Juris Lorencs: Tuvojas juku laiki. Kas ir pašas drošākās vietas pasaulē? 75
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kas ir pašas drošākās vietas ceļotājiem? Kur bez bailēm pat nakts vidū var staigāt pa tumšām pilsētu ielām? Tas varbūt skan paradoksāli, bet valstis, kurās valda autoritāri, pat totalitāri režīmi. Franko Spānija, Hruščova un Brežņeva laiku Padomju Savienība, bijušās “sociālisma nometnes” valstis, pulkveža Kadafi pārvaldītā Lībija. Šodien Ķīna, Kuba, Uzbekistāna, Turkmenistāna, Saūda Arābija, Persijas līča monarhijas. Bet šī drošība ir trausla.
Agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad režīmam zem kājām sāk zust pamati. Tas sāk “ļodzīties”, sabiedrībā parādās anarhijas, pat pilsoņu kara pazīmes. Varas autoritāte samazinās, likumpārkāpēji jūtas nesodīti, pieaug noziedzība. Saprotams, ka iebraucējs, kurš uz ielas stūra baksta ar pirkstu pilsētas kartē un bezpalīdzīgi raugās apkārt, ātri vien kļūst par laupītāju upuri.
Šādās vietās labāk nespert savu kāju. Pats interesantākais ceļojums manā mūžā bija Jemenas apmeklējums 2009. gadā, kad veselu mēnesi viens pats ar mugursomu plecos sabiedriskajā transportā izbraukāju šo skaisto, interesanto un tolaik drošo vietu. Diemžēl pašreiz Jemenā plosās pilsoņu karš, tā ir viena no bīstamākajām vietām pasaulē. Līdzīgi Sīrijai un Lībijai, arī Jemena ir sadalījusies reģionos, kurus kontrolē gan centrālās valdības spēki, gan privātas armijas.
Bet valsts fragmentācija bruņotu grupējumu ietekmes zonās ir tikai viena no pazīmēm, kas liecina par nestabilitātes iestāšanos. Viena no svarīgākajām stipras varas (lai kāda tā arī būtu) pazīmēm ir valsts monopols uz likumīgu vardarbību, uz tiesas spriedumu pieņemšanu un sodu izpildi. Pat visbriesmīgākajos boļševiku represiju laikos nāves spriedumus pieņēma čekistu “troikas”, šie lēmumi tika apstiprināti ar reālu cilvēku parakstiem. Tika ievērota formāla “šķiriskā likumība”, par pašdarbību nebija ne runas. Savukārt vardarbības monopola zudums ir signāls, ka valsts varai tuvojas nopietnas problēmas.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mediju un politikas ekspertu uzmanību pievērsa ziņa par slepkavību Krievijā, ko paveica privātā militārā formējuma “Wagner” algotņi. Viņi ar veseri sašķaidīja galvu savam “kolēģim”, bijušajam cietumniekam Jevģēņijam Nužinam, kurš tika apvainots nodevībā. Slepkavības aina tika filmēta un ievietota internetā. Visai dīvaina šajā notikumā ir varas iestāžu, policijas un prokuratūras, reakcija. Proti – tās nav. Vienīgi Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs izteicās īsi un miglaini: “Mums nav nekādu komentāru. Mēs nezinām, cik tur taisnības, tā nav mūsu darīšana.”
Cilvēktiesību aktīvisti jau labu laiku ziņo par līdzīgiem gadījumiem Čečenijā, par nolaupītiem un bez vēsts pazudušiem cilvēkiem. Tomēr atšķirībā no “Wagner” izveidotāja un īpašnieka Jevgēņija Prigožina, kurš nekautrējas no brutālās slepkavības, Čečenijas diktators Kadirovs nekad nav atzinis savu saistību ar šiem noziegumiem. Vēl viena valsts dezintegrācijas pazīme ir privātu armiju parādīšanās.
Krievijā tādas patlaban ir divas – jau pieminētais Prigožina “Wagner” un Kadirovam uzticīgais, Groznijā dislocētais Krievijas Nacionālās gvardes 141. pulks, kas tikai formāli pakļaujas Maskavai. Tie ir tā saucamie kadirovieši, kuri līdzīgi “Wagner” algotņiem arī karo Ukrainā.
Krievijas tūkstošgadīgā vēsture liecina, ka agrāk vai vēlāk šajā valstī pienāk krīze un sākas jukas. 20. gadsimtā tādas bija divas. Pirmā izpaudās kā 1917. gada Oktobra revolūcija ar sekojošo Pilsoņu karu. Otrā, jau mazāk asaiņaina, iestājās pēc PSRS sabrukuma. No Krievijas mēģināja atdalīties Čečenija, valsts nonāca konstitucionālā krīzē, kas savu apogeju sasniedza 1993. gada oktobra sākumā.
Toreiz pēc prezidenta Jeļcina pavēles tanki apšaudīja Krievijas Augstākās padomes ēku, tā saukto Balto namu. Tas viss notika pirms nieka 29 gadiem! Galvenais cēlonis šiem periodiskajiem “juku laikiem” ir demokrātijas trūkums un nespēja reformēties. Ik pa brīdim Krievijas vēsture iziet kārtējo loku, nenomaināmā varas elite noveco, iestājas stagnācija. Un tad pienāk brīdis, kad “apakšas vairs negrib, bet augšas vairs nespēj dzīvot pa vecam”.
Vairākas pazīmes liecina, ka mūsu kaimiņvalsts atkal tuvojas kārtējam, fizikas valodā izsakoties, “kritiskajam punktam”. Latvijai ar to ir jārēķinās, tam ir jāgatavojas. Kas attiecas uz ceļošanu pa Krieviju, tad juku laikos kļūs ne tikai naidīga, bet arī īpaši bīstama vieta. Naidīga un bīstama latviešiem, poļiem, vāciešiem, amerikāņiem un beigu beigās arī pašiem krieviem.
