TV raidījumu vadītāja Kristīne Virsnīte: “Nav tāda īstā laika. Ir tikai šis laiks!” 0
Iedvesmojošā televīzijas personība Kristīne Virsnīte pēc negaidītā paziņojuma, ka vairs nevadīs jauno vecāku iecienīto raidījumu “Māmiņu klubs”, sākusi jaunu dzīves posmu – viņa ne tikai kopā ar vīru Kasparu Virsnīti vadīs jaunu, sievietēm veltītu TV sarunu šovu “Kristīnes Virsnītes sarunas” kanālā “STV Pirmā!”, bet arī kopā ar vīru, meitu un dēlu dosies dzīves lielākajā ceļojumā uz Āfriku.
Pirms kāda laika ļāvies brīvajam kritienam, kā pati teici, atlaižot rokas no stabilas, ilggadējas platformas “Māmiņu klubā”, un tava nākamā piezemēšanās ir nu jau pašas veidots autorraidījums. No malas tāds lēciens jaunajā rādās viegls un spožs, bet kāds tas bijis tev pašai?
Tu ilgus gadus esi darījis vienu lietu. Darījis to arvien labāk. Un tad tu saproti, ka tā liesmiņa vairs nedeg tik spoži un tu ar to visu esi iegājis zināmā konfliktā. Ideja par savu raidījumu dzima un brieda manī, iespējams, jau daudzus gadus. Man nebija ne jausmas, kāds raidījums tas būs, tikai šā gada sākumā sapratu, ka vēlos raidījumu sieviešu auditorijai. Pašas raidījums ir sapņa piepildījums, kā dēļ mainīju visu savu līdzšinējo dzīves ritmu.
Šai interesei bija kāds impulss? Pašas bērni paaugušies, intereses mainījušās.
Iespējams, manī notiek pārmaiņu procesi. Savas drosmes un spēka apzināšanās. Sajūta šobrīd – sapņi piepildās. Man šķiet, esmu sapratusi formulu, kā tas notiek, – tu skaidri zini, ko tu vēlies, un tu rīkojies, lai tas notiktu! Elementāra matemātika. Es gribēju savu raidījumu kopš gada sākuma, sapnis kļuva par ideju, tad par projektu. Man šķita, ka man ir ar ko dalīties. Mums apkārt ir ļoti daudz spēcīgu, par sevi pārliecinātu sieviešu, kurām arī ir ar ko dalīties. Esmu sapratusi, ka mūs visvairāk ietekmē un maina tas, ja kāds cilvēks dalās ar savu dzīvesstāstu. Tikko beidzu lasīt Mišelas Obamas autobiogrāfiju “Becoming” – šī ir spēcīgākā autobiogrāfija, kādu esmu lasījusi. Šī grāmata manī burtiski izraisīja apvērsumu. Tā sajūta, ka dzīvē vari sasniegt jebko, ja paliec uzticīgs savām vērtībām – tam, kam tu tici.
Kas ir šīs dāmas, ar ko iepazīstināsi skatītājas?
Šai sievietei nav jābūt ārkārtīgi pazīstamai, jābūt uz visiem žurnālu vākiem un visos televīzijas raidījumos. Tomēr viņai, iespējams, ir tāds dzīvesstāsts, tāda pieredze un bagāža, ar ko viņa var dalīties, aizskart daudzu sieviešu dzīvi un, iespējams, kaut ko mainīt. Mums ir vajadzīgi iedvesmojoši stāsti.
Esi piedzīvojusi brīdi, kad pašai būtu bijis vajadzīgs šāds iedrošinājums?
Jā. Pirms raidījuma, kad sēdēju un domāju – ak, Dievs, vai es to tiešām darīšu, vai man būs savs raidījums? Tas bija mans vīrs, kurš iedrošināja un teica – jā, tu to darīsi! Man ir palīdzējusi arī ugunsskola, kas caur ķermenisku pieredzi, sava spēka apzināšanos ļāva pārvarēt bailes. Šovasar sāku arī iet psihoterapijā, jo, kā teica mana psihoterapeite – aiziešana no darba tev nozīmē visu domāšanas “paterna” nomaiņu. Man psihoterapija ir savu domu, emociju higiēna, neļaujot negatīvo nevajadzīgi izgāzt pret tuviniekiem. Bet tas ir tikai mans ceļš, jo katram ir pašam sava atbalsta sistēma.
