“Vakcinācijas avīzes” nelaišana laukā no maisa bija liktenīga kļūda. Egila Līcīša feļetons 15
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijai tuvojas SARS-CoV-2 īpaši lipīgais variants tūkstošveidis omikrons, un, domājams, planēta vēl iepazīs un izlasīs grieķu alfabētu no alfas līdz tā pēdējam burtam omegai.
Tad tomēr man kā valsts imunizācijas padomes loceklim nepieciešams pateikt, ka vai nu mūsu valsts potēšanās vadoņu neizlēmības un politiska spiediena, vai nesaprātīgas koordinācijas un nepamatotas taupības dēļ, bet ieplānotās “Vakcinācijas avīzes” nelaišana laukā no maisa bija liktenīga kļūda vai pat tīrais noziegums pret cilvēci.
Žurnālistu tintes pudelē tā arī palika guļam vērtīga informācija un speciālistu padomi, kas bija jāuzzina katram valsts iedzīvotājam, īpaši gados vecākajai paaudzei, kura pieradusi pie avīžpapīra lasāmā teksta un gluži dabīgi uzskata presi par uzticamāko avotu.
Raugoties uz jaunatklājumiem pasaules karā ar pandēmiju, uz dezinformācijas uzplūdiem, uz cilvēku bailēm un paniku, sastopoties ar nezināmo, iespējams, nav novēlota ideja, lai ieraudzītu dienasgaismu bezmaksas populārs nedēļraksts vai pat rīta avīze, kurā aktualitāte nr. 1 ir potēšanās nepieciešamības atspoguļojums.
Laikraksts būtu ceļaspieķis, sataustot jaunumus cīņā ar Ķīnā ražoto sīko draņķi, kalpotu kā nāciju uzmundrinošs daudztirāžnieks, kā iedarbīgs un vakcinācijas noliedzējus bargi kritizējošs līdzeklis. Tāds izdevums ik eksemplārā iekristu katras mājsaimniecības pastkastītē, būtu galvenais vēstnesis katrā ģimenē, kurā netiktu aizmirsts neviens noderīgs temats, nepaliktu neapstrādāti vakcinācijas arumi un pandēmijas druvas.
Lai izbeigtu kaitēšanos ap “Vakcinācijas avīzes” valodu, tai jānāk klajā ar iz pagājības mantotu vārdu “Tas latviešu ļaužu draugs un informators”. Jūtams, ka potēšanās kampaņas virsvadonis Pavļuta kungs nav skops bagātīgi atalgot cilvēkus par viņu pūlēm un ieguldījumu, gādājot nepieciešamos karamateriālus cīņā ar pasaulei uzglūnošo sērgu.
Veselības ministra maksātie dāsnie honorāri, tīkamā čaukstēšana aploksnēs piesaistītu par aģitatoriem tautas nopotēšanas izdevumā kā pazīstamus, izslavētus ievadrakstu autorus no centrālās preses, tā ļautu iemirdzēties jauniem avīžniecības aroda talantiem.
Pie publikācijas tiktu ikviens, kurš prot pareizi uzrakstīt vārdus “onanīms” un “alkahols”. Un uzbrukt, atmaskot, izzobot, pienaglot pie kauna staba rūdītus liekuļus antivakserus – vai tam nenoderētu arī ievingrināta feļetonista roka?
Jāpiebilst, kopš uz ekrāniem parādījusies pamācošā filma par Emīliju un Benjamiņu izdevēju namu, vismaz uz brīdi ir atmodināta interese par mūsdienu drukāto presi, un pat cilvēki, kuri juta pret avīžniekiem ne ar ko neizskaidrojamu vieglu nepatiku, tagad retumis un negribīgi, tomēr ir paņēmuši rokā rīta laikrakstu. Viņi pareizi darījuši, jo tā ir vienīgā vieta planētas milzīgā informācijas plūsmā, kurā tiek ražots analītisks saturs un kur nodarbojas ar visaptverošu sabiedrības izglītošanu.
“Vakcinācijas avīzē” lasītājiem piedāvātu korespondences no vietām, kā ar potēšanos iet mūsu novadā, un sniegtu izvērstas reportāžas no ceļojuma kopā ar vakcinācijas izbraukuma autobusu. Rubrikā “Uz adatas smailes” sauktu vārdā pa sētas durvīm pie zaļā sertifikāta tikušos.
Svarīga vieta ierādāma zinātnieku rakstiem ar izsmeļošiem padomiem, piemēram, kā pazīt saslimstības simptomus, kā pēc izveseļošanās atgūt smaržu un garšu. Tas līdzētu cilvēkiem izvairīties no tautas medicīnu praktizējošo šarlatānu viltus ieteikumiem – kā viena tante ieteica dzert šņabi, uzkost citronu kā labāko veidu zudušo sajūtu atdabūšanai.
Daudzus interesētu infektologu jaunvārdu skaidrojums – kas ir virulence, ko nozīmē imūnsupresēts un būsteris. Valstij piederošais laikraksts saņemtu tiesības uz katastrofu monopolu – pirmajiem vēstīt par zemestrīcēm, plūdiem, izvirdumiem, meteorīta krišanu, Kariņa valdības ārkārtas sēdēm un pārējām valstij draudošām stihijām.
Laikraksts operatīvi ziņotu par epidemioloģisko ierobežojumu kustību vienā vai otrā virzienā, kad distance 2 m jāsagarina vai jāsašaurina un vai nav izgudrotas labākas zāles kovida ārstēšanai par ivermektīnu. “Vakcinācijas avīze” spētu pilnībā atspēkot maldus, itin kā nopotētie kļūstot kā driģenes saēdušies, jocīgi un dīvaini.
Par omikrona iespējamo ierašanos “LA” lasītāji var neraizēties. Lai nu kas, bet mūsu vadošie eksperti jau nu mācēs apieties, zinās, ko darīt, lai nobeigtu nelūgto viesi no tālās Dienvidāfrikas.
