Deviņdesmitajos gados es biju izteikti liberālās pozīcijās – man šķita, ka fakts, ka esam atguvuši savu neatkarību, ka mēs kā nācija esam apliecinājuši savu spēku, ka Latvijas virziens uz demokrātiju, uz tiesisku valsti, uz cilvēktiesību ievērošanu pats par sevi būs konkurētspējīgs produkts, kas būs interesants gan padomju laiku iebraucējiem Latvijā, gan mazākumtautībām. Man šķita, ka tam, ko Latvija piedāvā kā neatkarīga demokrātiska un tiesiska valsts, ir jābūt tik interesantam, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem būs vēlme konstruktīvi iekļauties tieši šajos procesos. Jāatzīst, ka tā diemžēl nav noticis, un iemesli tam ir vairāki – gan ārēji, gan iekšēji. Dažus es jau minēju, kad runāju par lielo problēmu ar pašu veidoto demokrātisko diskursu. 27
– Pērn “LA” rakstīja par ārsti, kura atklāja, ka ar saviem pacientiem vienmēr sazinās valsts valodā un no daļas sabiedrības saņem lielu nosodījumu. Tomēr dakterei netrūka arī domubiedru, kuri viņu sveica ar ziediem par stingro stāju valsts valodas jautājumā. Baidos, ka domubiedru bija mazāk nekā pretinieku!
– Tam apakšā stāv mūsu personīgā attieksme pret savu valsti. Vienalga, ko mēs darām – vai strādājam savā biznesā, vai esmu apkalpojošais personāls, ierēdnis vai atbildīgs valsts politiķis –, tam visam pamatā ir personiskā attieksme un cieņa pret savu valsti. Nesen man bija saruna ar kādu ārvalsts kultūras cilvēku un man iespiedās atmiņā viņa piezīme, ka viņu vēl arvien fascinē Latvijas valsts izveidošanas un neatkarības atjaunošanas fakts un viņš gribētu dziļāk saprast, kā tik neiespējamā situācijā Latvijas tauta konsolidējās un spēja sev izcīnīt valsti. Mums vajadzētu katram pašam izjust sevī šo fenomenu un būt ārkārtīgi lepniem par to, ko mūsu senči ir spējuši sasniegt.