Man citreiz raksta – tev ir viegli runāt, tu taču esi televīzijas personība! Bet es tur tā vienkārši neiekritu! Es piedzimu laukos elektriķa un medmāsas ģimenē – pavisam vienkāršā, parastā un nepavisam ne turīgā ģimenē.
Bērnībā gāju uz skolas autobusu, reizēm raudādama dubļos un sniegā.
Cēlos četros, lai izslauktu govi un pabarotu suņus, jo mamma bija dežūrā Jelgavas slimnīcas dzemdību nodaļā. Studējot Rīgā, apģērbu pirku humpalās, jo nebija citas izvēles. Tomēr es to darīju, nesēdēju uz vietas.
Joprojām jautājumā par sievietes lomu sastopam aizvēsturiskus aizspriedumus. Netrūkst tādu, kas sievieti vēlas atgriezt virtuvē.
Jā, pati piedzīvoju kādas sievietes kritiku – man tika norādīts, ka esmu slikta sieva, jo mans vīrs gatavo ēdienu – tas nekas, ka viņam ļoti patīk gatavot. Tik savādi šķita, ka mēs, sievietes, pašas norādām citai sievietei kaut ko tik absurdu. Viena doma, ko gribu rosināt, – mēs, sievietes, patiesībā esam viena otras sabiedrotās: laika un ceļa biedrenes, nevis viena pret otru. Mēs esam audzinātas tādā konkurences sabiedrībā, nereti cīņā par vīrieti. Arī konkurencē starp meitu un mammu – atcerieties par čūskas turēšanu azotē vai Sniegbaltītes stāstu. Man gribas, lai esam viena otrai atbalsts un iedvesma, nevis tā, kura pirmā metīs ar akmeni, kad otra paklups. Diemžēl tā notiek. Esmu to pieredzējusi.
Raidījumā līdzdarbojas arī tavs vīrs. Tā bija tava vai viņa ideja?
Kad domāju, kādu gribētu šo raidījumu, sajūta bija, ka sarunai jānotiek automašīnā, jo tā, tāpat kā dzīve, ir kustībā uz priekšu. Un šķita, ka būtu forši, ja piedalītos arī vīrs. Viņš ir ļoti interesants. Jā, tā bija mana ideja, bet pie tās nonācām kopīgi. Mājās kopā mēdzam “breinstormot” – tādas idejas, kādas rodas mūsu tandēmā, nekur citur neesmu guvusi. Mēs ļoti aizraujamies, domas dzimst un kopā arī šķiet, jā, šo varam izdarīt! Tāpēc raidījumā vīrs ir gan sarunu biedrs, gan šoferis.
Kopā darbā un mājās – tā ir jūsu ikdiena?
Jā, tā tas ir jau labu laiku. Visus šos 13 gadus, kopš esam kopā, viņš vienmēr ir vēlējies darīt kaut ko kopā ar mani. Vienubrīd viņš pat mēģināja ievilkt mani savā uzņēmējdarbībā – vīram ir veloveikals Maskavā. Kādu brīdi iesaistījos, vasarās dzīvojām Maskavā, palīdzēju veidot sociālo tīklu saturu, bet sapratu, ka mani neinteresē tāda veida bizness – tas vienkārši nav man. Tomēr tas deva pārliecību, ka varu darīt teju jebko. Šobrīd, kad atkal darbojamies kopā, ir sajūta – šī atkal ir tā reize, kad beidzot esam tik tuvu, kā bijām kādreiz, kad iepazināmies, satikāmies un savilkāmies kopā.
Tagad atkal jūtos kā toreiz. Mēs atkal viens otram pasakām – es tevi mīlu.
Iespējams, tas notiek, arī pateicoties tām izmaiņām, kas notiek manī. Es apzinos savu vērtību. Kļūstu par spēcīgāku cilvēku. Ir sajūta, ka šī kopīgā lieta ir atkal savedusi kopā mūsu ģimeni.
Stāstīji, ka priekšā ir pavisam īpaši kopīgi plāni, un tas nav raidījums.
Jā, mums priekšā ir lielākā ekspedīcija mūsu dzīvē. Vīrs paša spēkiem ir pārbūvējis kemperi, un visi kopā startēsim piedzīvojumā, ko paši saucam par “Virsnīši Āfrikā”. Rīga – Dakara – Rīga, 15 000 kilometru. No Rīgas dodamies uz Spāniju, kur ceļamies pāri uz Maroku, tad Mauritāniju, Senegālu, un ceru, ka cilvēki ar sociālo tīklu palīdzību varēs sekot līdzi mūsu ceļojumam. Šis patiesi ir mūsu līdz šim lielākais piedzīvojums – iepriekš esam trīs mēnešus dzīvojuši Indijā. Toreiz mūsu meita (Amēlija, 11) bija tikai divus gadus veca. Tā bija reize, kas ļoti izmainīja mūsu domāšanu un to, kā skatāmies uz dzīvi, sevi un pasauli.
