TV personība Henrieta Verhoustinska: “Esmu gatava piekrist pilnīgi visam, par ko mani kritizē, arī tad, ja par ārējo izskatu!” 0
Avots: Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Vasaras pievakarēs no 4. jūlija Latvijas Televīzijas skatītāji varēs vērot jaunu raidījumu “Kultūrdobe”. Tā vadītāja, pazīstamā teātra kritiķe un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska dosies ciemos pie kultūras cilvēkiem – dārzkopjiem, nebaidoties uzdot arī šķietami muļķīgus jautājumus. Sarunā ar Henrietu – par teātra kritiķi, kurai pēkšņi bija jākļūst par raidījuma vadītāju, par “augsto” un “zemo” mākslu un, protams, par vietējo kultūras dārzu.
Šorīt, mirkli pirms mūsu sarunas, saņēmi LTV izcilības balvu par tevis veidoto filmu “Žagari”. Tev novērtējumam ir vajadzīgas balvas?
Ne tikai es. Arī filmas režisore Zita Kaminska un operators Uvis Burjāns, kurš ir daļa no stāsta. No manis tur bija tikai idejas, tas ir pamatīgs kopdarbs. Jā, dažas balvas ir bijušas, un tas, protams, ir ļoti patīkami. Bet es spēju priecāties par citiem un neuzmetu lūpu, ja balvu dabū kāds cits. Pati gadu gadiem esmu bijusi dažādās žūrijās un zinu, cik liels tajā ir nejaušības moments un cik grūti reizēm ir izšķirties par vienu vai otru labāko. Galvenais ir tas, vai tu pats jūties apmierināts ar to, kas sanācis. Tā bija ar filmu par Lidiju (Doroņinu, režisors – Henrietes vīrs Andrejs Verhoustinskis). Arī tad, ja mēs nebūtu dabūjuši balvu (“Lielais Kristaps”, 2017), jutām, ka tā ir ļoti laba filma. Bet vispār man ir baigie kompleksi un esmu ļoti paškritiska. Tikko, piemēram, bija sapulce par to, kā dzīvot tālāk “Kultūrdevā”, un tiku pamatīgi nokritizēta.
Bet es esmu gatava piekrist pilnīgi visam, par ko mani kritizē, arī tad, ja par ārējo izskatu.
Es to pieņemu, jo tāda ir studijas specifika. Mans vīrs Andrejs gan saka, ka es par daudz tajā visā klausos. Tas laikam nozīmē, ka man trūkst objektīva vērtējuma pašai par sevi. Varu ļoti noticēt, kad mani paslavē, un arī tad, kad “noliek”.
Tavs darbs allaž bijis vērtēt citu veikumu kā teātra kritiķei, taču pēdējā laikā recenzijas neraksti.
Nav iespējams strādāt to slodzi, kas man šobrīd ir Latvijas Televīzijā, un rakstīt recenzijas. Katra recenzija paņem ļoti daudz laika. Tev ir jānoskatās izrāde, ja ir vairāki sastāvi – divreiz. Jāizlasa luga, ja iestudēts pēc romāna motīviem, tad – arī romāns. Tad tu noskaties vēl kaut ko papildus, “pavelcies” uz tēmu, tad mežonīgi “dzemdē” to tekstu. Man šis process labākajā gadījumā ilgst trīs dienas, bet beigās tu saņem nieka 40 eiro. Protams, šobrīd man trūkst šīs intelektuālās iedziļināšanās.
Šajā “lokdauna” laikā parādījās neparastas teātra formas – ļoti interesanta viela kritiķim.
Tā ir ļoti interesanta lieta. Iestudējums, ko tiešām ar ārkārtīgu aizrautību noskatījos līdz galam un kurš man kaut kā trāpīja, ir Elmāra Seņkova “Irānas konference”. Pirmkārt, viņš izmantoja to, ka šis iestudējums neizlikās par to, kas tas nav. Proti – tā bija “zoom” konference, un kā tādu viņš to arī parādīja. Tik aktuāli izskanēja Viripajeva mūžīgā tēma par to, kas tad ir garīgums un kur tad ir Dievs cilvēkā. Tas ir liels režisora nopelns, jo ar aktieriem bija daudz strādāts. Tagad riskēju ar to, ka mans kursabiedrs Viesturs (Kairišs) ar mani nekad vairs nerunās, bet Mūzila “Jūsmotājos”, manuprāt, lielākoties bija daiļlasīšana. Bet nav taču jāizgudro ritenis no jauna – mums taču ir brīnišķīga radio teātra pieredze ar skaņu partitūrām – lai arī mazliet “oldskūlīga”, bet princips ir izmantojams.
