TV personība Una Ulme: “Šobrīd esam kā ūdenī iemesti kucēni – ja kāds izpeld, labi, bet daudzi noslīkst..” 10
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Kompleksi, sāpīga šķiršanās, bailes novecot – Una Ulme kopā ar trim sabiedrībā pazīstamām dāmām – Ievu Adamss, Grētu Peidi un Lieni Stepenu – jaunā kanāla STV šovā “Sapņu ķērājas” kameru priekšā izaicina pašu vājības un uzdrīkstas piepildīt sen kārotus sapņus. Sarunā ar Unu Ulmi par jauno šovu un atgriešanos televīzijas ekrānos, par to, kā pārvarēt bailes, un par viņas otrās grāmatas tapšanu.
Šo mēdz optimistiski dēvēt par nebijušu iespēju laiku, kad pārskatīt ieradumus. Tas ir par jums?
Tā kā mans un dzīvesbiedra (Gaitis Burba) bizness ir saistīts ar ēdināšanu (restorāns “Buržujs” un veikals “iDille”), pirmais vilnis iedeva nerviem lielu triecienu. Atgriezās veģetatīvās distonijas pazīmes, paldies Dievam, mazās devās. Negribētos, ka mums atkal visu aizver. Tas būs traumējoši ne tikai uzņēmējiem, bet visiem cilvēkiem, jo atgriešanās ierindā nav vienkārša. Man ir diezgan skumji skatīties arī uz politiķu rīcību. Teikšu godīgi – man šajā laikā no viņiem pietrūkst motivējoša atbalsta, nevis kratīšanas ar pirkstu – “mājas, darbs, svaigs gaiss”. Vispār neviens vairs nerunā par dīkstāves pabalstiem. Esam kā ūdenī iemesti kucēni – ja kāds izpeld, labi, bet daudzi noslīkst. Psihologi un psihiatri drīzumā būs profesija numur viens.
Savulaik strādājāt ziņu žurnālistikā, kas bija aktuālo notikumu epicentrā. Tagad notiekošais nemudina par to padomāt atkal?
Tāpēc aizgāju no turienes, ka tā cīņa bija bezjēdzīga. Ja es kaut ko varētu ietekmēt, ietu un cīnītos. Vienīgais veids, kā kaut ko mainīt, būtu vākt domubiedrus un iet politikā, bet tik optimistiski es vairs uz dzīvi neskatos. Arī “cepšanās” sociālajos tīklos neko nedod. Ir jāsāk ar sevi.
Es lepojos, ka 47 gadu vecumā esmu uzdrīkstējusies atgriezties televīzijā – lai gan, visapkārt skatoties, varētu šķist, ka šī profesija prasa jaunību.
Tas ir realizējies gan projektā “Sapņu ķērājas”, gan žurnāla “Pastaiga” videointerviju ciklā. Man šķiet, šajā vecumā mums ir daudz vairāk, ko dot, ja tas ir autorraidījums, nevis plika lasīšana. Es labprāt turpinātu strādāt šādā “viens pret vienu” jeb “talkshow” formā.
Kas ir tie sapņi, ko ķerat jaunajā šovā?
Ideja dzima, domājot par to, ka pēc trim gadiem man būs piecdesmit, ko uztveru kā atskaites punktu – reālu pusmūžu. Pieķēru sevi pie domas, ka ir daudz lietu, par kurām esmu domājusi, bet atlikusi īstenošanu. Likās, ka būs vieglāk to visu īstenot, ja darīšu to publiski. Kopā ar producenti Aiju Strazdiņu ideju “breinstormā” doma attīstījās uz priekšu – tagad mēs esam jau četras un katra no mums īsteno savu sapni. Manā gadījumā tas pat nav sapnis, bet cīņa ar savām bailēm. Pārvarot sevi un izaicinot sevi. Uzdrīkstējos ieskatīties bailēm sejā. Šobrīd varu atklāti teikt – ja nebūtu šova un meiteņu, es nesaņemtos.
