Tuvībā esi brīvs no kauna 0
Gandrīz katrs kaut reizi dzīvē ir redzējis sapni – pēkšņi kails atrodies publiskā telpā. Par ko gan tas varētu liecināt? Visbiežāk tas atspoguļo mūsos dusošo kaunu. Šādā brīdī gribas teikt: “No kauna vai zemē jālien!” Psiholoģe, psihoterapeite ZANE KRŪMIŅA skaidro, kas ir kauns.
– Sastopoties ar šīm emocijām, mēs jūtamies it kā caurspīdīgi un atkailināti – tā ir sajūta, ka tevi redz pilnībā, neko nevar noslēpt, katrs var apskatīt ikvienu tavas dvēseles vīlīti, katru melnumu, visu nepievilcīgo un netīkamo, ko iepriekš esi mēģinājis slēpt. Šķiet, redzamas ir kļuvušas visas nepilnības, kas varētu padarīt mūs nepievilcīgus citu acīs.
Parasti kauns atraisās bērnos apmēram piecu gadu vecumā, kad viņi sāk apzināties savu ķermeni. Šajā laika posmā arvien svarīgākas kļūst sociālās normas un noteikumi. Vienlaikus visas bērnības garumā, balstoties uz apkārtējo reakcijām, bērns veido savu paštēlu jeb izpratni par to, kāds viņš ir un kas viņš ir. Vecāku attieksme un izturēšanās līdzīgi spogulim rada atspulgu bērna uztverē. Ja bērns saņem ziņu – tu esi nepilnīgs, slikts, nepareizs, tu neesi nekas – attīstās mazvērtība un bērns bieži vien izjūt kaunu par sevi. Arī pretēja vecāku reakcija – izteikta slavināšana un dievināšana – provocē kauna jūtas. Tas notiek tādēļ, ka bērns nevis tiek mīlēts tāds, kāds viņš ir, bet tiek idealizēts, taču pats bērns jūt un saprot, ka šim ideālajam tēlam neatbilst. Tas provocē neīsta paštēla veidošanos, kas pilns ar nepilnvērtības izjūtām un kaunu par sevi: es neesmu tas, par ko mani uzskata, un kāds to var atklāt.
Kauns vienmēr ir publiskas emocijas. Vienatnē tas nerodas. Lai kauns pavīdētu, vajadzīgi citi dalībnieki – reāli vai iedomāti –, kuru priekšā var izjust kaunu. Kauns saistās ar sajūtu, ka esi nepareizs, tev šķiet, ka pārējie tevi uzlūkos ar nicinājumu, smīnu, nosodījumu vai pat riebumu.
Kauns izraisa masīvas ķermeniskas reakcijas – cilvēks sarkst, svīst, kājas kļūst ļenganas, krūtīs jūtama pamatīga kraha izjūta, ir vēlme ar skatienu ieurbties grīdā un ne uz vienu neskatīties.
Kauns provocē atsvešinātību, tas mudina noslēpties kaktā, kļūt neredzamam, nepamanāmam. Pašizolācija tiek uztverta kā risinājums, ko provocē bailes būt atmaskotam. Katra rīcība, kustība, ko kāds var pamanīt, kļūst šķietami bīstama.
Sociofobija jeb bailes atrasties cilvēkos ir cieši saistīta ar kauna jūtām.
Cīņai ar kaunu cilvēki izvēlas dažādus paņēmienus. Itin bieži aizsardzībai tiek izmantota uzpūsta grandiozitāte. Demonstrējot sevi kā visvarenu, spožu, stipru un zinīgu, šie cilvēki patiesībā vēlas noslēpt dziļi zemapziņā iesakņojušos kaunu. Aiz ārējā spožuma nereti slēpjas izteikta mazvērtība, nepatika pret sevi un tukšums.
Citi cilvēki, sargājoties no kauna, ko varētu radīt apkārtējo nosodījums, cītīgi nodarbojas ar pašnoniecināšanu, savu nopelnu pamazināšanu un pašvainošanu, mēģinot tādējādi apsteigt jebkuru iespējamo kritiķi. Vēl citi visu, ko nīst sevī un par ko izjūt kaunu, projicē uz citiem un tad agresīvi reaģē uz to.
Tomēr kaunam ir arī sava pozitīvā puse. Kauns palīdz saglabāt intimitātes robežu. Tas liek mums piebremzēt, uzreiz nemesties attiecībās, emocionāli atkailinoties. Kauns padara attiecību uzsākšanu pakāpeniskāku. Patiesi tuvās attiecībās kauns izzūd, cilvēks jūtas drošs un var būt atklāts. Tuvībā ir brīvība no kauna un bailēm.
