Tuviniekam jābūt tik stipram kā klintij! Par onkoloģijas pacientiem 0
Šogad Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība „Dzīvības koks”, izsludinot pieteikšanos 2020.gada psihosociālās rehabilitācijas programmai „Spēka Avots”, lielu akcentu liks uz tuvinieku iesaisti dalībai psihosociālās rehabilitācijas programmā, aicinot iegūt jaunu informāciju un arī pašiem saņemt psiholoģisko konsultāciju un atbalstu.
Kā rāda psihosociālās rehabilitācijas programmas dalībnieku anketas (2018./ 2019.g.), tad kopumā programmās ir piedalījušies 78% pacientu un tikai 22% pacientu tuvinieku. Biedrības „Dzīvības koks” vadītāja Gunita Berķe domā, ka šī proporcija ir saistīta ar vairākiem iemesliem.
Pirmkārt, vēl nav kļuvis pašsaprotami, ka pacientam blakus, protams iespēju robežās, vienmēr ir tuvinieks. Otrkārt, pacientam pašam bieži ir vēlme norobežoties, uzsverot, ka pats ar visu var tikt galā. Tomēr jāņem vērā, ka slimība nes līdzi ne tikai daudz pārdzīvojumu un emociju, bet arī ļoti daudz informācijas, kas iespējami īsā laikā ir jāapgūst.
Līdz ar to onkoloģijas gadījumā ļoti svarīga ir tuvinieku iesaiste, jo pacients nereti ir šokā un apmulsis, tas paralizē skaidru domāšanu, bieži rodas nesaprašana, ko ārsts teicis, kā teicis, ko tas vispār nozīmē? „Dzīvības koks” programmu dalībnieku aptauja rāda, ka arī tuviniekiem nav informācijas, kā rīkoties, kā palīdzēt, bet pacients jūtas pamests un nesaprasts no ģimenes locekļu puses.
Treškārt, nolemtības sajūta, ka cīņa ar slimību ir katra paša lieta, ko es tur jaukšos, labāk nogaidīšu… Visi minētie pieņēmumi ir kļūdaini, jo vēzis, tāpat kā jebkura cita smaga hroniska slimība ir jāārstē un tā, protams, ienes korekcijas un izmaiņas ikdienas dzīvē, kas skar ne tikai pacientu, bet arī tuvinieku.
Programmas dalībnieku aptaujā ikviens tiek lūgts izvērtēt, vai uz sevi var attiecināt apgalvojumu „Maniem tuviniekiem grūti mani izprast”. Programmas sākumā pilnīgi uz sevi šo apgalvojumu attiecina 18 % dalībnieku, kamēr pēc programmas to dara 7%. Tieši tāpat ir ar apgalvojumu „Man pašam grūti runāt ar tuvinieku”.
Pirms programmas to atzīst 17%, kamēr pēc programmas tikai 7 % domā, ka viņiem arī turpmāk būs grūtības runāt ar tuvinieku. Psihosociālās rehabilitācijas programmas novērtējumā svarīgs ir arī jautājums- vai ir vēlme pašizolēties?
Programmas sākumā sevī šādu tendenci saskatījuši 23% dalībnieku, programmas noslēgumā vien 6% domā, ka joprojām tas ir aktuāli, savukārt vairāk nekā puse dalībnieku uzskata, ka tas uz viņiem neattiecas vai vairāk neattiecas kā attiecas. Atvērtajā jautājumā aptaujas dalībnieki atzīmē: tagad labāk saprotu savu tuvinieku/saslimušo ģimenes locekli.
Psihosociālās rehablitācijas programmas cilvēkiem pēc onkoloģiskas slimības tiek realizētas no 2009.gada, kopš 2018.gada tā ir valsts apmaksāta programma, kuras mērķis ir mazināt „onkoloģiskās slimības ēnu” pār dzīvi kā pacientiem tā tuviniekiem.