Kāds ir kritiķa uzdevums? Reizēm šķiet, ka tā vairs tikai informē, iepazīstina…
… un kļūst par PR sastāvdaļu. Tā ir liela problēma ne tikai ar kritiku, bet arī kultūras žurnālistiku kā tādu. Tā ir tik ļoti ieplūdusi mārketingā. Esmu pieredzējusi, ka ne tikai režisors, bet arī mārketinga cilvēks apvainojas, ka tu esi uzrakstījis kritisku recenziju, lai gan varu atbildēt par katru vārdu, kas tajā rakstīts. Kritiķa uzdevums nav kādu publiski pērt vai sodīt, bet attiecībā uz teātri – atkost, ko režisors ir gribējis un vai tas viņam ir izdevies. Svarīgas ir ne tikai kritiķa attiecības ar teātri, bet arī lasītāju. Mani vecākie kolēģi bieži raksta mūžībai, iedomājoties, ka to lasīs vēl pēc simts gadiem un no recenzijas varēs saprast, kāda bija izrāde. Man liekas, tas nav pareizi – nevajag izstāstīt visu sižetu, piemēram, atklāt detektīva atrisinājumu. Kritiķim ir jāiedod konteksts, kas ļauj lasītājam uz izrādi paskatīties citām acīm.
No dzīļu meklētājas novembrī pēkšņi nokļuvi studijā, “Kultūrdevas” moderatores lomā. Skatījos tavu pirmo “Kultūrdevu” un domāju, kā tu tiec galā ar to milzīgo atbildību, kas tev bija pēc Mārtiņa Ķibilda aiziešanas. Kāda toreiz bija sajūta?
Baisa. Zināju, cik ļoti grūti dzima šis raidījums, cilvēki ļoti strādāja, lai tas vispār īstenotos naudas trūkuma apstākļos. Pati toreiz biju beigusi vienu diezgan traku posmu dzīvē – bija pabeigta filma “Žagari”, man bija bijis smags brīdis vecāku veselības dēļ. Teicu Andrejam, ka beidzot varēšu izgulēties. Un tad nomira Mārtiņš. Tajā brīdī, kad kultūras redaktore Ieva Rozentāle izmisusi uzrunāja mani, pat neapdomājos – sapratu, ka fiziski es to varu, un piekritu. Bija ļoti smagi, jo Mārtiņš bija neprātīgi spilgts, košs personāžs – tikai divas dienas vecāks par mani. Mums abiem piemita tā pārstrādāšanās tendence, vēlme izdarīt visu, ko dzīve tev liek priekšā. Ienāca prātā doma, vai man pašai fiziski nepaliks slikti.
Bija brīdis, kad kopu abus vecākus, kuri nevarēja piecelties, bet es nevarēju ar kādu samainīties, nedrīkstēju slimot.
Bet kaut kā katru nedēļu biju uz strīpas. Par to gan sev varu uzsist uz pleca.
Tev nešķiet, ka tomēr pavilki šo mazliet popa formāta raidījumu uz izsvērtākas kultūrainas pusi?
Droši vien. Un varbūt tas nemaz nav labi. Ja mēs to veidotu tiešām tiem cilvēkiem, kuri no sirds mīl un darbojas kultūrā, kas Latvijā nav ļoti liela auditorija, tad tam būtu jābūt pilnīgi citam raidījumam. Tad mēs sēdētu un stundu runātu, piemēram, ar Imantu Lancmani. Bet tādi raidījumi mums jau ir. Šeit mēs cenšamies pievilkt pie kultūras arī cilvēku, kurš varbūt nav ikdienas lietotājs. Ar domu, ka viņam ir interesanti, nekļūst garlaicīgi. Tāpēc studija ir krāsaina, gaiša, tāpēc ir daudz sižetu, tāpēc darbojas, piemēram, Aleksis (Vilciņš), lai būtu kāda jaunāka seja.
Kad beidzot varētu atvilkt elpu, tu no “Kultūrdevas” lec “Kultūrdobē”, kur viesosies kultūras cilvēku dārzos. Tas saistīts ar to, ka tev pašai top māja un būs arī dārzs?
