TV personība Rūta Dvinska: “Iekrišana apātijā, depresijā un asarās nevienam ukrainim nepalīdzēs…” 0
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Kanālā TV3 sestdienās jau no aprīļa nogales skatāms jauns raidījums “Kas dārzā”. Tas domāts visiem, kam patīk darboties ar rokām, iekopjot savu zemes pleķīti pilsētā vai ārpus tās. Raidījuma vadītāja Rūta Dvinska kopā ar profesionāļu komandu dārzos palīdz izveidot jaunu plānojumu un stādījumu, kā arī parāda skatītājiem, ka daudz ko iespējams paveikt pašu spēkiem.
Rūtu Dvinsku ilgāku laiku pazinām kā aizrautīgu ģimeņu raidījuma “Māmiņu klubs” vadītāju, bet gada sākumā viņa atgriezās televīzijas laika ziņu komandā, šoreiz kanālā TV3, kā arī vada raidījumu radio “StarFM”. Reizē Rūta ar šķietami neizsmeļamu enerģiju spēj būt divu mazu meiteņu mamma, sava sarunu raidieraksta autore, pieprasīta “Instagram” konta veidotāja un pasākumu vadītāja. Sarunā ar Rūtu – par dārzu kā cilvēka spoguli, par spēju būt līdzsvarā starp stabilitāti un lidojumu, kā arī par to, kādēļ šajā laikā vairāk nekā jebkad ir jādara kaut kas dzīvi apliecinošs, un arī to, kāpēc viņas siltumnīca ir pils.
Iepriekšējā mūsu tikšanās reizē tu vadīji laika ziņas kanālā, nu esi pie tā atgriezusies. Tās ir “vecās kurpes” vai tomēr jaunas un pati Rūta – cita?
Viss iet pa spirāli. Galvenais, lai augšupejošā virzienā. Laikam kaut kāds loks manā dzīvē šādi noslēdzas. Tās “kurpes” it kā ir tās pašas, kaut ar mazliet citu nokrāsu, bet es šajās kurpēs iekāpju pavisam cita. Kad gāju prom no “Māmiņu kluba” un atgriezos laika ziņās, nereti man cilvēki teica – tas ir reāls solis atpakaļ. Tu taču jau biji tikusi tālāk – vadīji raidījumus, intervēji cilvēkus, bet tagad – tāds atkritiens atpakaļ. Tajā brīdī sapratu, ka man, pirmkārt, nav nevienam jātaisnojas. Otrkārt, pati sev teicu – labi, pagaidiet, laiks rādīs.
Man jau tajā mirklī bija simtprocentīga pārliecība, ka tie būs trīs lieli soļi uz priekšu. Bija tikai laika jautājums, ka šīs būs jaunas iespējas, un tā arī šī sniega pika sāka velties un nu jau ir aizvēlusies līdz televīzijas un radio raidījumiem. Viss notiek. Laika ziņas un ziņu vakari šobrīd ir mana pastāvīga darba vieta un vērtība.
Pamatīgums un stabilitāte vai brīvais, radošais lidojums? Kurš no abiem tev svarīgāks?
Abi vienlīdz svarīgi. Līdzsvars starp tiem ir pats svarīgākais. Ne tikai darba vidē, bet arī dzīvē, gadiem ejot, apziņa par to, ka tas ir svarīgi, kļūst kristālskaidrāka. Kādreiz es varbūt vienkārši slīdēju kā silts nazis pa sviestu, tikai konstatējot – viss funkcionē, bet tagad klāt nākusi “šeit un tagad” sajūta, kad apzinos, cik ļoti būtiski tas ir.
Protams, reizēm ikdienā nonāku pretrunās pati ar sevi. No vienas puses, man ir svarīga punktualitāte – veidoju “to do” listes, ko pārceļu no dienas uz dienu, jo pusi, protams, nepadaru. Man patīk struktūra, esmu cilvēks, kuram ir plānotājs. No otras puses, reizē man ļoti vajag, lai ikdienā varu lidot. Reizēm pati sev saku – izlem taču, Rūta, vai tu esi brīvais putns vai tev tomēr vajadzīga struktūra. Un tad ir skaidrs, ka tieši līdzsvars ir tas, kas mani notur pie zemes. Tas attiecas uz dzīvi, uz darbu, pat uz apģērbu.
Nu, tēlaini sakot, no televīzijas kluba esi nokļuvusi dārzā. Bet vai tev pašai ir dārzs?
Ir!
Kam tavā dārzā ir priekšroka – puķēm vai uzturā lietojamiem augiem?