Viss sākās ar gumijas lēkšanu, manām lielajām bailēm no augstuma. Bet ar to viss nebeidzās. Kad likās, ka esmu uzvarējusi gumiju, nāca alpīnisma kurss – jāizkāpj pa septītā stāva logu piekārtai virvē.
Man iestājās emocionāla krīze, jo kurš normāls cilvēks kāpj ārā pa septītā stāva logu? Bet, kad viena no mums izkāpa, pavīdēja doma – viņa var, bet es ne? Kad tu sevi salauz šādā veidā, ir tāda gandarījuma sajūta, ka gribas piešķirt sev visādus ordeņus. Pārvarot bailes no augstuma fiziskā veidā, pēc tam citādi skaties arī uz izaicinājumiem ikdienā. Tas nenozīmē, ka es katru dienu tagad skriešu lēkt ar gumiju. Vienkārši šādi atviegloju savu dzīvi izvēles situācijās.
Kas liek spiest bremzi izšķirīgos brīžos un atkāpties no iecerētā?
Pirmkārt, tās ir bailes. Mūsu pirmais raidījums ir veltīts šķiršanās tēmai. Gan pēc savas pieredzes, gan skatoties apkārt redzu, ka baidāmies no šī soļa. Baidāmies, ka mūs nemīlēs, baidāmies zaudēt komforta zonu, paliekam kopā bērnu vai naudas dēļ. Tā ir sevis noniecināšana, domājot, ka tu nebūsi pietiekami labs jaunai dzīvei. Kad uzrakstīju grāmatu (“Skaistumam nav gadu”. – A. K.), arī mana pirmā doma bija – vai to kādam vispār vajadzēs… Nekas vēl nav izdarīts, bet tu jau sevi ieliec negatīvajā scenārijā, kas liek nolaist rokas. Realitāte izrādījās cita – mana grāmata ir iedvesmojusi tūkstošiem sieviešu, un ir papildu tirāža.
Pirmajai grāmatai vienmēr vajag īpašu impulsu. Kas to deva?
Iespēja dalīties. Grāmata ir ļoti personiska. Sākumā var šķist, ka runa ir par skaistumkopšanu, bet patiesībā par to tur ir ļoti maz. Mans talants ir spēja strukturēt, un, manuprāt, grāmata iedod dažas receptes, kā sastrukturēt dažādas dzīves jomas. Es dalos ar savu pieredzi, kas varbūt motivē kaut ko mainīt arī citiem. Būtiski bija runāt par to, kā vispār iegūt dzīves enerģiju. Esmu saskārusies ar to, ka daudz lietu nevaram izdarīt, jo vienkārši trūkst spēka – nav enerģijas. Jo vecākas kļūstam, jo vairāk mums ir jāstrādā ar sevi, lai šo enerģiju dabūtu. Nepalīdzēs brauciens vienreiz nedēļā uz mežu, ar sevi jāstrādā katru dienu. Ir jāmotivē sevi – tāda ir dzīve. Un kurš teica, ka būs viegli!
Vai ir doma par turpinājumu? Sapratu, ka kaut kur rosās romāna ideja!
Ar romānu esmu tikusi diezgan tālu, bet, kamēr nav noteikts gala termiņš, tā drīzāk ir izklaide. Tāpēc līdz tam būs vēl viena atziņu grāmata, jo pēc pirmās grāmatas izdošanas esmu virzījusies tālāk, uzzinājusi ļoti daudz lietu, kuras būtu pelnījušas, lai par tām pastāstītu. Un pēc pirmā soļa taču mums gribas spert nākamos. Ja dzīve mūs atkal apstādinās, es zinu, ko darīšu.
Kas šobrīd pašai ir spēka avots?
Mani lauki. Būšana kustībā. Bet mana īpašā metode ir dienas režīma pārkārtošana. Ceļos ap sešiem rītā un eju gulēt jau desmitos. Ir jūtami uzlabojusies miega kvalitāte, pieceļos enerģiskāka. Turklāt iegūstu no rīta klāt divas trīs produktīvas stundas. Otra lieta – no dzīves pilnībā esmu izslēgusi visus cilvēkus, kuri izsūc manu enerģiju, kuras tāpat nav pietiekami daudz.