Biju ievērojusi, ka katru pavasari mans kultūras cilvēku burbulis pārplūst ar bildēm no dārziem. Līdz šim nepievērsu tam uzmanību, bet tagad, kad esam iegādājušies māju, to redzu citādi. Mūsu “Kultūršoka” čatiņā ieminējos, ka varētu apciemot kultūras cilvēkus viņu dārzos, un Gunta Gaidamāviča cieši iekrampējās šajā idejā, sakot, ka būs raidījuma režisore, un burtiski piespieda mani uzrakstīt projektu. Pavisam negaidīti šis bija viens no trim vasaras projektiem, kas izturēja televīzijas iekšējo konkursu. Esmu nobijusies, jo neko nesaprotu no dārzkopības – nākšu kā pilnīgs Nezinītis. Ceru, ka tāpēc tas būs drusciņ komiski. Zigmars Liepiņš jau apsmējās, kad lūdzu viņam uzdāvināt kādu stādiņu vasaras vidū, jo visi taču esot jau sastādīti.
Vēlme pēc dārza visbiežāk uznākot zināmā vecuma posmā. Tāda pieaugušo izklaide? Tev ir vēlme pēc sava dārza?
Pagaidām tādas vēlmes vēl nav. Bet tam nav saistības ar pieaugšanu, vienkārši esmu slinka. Mans sapņu dārzs ir Ņujorkas gaisa dārzs – celts uz vecu metro sliežu pamata, apstādīts, izgaismots. Tu ej pāri, bet zem tevis ir pilsēta, ielas… Neprātīgi skaisti apstādījumi ir arī Uzvaras parkā Rīgā, tāpat Esplanādē. Man tuvāks ir angļu dārzs – mazliet mežonīgs, bet tomēr kultivēts. Šobrīd mūsu dārzā Andrejs iedēstījis ķirsi, plūmi, melleņkrūmu, jāņogkrūmu, aug arī ceriņkrūms.
Ilgtermiņa projekti…
Jā, ceru, ka mēs tur dzīvosim ilgi un laimīgi un reiz tur būs arī kāda praktiska dille vai loks. Ravēšana man nav mīļa. Varbūt tā ir domāta pedantiem. Man tas pedantisms, piemēram, mājas pucēšanas formā, uznāk kā prokrastinācija. Andrejs, pārnākot un redzot, ka māja ir iztīrīta, uzreiz prasa, kādu darbu šoreiz neesmu nodevusi.
Cik labi, ka ir cilvēks, ar ko būt uz viena viļņa. Tu un Andrejs – jūs arī strādājat kopā. Kā sadalāt lomas savos projektos?
Taisot filmas, galvenais ir režisors. Tu vari nākt ar savu saturu un ideju, būt iniciators, bet režisors ir un paliek galvenais. Tiklīdz muldamais gūst virsroku, ir “boring”. Filmā par Lidiju Andrejam bija vīzija par viņas klusējošo tuvplānu, un tas ir kaut kas tik jaudīgs, ko nemūžam nevarētu aizstāt ar vienkāršu interviju.
Bet, protams, strādājot mēs strīdamies. Lai gan Andrejs izskatās klusiņš, īstenībā viņš ir ļoti temperamentīgs, un arī es esmu ļoti ekstraverta.
Bet šie konflikti man nesabojā omu, un tāpēc neesmu nelaimīga.
Tagad top kaut kas jauns jums abiem kopā?
Jā! Šobrīd filmējam filmas par diviem radikāli atšķirīgiem cilvēkiem. Viena no viņiem ir gleznotāja Biruta Delle, kurai ir ļoti jaudīgs dzīvesstāsts. Viņas gleznās mēs redzam pilnīgi citu pasauli – ne vienmēr patīkamu. Otrs stāsts ir pilnīgi no citas operas – filma par Raimondu Paulu. Izskatās, ka strādāsim divās vasaras atvaļinājuma nedēļās.
Tu vispār proti atpūsties?
Jā! Man ļoti patīk to darīt, tikai šobrīd nav daudz iespēju. Naktīs lasu un skatos filmas.
*****************
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Skaļa. Nakts. Slinka.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez kafijas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Filmas, kurās esmu līdzdarbojusies. Teātra kritiķes darbs – to esmu darījusi visilgāk, cilvēki ar to mani asociē. Ceru, kaut kas no tā ir paliekošs.
Labākā izklaide?
Lasīt grāmatu. Priecājos, ka esmu “Kilograms kultūras” žūrijā, kur ir iespēja lasīt jaunos latviešu autoru darbus.
