Franks Gordons: Putinam vajadzīgi paklausīgi kadri 13
Augustā, kad ļaudis dodas atvaļinājumā, politikā valda tāda spiedīga svelme un neatvairāmi tuvojas trauksmains rudens pretim 8. novembrim, kad par ASV prezidentu kļūs Hilarija Klintone vai – ak vai! – Donalds Tramps.
Šajā jautājumā ļoti atklāts ir Maskavas portāla un laikraksta “Zavtra” publicists Vladislavs Šurigins, kam nav jāturas pie politkorektuma: “Ja uzvarēs Hilarija Klintone, tas nozīmēs, ka pastiprināsies Amerikas iejaukšanās pasaules politikā un tātad pieaugs spiediens uz Krieviju, ko izdarīs gan ASV un ES, gan Krievijas rietumnieciskā (!) elite. Bet, ja uzvarēs Donalds Tramps, tad līdz ar viņu uzvarēs izolacionistiskās tendences un Krievija iegūs vairākus relatīvas stabilitātes gadus, un tai būs iespējas īstenot savas nacionālās intereses.” Manuprāt, šai jautājumā viss ir pateikts – kas ir kas un ko var sagaidīt.
Sadalītās un daļēji ielenktās Alepo iedzīvotāju ciešanas ir neaprakstāmas, un “Der Spiegel” atzīst, ka Vācijas kanclere Merkele te ir bezspēcīga, un ne tikai Merkele, bet arī ASV prezidents un Lielbritānijas jaunā premjere. “New York Times” šai sakarā atgādina, ka Anglija un Francija, 1915. gadā sadalot vēl neiekaroto laupījumu Tuvajos Austrumos, ar lineālu uz kartes “uzzīmēja” divas mākslīgas (!) valstis – Irāku un Sīriju –, ignorējot reliģiskās, etniskās un sociālās īpatnības un atšķirības. Tagad mēs redzam, kādās liesmās šīs abas zemes deg. Tikmēr Krievijas militārās iejaukšanās cīņas, kas mutuļo Alepo perimetrā, pastiprinās, un ASV, nesaskatot izeju no haosa, “ļauj Krievijai iestigt šajā muklājā”, kā izteicies kāds analītiķis.
Kārtējais, šoreiz pamatīgs politisks pārsteigums Maskavā: Putins atcēlis no amata Krievijas prezidenta administrācijas vadītāju Sergeju Ivanovu, faktiski otro cilvēku valstī, un viņa vietā iecēlis līdzšinējo Ivanova vietnieku – 44 gadus veco Antonu Vaino, kura vectēvs Karls Vaino no 1978. līdz 1988. gadam bija Igaunijas KP CK pirmais sekretārs.
Ivanovs ir ilggadējs Putina līdzgaitnieks – vēl no kopīgām gaitām VDK aparātā. 2008. gadā, kad Putinam uz četriem gadiem vajadzēja iedot prezidenta amatu kādam citam, padomā bija izvirzīt Ivanova kandidatūru, taču Putins acīmredzot baidījās, ka šis vīrs var izrādīties pārāk patstāvīgs.
Interesanti, ka Putins, atstādinot vēl nupat tik vareno Ivanovu no prezidenta administrācijas vadītāja amata, iecēla viņu par – ievelciet elpu – “prezidenta speciālo pārstāvi dabas aizsardzības, ekoloģijas un transporta jautājumos”. Skan kā izsmiekls. Atgādināsim, ka Staļins, iekams apcietināt vai “novākt” savus pretiniekus vai sāncenšus, uzticēja viņiem, teiksim, pasta vai ūdensceļu resoru… Tagad laiki maigāki, bet paņēmiens līdzīgs.
Iezīmējas šāda aina: Putins atbrīvojas no saviem “kursa biedriem” un līdzgaitniekiem, kuri viņu “pārāk labi pazīst”, un aizvieto tos ar gados jaunākiem, paklausīgiem un disciplinētiem ierēdņiem, kuri pazīst Putinu tikai ka “nācijas vadoni” un autoritāru “valsts galvu”. Nelielas liberālas partijas “Demokrātiskā izvēle” priekšsēža vietnieks Kirils Šulika raksta: “Putins baidās no galma apvērsuma.”
Vēl pavisam nesen, gubernatoru maiņas dienās, tika mēļots, ka Putins baidoties pārāk attālināties no Maskavas. Tagad viņš jau devies uz Pēterburgu, lai tur “svinētu izlīgumu” ar nupat vēl “nekaunīgo un neciešamo” Turcijas prezidentu Erdoganu, un uz Baku, lai tur tiktos ar Azerbaidžānas prezidentu Ilhamu Alijevu un, galvenais, ar Irānas prezidentu Rouhani. Interesanta diplomātiska spēle! Atgādināsim, ka Azerbaidžāna vēl nav izsapņots sapnis – pievienot sev Irānas ziemeļu novadus ar centru Tebrizā, ko apdzīvo turciskie brāļi, kas runā tai paša valodā. Un Azerbaidžāna uztur ciešas stratēģiskas partnerības attiecības ar Izraēlu – šo “cionistisko veidojumu”, kas, kā uzskata Irānas varneši, esot “lemts iznīcībai”.
Situācija “Krimā un ap Krimu” šobrīd ir tik juceklīga, Maskava un Kijeva svaidās ar savstarpējām apsūdzībām, ka atliek vien nogaidīt, kamēr izklīdīs migla. Tik un tā tuvojas rudens, viss kas vēl var notikt.
