Vineta Poriņa: TV krievu valodā rosina cittautiešus norobežoties no valsts valodas 63
Jaunam Latvijas Televīzijas kanālam krievu valodā cittautiešu lojalitātes un integrācijas veicināšanā nozīmes nebūs. Arī tāpēc, ka LTV jau ir 7. kanāls, kurš nav sasniedzis mērķi veicināt sabiedrības integrāciju. Minēšu vairākus argumentus, kāpēc jauns LTV kanāls krievu valodā nav atbalstāms.
1. Atgūstot valstisko neatkarību, valsts pamatuzdevums bija atjaunot Latvijas valsti ar latviešu valodu kā valsts valodu de facto. Salīdzinājumā ar 1989. gadu, kad latviešu valodu prata tikai 19% cittautiešu, patlaban liela daļa – aptuveni 95% Latvijas mazākumtautību cilvēku – prot valsts valodu samērā labā līmenī.
2. Lai gan liela daļa Latvijas mazākumtautību pārstāvju saprot valsts valodas rakstu un/vai mutvārdu formu (sliktāk protot runāt un rakstīt latviski), tomēr vēl arvien ir apjomīga krievu valodas pašpietiekamība gan mediju telpā, gan privātajā uzņēmējdarbībā un saziņā starp dažādu mazākumtautību cilvēkiem. Par krievu valodas pašpietiekamību spilgti liecina arī situācija pašvaldībās un pat dažās valsts augstskolās, kur docētāji atvainojas visiem nekrievu tautību studentiem un lekcijas vada krieviski.
Redzams, ka krievu valodas lietojums saziņā starp latviešiem un mazākumtautību cilvēkiem pašlaik – neatkarīgas valsts 25. gadā – ir kā zāģis latviešu valodas attīstībai un ieguldītajiem līdzekļiem valsts valodas apguvē un funkcionēšanā. Kopš 20. gadsimta 90. gadu vidus sabiedrības integrācijai, latviešu valodas apguvei un popularizēšanai izlietoti desmitiem miljonu eiro no ANO, Latvijas, ES u. c. līdzekļiem. Joprojām Latvijas valsts un ES fondu finansējums ir veltīts latviešu valodas atbalstam un bilingvālajai izglītībai. Bilingvālā izglītība t. s. krievvalodīgajās skolās pirms gadiem divdesmit bija kā pretimnākšanas solis mazākumtautību cilvēkiem, toties patlaban – jau Ukrainas notikumu kontekstā – pretimnākšana kļūst par bumbu ar laika degli. Tā kā sabiedrība ir daļēji polarizējusies, bilingvālā izglītība Latvijas krievvalodīgajās skolās neveicina Latvijas iedzīvotāju saliedētību, bet, gluži otrādi, cittautiešu bērnus un jauniešus ierobežo krievu valodas vidē un tieši tajā viņu dzīves vecumposmā, kad indivīds valodu apgūst visvieglāk. Tāpat kā bilingvālā izglītība, arī televīzija krievu valodā rosina cittautiešus norobežoties no valsts valodas vides (kuru prot aptuveni 95% Latvijas cittautiešu). Televīzijas kanāla krievu valodā izveides iecere Latvijā ir praktiska palīdzība Putinam, šķeļot sabiedrību un mazinot intregrācijas jomā sasniegto.
3. Pasaules attīstītajās demokrātijas valstīs uzskata, ka valsts valodas zināšanas ir nepieciešamas gan demokrātijas nostiprināšanai, gan integrētai sabiedrībai. Ikviena valsts rūpējas par to, lai valsts valodu jebkurš iedzīvotājs apgūst no mazotnes un publiskajā sfērā to lieto regulāri, tādējādi trenējot un attīstot visas prasmes valsts valodā un izvairoties no mazākumtautību pašdiskriminācijas, kad cilvēks tā arī neiemācās savas mītnes zemes valsts valodu. Plašsaziņas līdzekļu izmantojums jebkurā valstī uzlūkots par ekonomisku un pieejamu metodi otras valodas apguvē un uzturēšanā. Paliek jautājums: kādu valodu apgūs tie, kas skatīsies TV krievu valodā? Un vai tas sekmēs integrētas sabiedrības izveidi, ja daļai tautas trūks izteiksmes veiklības valsts valodā?
Pirms pieciem gadiem kādā rakstā par TV lomu integrācijā jautāju: “Vai nodrošināt stabilu vienkopienas valsti ir Sīzifa darbs valsts mērogā?” Dīvaini, ka laikā, kad kaimiņos Ukrainā notiek karš, jāatgriežas pie šādiem jautājumiem. Iespējams, tas ir tāpēc, ka kāds Latvijas Televīzijā, NEPLP u. c. ir aizmirsis, ka pirms Krievijas realizētās okupācijas Ukrainā jau 2012. gadā tika pamatīgi mainīta Ukrainas valodas politika (virzienā uz rusifikāciju), kuras neatņemama daļa ir mediji un tajos lietotā valoda.