Misija nešķiet nemaz tik vienkārša – ar ģimeni, bērniem, vairāki mēneši Āfrikā…
Tas ir sapņa piepildījums – māja uz riteņiem. Par to sapņojām, vēl pirms bija piedzimusi meita, tātad vairāk nekā pirms 11 gadiem. Bija doma, ka vēlamies izbraukt visu bijušo Padomju Savienību, lai redzētu, kā ir tagad. Pie sienas mājās jau bija milzīga karte ar saspraustiem karodziņiem, bet tad uzzinājām, ka mums būs bērns. Pirms dažiem gadiem dzima doma, ka varētu aizbraukt no Rīgas līdz Keiptaunai, bet tad uzzinājām, ka gaidām otro bērnu (dēls Kristaps, 2). Tā šis sapnis tika atlikts, un nedarot sapņi nepiepildās. Līdz šai vasarai, kad vīrs vienkārši pateica – atradu ideālo mašīnu. Es to pērku. Jautāju – vai tiešām šis ir īstais laiks, bet viņš atbildēja – nav tāda īstā laika. Ir tikai šis laiks, un mēs to darām.
Lai pārbaudītu attiecības, esot jādodas ceļojumā.
Vispār ir jādodas ceļojumā, ja vēlies šo to par sevi uzzināt. Nezinu, ko mums atnesīs šis ceļojums, bet dodos tajā ar vislielāko paļāvību, ka notiks vislabākais, kas mums ir vajadzīgs. Notikumi, kas šobrīd notiek pasaulē, man ir likuši daudz ko pārvērtēt. Vakarā, kad uzzināju, ka ir aizgājis Mārtiņš Ķibilds, teicu vīram – man ir sajūta, ka Āfrikas piedzīvojums ir ieguvis pavisam citu sajūtu. Sajūtu, ka ir jādara. Ir jāpiepilda sapnis, jo nezinu, kurā brīdī izslēgs gaismu.
Tomēr šis ir sapnis, kurā līdzi aicini visu ģimeni.
Esam ceļojuši ļoti daudz, pavasarī bijām Marokā. Man ir sajūta, ka bērni šādi aug atvērtāki pasaulei. Šādi viņiem būs vieglāk pieņemt pasauli, kāda tā ir. Ka tā var būt citāda, ka tajā ir dažādi cilvēki, kam ir āda citādā krāsā, un tas ir labi. Ka cilvēki runā valodā, kuru nesaprotam, un arī tas ir labi. Ka cilvēkiem ir citāda seksuāla orientācija, un tā drīkst būt. Man ir sajūta, ka bērni šādi ir atvērtāki citādajam.
Mana saskarsme ar citādo bija, pārceļoties uz pilsētu. Līdz tam dzīvoju laukos, tādā azotītē, mazā ciemā, gadiem redzot vienus un tos pašus cilvēkus. Tad tu ierodies pilsētā, mācies izdzīvot un iedzīvoties. Tajā brīdī citādais esi tu! Tāpēc gribu, lai mani bērni pasaulē jūtas droši. Man patīk Viestura Meikšāna teiktais – cilvēks ir tik liels, cik viņa komforta zona. Tas nozīmē, ka mums nemitīgi ir jāpaplašina šī komforta zona. Mēs nevaram mīņāties vienā kvadrātmetrā un neiet ārpus.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Brīvība. Drosme. Prieks.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez grāmatas lasīšanas katru dienu. Bez iziešanas pastaigā pilsētā un tās kustībā. Bez maniem cilvēkiem, kuri vajadzīgi man un kuriem esmu vajadzīga es.
Lielākais sasniegums darbā?
Brīdis 2003. gadā, kad uzrakstīju pieteikumu kastingam televīzijā. Te nu es esmu, 16 gadus vēlāk ar savu autorraidījumu!
Labākā izklaide?
Robins Šarms runā par piecām lietām, kas jāpagūst pir ms nāves. Viena no tām – dodies piedzīvojumos! Nav jēgas veiksmīgai karjerai, darbiem, atbild ībai, pienākumiem, ja neprotam būt aizrautīgi un rik tīgi izpriecāties. Man tā ir ceļošana. Arī kino ar meitu divatā.