Abiem. Šogad beidzot sāku saprast krāšņuma un skaistuma augu nozīmi dārzā un sāku tam pievērst uzmanību. Līdz šim šķita, kāda velna pēc jāaudzē kaut kas, ko tu nevari realizēt jeb, vienkārši sakot, apēst. Tā kā mājās dzīvojam zem viena jumta vairākas paaudzes, tad skaistumaugi bija mammas un omes lauciņš, bet man tie šķita ne mans cūka, ne mana druva, lai gan ļoti patika, kā tas izskatās. Es savukārt darbojos ar apēdamām lietām. Tomēr šogad sāku pievērst uzmanību visam dārza konceptam kopumā. Dārzs ir mans miers un mana atpūta. Atkal un atkal pārliecinos par to, ka svarīgākais ir, lai dārzs kalpo tev, nevis tu sāc vergot dārzam. Pie šī principa ļoti cenšos turēties.
Cilvēkam vajag dārzu?
Visiem noteikti ne. Tāpat kā visām sievietēm nav jākļūst par mammām. Bet, ja jūti, ka ir tāda vēlme, tad ir jāmēģina. Dārzs ir viena brīnišķīga iespēja sevi atrast un izpaust. Piemēram, augstās dobes dārzā. Nereti esmu dzirdējusi, ka cilvēkiem tās atgādinot kapu kopiņas – lai tā būtu, saprotu šo nostāju, bet pati esmu tāda augsto dobju fane un entuziaste! Pagājušajā gadā mums dārzā tādas ir uztapušas, šogad ir vēl četras klāt. Mūsdienās ir tūkstošiem iespēju veidot dārzu. Turklāt man kā cilvēkam, kurš dzīvē izvirza mazus mērķus un mērķīšus, nevis kaļ desmitgades lielos plānus, un kā cilvēkam, kuram patīk redzēt sava darba rezultātu, dārzs to sniedz samērā ātri. Ja vēl tas rezultāts ir apēdams! Kad tu no sēkliņas esi ticis līdz tam noraujamam ķirbim, cukīni, gurķim, tomātam, tā ir tāda pašapmierinoša sajūta – tu esi to izdarījis.
Laikam man vajag šo pierādījumu sev, ka es to varu. Ir neizsakāms prieks arī par to, ka manas mazās meitenes piedalās šajā procesā, kas ievieš savas korekcijas, piemēram, sējot zemes patēriņš ir divreiz lielāks (smejas). Pavasarī spraužam zemē mazos sīpoliņus, pēc piecām dienām viņas redz, ka tur ārā spraucas loki. Viņas redz šo procesu, un tas ir fantastiski. Viņām nav jautājumu, kā rodas tomāti. Man šķiet, ja mūsdienās ir iespēja bērniem saglabāt šo pieredzi, kāpēc gan to nedarīt. Reizēm kāds nosmej – kas tad tev par dārzu, tāds pilsētas dārziņš vien ir. Jā, man ir puķaini cimdi pie kombinezona un skaisti grābeklīši, bet arī tāds ir dārzs!
Angļiem tradicionāli esot raksturīgi mežonīgi, kupli dārzi, frančiem – ģeometriska skaidrība. Ja var teikt – parādi man savu dārzu, es pateikšu, kas tu esi, – tad jāpajautā, kurā virzienā ir tavējais?
Tur arī laikam ir kaut kāds līdzsvars. Laikam man patīk mežonīgāki, dzīvāki, dabas kopijai tuvāki dārzi. Kad es biju bērns, tāpat kā daudzviet tajā laikā mājas pagalmā no mājas sienas līdz sētai bija viss vienās vagās. Kartupeļi, zemenes, cūku pupas – audzēja savam vēderam, lai pietiek rudenim un ziemai. Pēc divtūkstošo gadu sākuma aizlaidām visu vienā zālienā. Tagad zinu, ka tas ir pilnīgs mīts – jo vairāk zāles, jo vieglāka dārza kopšana. Patiesībā tu iejūdz sevi kā zirgs darba kamanās, ja gribi skaistu mauriņu kā Vemblija stadionā. Tagad mode pamainās, atgriežamies pie iekopta dārza ar sirdi un dvēseli. Šobrīd ejam uz to, ka būs gan franču ģeometrija, ieskaitot augstās dobes un ugunskura vietu, kas rada sakārtotības sajūtu, gan man ļoti tīkamie milzīgu ziemciešu laukumi, kas arī neprasa lielas rūpes.
Tavos “Instagram” ierakstos nevar nepamanīt skaisto siltumnīcu – gluži kā pils!
Es to saucu par savu siltumpili. Pirms gadiem sešiem to ieraudzīju Siguldā Stādu parādē un iemīlējos. Toreiz nodomāju, lūst vai plīst, man tā ir jādabū. Galu galā es un siltumnīca satikāmies. Būtiski bija arī tas, ka tā ir ražota Latvijā, pārņemot skandināvu dizainu, bet modeļa nosaukums ir “Grieta” – tieši tā sauc arī manu vecāko meitu. Tas bija liktenis!
