Juka Rislaki: Izbrīna Dombrovska uzskati par uzturēšanās atļauju tirdzniecību 20
Es tiešām cienu politiķi Valdi Dombrovski, tomēr mani nedaudz izbrīna viņa uzskati par uzturēšanās atļauju tirdzniecību, kurus viņš pauda igauņu laikrakstam (“Eesti Ekspress”, 2.02.). Par to rakstīja arī “Latvijas Avīze” (Dombrovskis mierina: masveida migrācijas nebūs, “LA”, 6.02.), kam viņš teica, ka salīdzinoši maz, “tikai” 6000 šādā veidā tikuši pie uzturēšanās atļaujas (tiesa, igauņu laikrakstam viņš teicis 8000, un, cik zinu, šajā skaitā neietilpst ģimenes locekļi). Dombrovskis brīnās, kāpēc cilvēki tik ļoti debatē tieši par tiem 6000.
Protams, ka interesē arī “atlikušie” 54 tūkstoši (piemēram, vai šajā skaitā ir arī mana uzturēšanās atļauja). Tomēr, manuprāt, jārunā tieši par šiem 6000, kuri par lielu naudu nopirkuši tiesības dzīvot Latvijā. Kā zināms, pircēji nāk no valstīm, kas ir tālu no demokrātijas un kur plaši izplatīta korupcija, kā arī notiek lielu naudas līdzekļu novirzīšana uz Rietumiem. Vairākas Latvijas bankas specializējušās šo miljonāru apkalpošanā, un starptautiskās institūcijas brīdinājušas Latviju par naudas atmazgāšanu.
Nezinu, ko Dombrovskis domā par neseno TV3 radījumu “Nekā personīga”, kurā atklāja, ka Kazahstānas bijušais ministrs un viņa sieva nopirkuši uzturēšanās atļauju Latvijā, jo ieguldījuši bankās vairāk nekā miljardu dolāru. Vai Dombrovskis tiešām ir gandarīts par šāda veida naudas plūsmu?
Jāatzīst, ka nesaprotu, kā Latvijas tautsaimniecību balsta ārzemnieks, kurš saņem no vietējās bankas izdevīgu aizņēmumu un iegulda to šeit dārgā īpašumā. Protams, šis darījums ietekmē cenas un nodokļus. Vai tuvā nākotnē nedraud jauns “burbulis”?
Par naudu var dabūt visu ko. Dzīvoju Jūrmalā pastāvīgi kopš 2001. gada un esmu pamanījis, kādu iespaidu šie ienācēji atstāj uz vietējo vidi. Nevaru nepamanīt, kā viņu metāla sētu ieskautās “mazstāvu” sapņu pilis, necaurspīdīga stikla un betona geto neatgriezeniski izmaina agrāko Jūrmalas lepnumu starptautiskā mērogā, koka apbūvi, par kuru visos laikos sajūsminājusies Rietumu pasaule. Monstri ielaužas arī kāpās, daļēji vietās, kam vajadzētu būt aizsargātai teritorijai.
Ar nožēlu vēroju bagāto iebraucēju izturēšanos pret vietējiem iedzīvotājiem: kā pret kalpiem un vēl sliktāk, turklāt pieprasot visās Jūrmalas iestādēs – gan valsts, gan pašvaldības – apkalpot viņus vienīgi krievu valodā. Līdz ar valodu viņi izplata arī savu pie korupcijas pieradušo dzīvesveidu, kas ātri pielīp.
Turklāt arvien biežāk vērojams, ka Jūrmalas būvvalde piešķīrusi atļauju būvēt pludmales tuvumā vai kāpu mežā it kā viesu namu vai viesnīcu, bet “attīstītājs” to patiesībā domājis pavisam citam mērķim – uzturēšanās atļauju pircējiem, jo katrs “numuriņš” pēc tam tiek ierakstīts zemesgrāmatā kā atsevišķs īpašums.
Piederu pie tiem, kas uzskata, ka šāda veida tirgošanās ar uzturēšanās atļaujām, kā tas notiek Latvijā, ir tuvredzīgs un nepareizs ceļš glābt tautsaimniecību. Tas novedīs pie daudz lielākas atkarības no finanšu – un ne tikai finanšu – plūsmām. Daudz kas var mainīties valstij un tautai nelabvēlīgā virzienā.