Bija jālauž sevi, lai no visai sabiedriskas būtnes pārietu citā režīmā?
Jā, tāds priekšstats par mani bija – kur vien aicināja, biju klāt. No vienas puses, darba nolūkos ir kaut kur jādodas. Bet pamatā esmu kļuvusi ļoti nepateicīga tiem, kas mani aicina. Es skatos, lai tās būtu vietas un cilvēki, kas mani interesē.
Ir svarīgi, lai visā, ko daru, ir pievienotā vērtība. Negribu bezjēdzīgi izšķiest laiku.
“Sapņu ķērājas” man ir palīdzējušas transformēties. To, ko tur darījām kā fiziskā, tā emocionālā plāksnē, es pielīdzinātu pēdējiem desmit gadiem manā dzīvē. Jā, laikā kopā ar manu pašreizējo dzīvesbiedru pārmaiņas ir notikušas, bet ļoti lēni. Pirmais pārmaiņu uzrāviens notika tad, kad sākām apmeklēt Pētera Kļavas lekcijas, otrais – šovā.
Lecat ar gumija, kāpjat laukā pa logiem, runājat par šķiršanos…
Katrā raidījumā ir viena tēma, kas ir svarīga kādai no dalībniecēm. Ievai šobrīd bija aktuāla šķiršanās tēma, lai gan mēs visas esam gājušas tai cauri. Viena ļoti būtiska tēma, ko skaram: kāpēc mums ir tik svarīgs apkārtējo viedoklis. Man šī tēma bijusi ļoti aktuāla daudzus gadus, un nevarētu teikt, ka arī tagad man ir pilnībā nospļauties. Tas viss ir saistīts ar iekšējiem konfliktiem un nepārliecinātību par sevi. Ir ārkārtīgi nopietni ar sevi jāstrādā, lai tu būtu patiešām stiprs un ietu ar paceltu galvu “suņi rej, bet karavāna iet tālāk”. Mēs varam izlikties, ka ir vienalga, bet tas nav tik vienkārši. Katra no tēmām mazliet paver aizkaru uz tehnikām, kā ar šīm problēmām tikt galā. Mēs dalāmies gan ar savstarpējo pieredzi, gan mūsu aicināto speciālistu pieredzi. Piemēram, aicinājām socionikas speciālisti Eviju Čeprovu. Tas iedeva ļoti interesantu pavērsienu manās zināšanās par cilvēku tipiem un apziņu, ka to, kas mūsos ir ielikts, mēs diži izmainīt nevaram, kā gribētos cerēt.
Kāds klimats valda jūsu dāmu četriniekā, kas ir teju analogs “Seksa un lielpilsētas” modelim?
Mērķis bija sapulcināt ļoti atšķirīgas dāmas, un tas ir izdevies. Es un Grēta esam līdzīgākas rakstura ziņā, savukārt Liene ar Ievu ir absolūti pretpoli. Taču šī atšķirīgā pieredze ir tieši tā, kas palīdz labāk izprast arī sevi. Ir labi, ka varam paplašināt redzesloku viena otrai un skatītājiem.
Kāds sapnis pašai Unai vēl jānoķer?
Kļūstot vecākai, parādījusies vēlme atgriezties pie dabas. Šobrīd gribētu strādāt pie tā, lai varētu nobāzēties savos laukos, jo pilsēta mani iztukšo. Sev esmu definējusi, ka dzīves otrā puse būtu jādzīvo vietā, kas uzlādē. Tas ir sapnis, kam nepieciešami ieguldījumi, bet, ja iešu stingri uz priekšu, domāju, pasaule sadosies rokās un viss notiks.
___
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Pieņemšana. Zinātkāre. Nepadošanās.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez rīta rituāliem: agri celties, izkustēties, laika sev.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Uzdrīkstēšanās atgriezties televīzijā.
Labākā izklaide?
Šobrīd mācos apmest salto uz batuta. Lieliska izklaide trenera uzraudzībā, iesaku visiem. Palīdz atlaist bailes un uzdrīkstēties.