Nereti siltumnīcu cenšas novietot kaut kur aiz saimniecības ēkas, šķūnīša, jo tā ir vēl viena saimniecības ēka, bet es siltumnīcu varētu nolikt pagalma vidū, vienkārši skatīties un priecāties, jo tā ir ārkārtīgi skaista. Atzīstu, tas bija milzu ieguldījums, lai turpmāk varētu par to priecāties. Svarīgs bija arī siltumnīcas koncepts – tajā ir dēļu grīda, viss tiek audzēts podos, zeme nav jāuzrok katru gadu, tikai jāizvāc podi. Rudenī tur sarodas mārtiņrožu podi, siltumnīca turpina dzīvi arī ziemā. Tur dzeru savu rīta kafiju, palasu grāmatu vai vienkārši esmu miera brīdī. Siltumnīcā pat esam kopā ar ģimeni sagaidījuši Jaungadu ar karstiem dzērieniem rokās. Tā drīzāk ir oranžērija, tikai mini formātā.
Dārzs, raidījumi, labi kopts “Instragram” konts, mammas pienākumi, vēl arī raidieraksts “Funktieri”, kurā izjautā cilvēkus par viņu pasaules redzējumu. Kā to var pagūt?
“Funktieris” šobrīd ir pauzē – kara dēļ. Ierakstīju vienu sarunu ar kolēģi, kura regulāri dodas uz Ukrainu, bet pēc tam metu mieru. “Funktiera” uzdevums nav izglītot cilvēkus par notiekošo – tas nav mans lauciņš. Reizē es pati nespēju paklausīties kaut ko citu kā tikai informāciju par un ap notiekošo Ukrainā. Un informācijas par to pietiek, lai to dara cilvēki, kas to prot un dara labi. “Funktieris” noteikti atgriezīsies pēc šī laika. Bet par to, kā es to paspēju, – es nepaspēju.
Divus gadus mums nebija atvaļinājuma no nepārtraukta krīzes stāvokļa, un nu tepat netālu ir karš. Reizēm šķiet, ka sevi jāmotivē kaut ko vispār darīt ikdienā, lai tam būtu kāda jēga. Kā to dari tu?
Kopš kara sākuma esam piedzīvojuši tādu emociju gammu, kādu no sevis negaidījām. Pat nezinājām, ka tādas emocijas mums vispār var būt. Izrādās, esam ļoti iejūtīgi, bet reizē mūsos var būt ārkārtīgs ļaunums – jā, nevajag no tā kaunēties. Arī es pieķēru sevi kaļam plānus, ko es darītu, ja tiktu klāt kādam okupantam. Mēs nenoliedzami esam citi. Vismaz tādā ziņā, ka mūsu vērtības ir ārkārtīgi nostiprinājušās. Ir kristālskaidrs, ko nozīmē būt brīvam un dzīvot mierā.
Nesen lasīju kādas ukraiņu žurnālistes teikto, ka mēs ar iekrišanu apātijā, depresijā un asarās nevienam ukrainim nepalīdzēsim. Man tā ir galvenā motivācija saņemties un darīt. Kaut vai filmējot dārza raidījumu, izvēlēties gumijniekus no ukraiņu zīmola – tikai tāpēc, ka ir tāda iespēja. Vismaz kaut ko…
Dažreiz vienkārši gribas iet uz mežu izkliegties no bezspēcības, kaut zini, ka tas nevienu tanku ukraiņiem neiedos. Tāpēc es izvēlos vismaz būt informēta, saprast, kas notiek, un es sevi nepietaupu. Mums nav tiesību neredzēt traģiskās bildes. Es sevī to laižu dziļi, tā, lai trāpa.
Kas uzlādē tavas emocionālās baterijas?
Cilvēki. Visas manas darbošanās. Mājas. Protams, tur ir bērni, kuri pieprasa uzmanību. Reizēm lūdzu vīram, lai viņš kaut stundu paliek ar meitenēm, jo gribu iziet dārzā bez viņām. Pārbraucu mājās un vienkārši stāvu un grozos siltumnīcas vidū, skatos uz gurķi, vienkārši esmu. Ļoti vajag laiku ar sevi. Patiesībā vairāk esmu uz introverto pusi, jo man ļoti patīk ar sevi, lai gan ļoti mīlu savus draugus.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Dārzs. Ģimene. Pašizaugsme.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez kafijas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka nebaidoties savā darbā varu būt pati un man nav jāieņem kaut kādas lomas, ka tieši tādu tevi pamana un tieši tāds tu patīc.
Labākā izklaide?
Mierīgs, nesteidzīgs, silts vakars manā dārzā. Ar auksta baltvīna glāzi rokās noraut bazilika lapiņu, ko nolikt uz Mocarellas siera pie klāta galda.
