļoti dažādi, tāpat kā viņu saimnieki, un katram ir jāatrod savs īstais – suns un saimnieks. Man šķiet, ka tad, ja, skatoties raidījumu, cilvēkam vēl nebūs suņa, tas liks daudziem šo jautājumu pārdomāt. Jaunajā sezonā stāstīsim arī par šķirnes suņiem – akitu, samojedu, punduršpicu, Austrālijas ganu suni, taksi, kolliju, bordekolliju, Ķīnas cekulaino suni un citiem. Būs, piemēram, stāsts par haskijiem vai, pareizāk sakot, par triju haskiju saimnieci, kura turklāt kopā ar suņiem ceļo, – iedomājieties doties pārgājienā un nakšņot teltī kopā ar trim haskijiem! Tāpat arī iepazīsim skaisto un draudzīgo Šveices aitu suni – ciemosimies pie mūziķa Mārča Auziņa un viņa Sibeliusa.
Raidījumā daudz stāstīsim arī par to, ko nozīmē dzīvot kopā ar suni, ko nozīmē ne tikai priecāties, bet izdzīvot visu emociju gammu no sākuma līdz galam, arī tad, kad sunītis ir, piemēram, saslimis, ko nozīmē rūpes un atbildība.
Pirmā un vienīgā doma, kas ienāk prātā, dzirdot tava suņuka vārdu, ir Deivida Bovija radītais rokenrola varonis Zigijs Stārdasts.
Pareizi pamanīji! Deivids Bovijs man patiešām ir ļoti mīļš mākslinieks, un īpaši jau viņa albums “The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars”. Zigijs patiesībā ticis pie tiešām karaliska vārda kā jau Kavaliera karaļa Čārlza vārda nesējam pienākas – Alter Ego Zigijs Zvaigžņuputeklis. Alter Ego – jo oficiāli vārdam bija jāsākas ar “A” un tas ir tāds kā Bovija alter ego jeb cits es.
Piekrīti nereti paustam uzskatam, ka pirms bērniņa ienākšanas ģimenē vispirms vajadzētu izmēģināt uzņemties atbildību par suni?
Nezinu, vai tā ir visos gadījumos, bet mūsu gadījumā Zigijs savā ziņā man parādīja, ko nozīmē uzņemties atbildību ne tikai par sevi. Kad tu pārnāc no darba, tu nevari tā vienkārši apsēsties – suns ir jāizved pastaigā, ir jādomā, kur viņš paliks, kad būsit izbraukuši. Protams, bērniņš prasa daudz vairāk, taču kaut kas tajā visā ir. Protams, tas nav tik vienkārši, turklāt suņukam jāiemācās sadzīvot ar jauno ģimenes locekli, jo nu viņam vairs netiek veltīts tik daudz uzmanības un, iespējams, četrkājainais draugs kādu brīdi var mazliet apvainoties. Bet nu jau mēs esam tikuši tik tālu, ka Zigijs ar lielāko prieku guļ blakus dēla ratiņiem, un tie ir tik skaisti brīži. Viņš vēl nezina, kas viņu sagaida, puikam paaugoties, kad būs jāsargā ausis un acis. Garlaicīgi noteikti nebūs!
Šogad nudien pirmoreiz mūžā varēji svinēt tēva dienu kā tētis – kāda bija sajūta?
Domāju, ka kopš šī gada tie ir mani mīļākie svētki. Šoreiz tie iekrita tieši mana brāļa Riharda dzimšanas dienā, tāpēc nosvinējām tos kopā – Riharda sieva bija sarūpējusi pārsteigumu viņam un mēs viņiem pievienojāmies. Būt tēvam – tās ir ne ar ko nesalīdzināmas sajūtas. Kaut vai tā diena, kad Alberts pasmaidīja pirmo apzināto smaidu – to es nekad neaizmirsīšu.
…
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Ģimene. Radošums. Miers.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez smaida no visām pusēm.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Varu darīt to darbu, kas man patiešām patīk.
Labākā izklaide?
Kino. Tikko noskatījos Daces Pūces filmu “Bedre” – lieliska filma!
