Tuvākā skola slēgta. Kas pēc tam? Mājas Viesis pētī, kā ar to tiek galā ģimenes un pedagogi 4
Sākoties skolu tīkla optimizācijai, 2009. gadā Latvijā tika reorganizētas 84 un slēgtas 57 skolas. Vairs ne tik skarbi, bet process turpinās joprojām. Daudzas ģimenes nonāk izvēles priekšā – kur sūtīt bērnu mācīties? Dažkārt jautājums ir pat skarbāks: vai bērns vispār varēs turpināt izglītoties? “Mājas Viesis” pētī, ar kādām problēmām saskaras un kā tiek galā vecāki, skolēni, pedagogi, skolu vadība, kad mīļā, mājām vistuvākā skola tiek slēgta.
Kavējas atmiņās, bet pielāgojas
“Mēs labi tiekam galā, mums te patīk, vai ne?” sirsnīgi smaidot, Cesvaines vidusskolas dienesta viesnīcā mītošajiem bērniņiem vaicā audzinātāja Daiga Ķevere. Mazās galviņas kautrīgi, bet neviltoti pamāj, apstiprinot atbildi. Bērni tiešām lielākoties ir apmierināti ar jaunajiem apstākļiem, kuri viņiem bija jāpieņem piespiedu kārtā – drīz būs apritējis gads, kopš tika slēgta Cesvaines internātpamatskola, tādējādi tās audzēkņiem un viņu vecākiem vajadzēja izvēlēties, ko darīt tālāk. Puse no slēgtās skolas audzēkņiem pievienojušies Cesvaines vidusskolai, un, kā norāda audzinātāja Daiga, pāreja notikusi necerēti gludi: “Kad uzzinājām par pārmaiņām, domājām, ka būs daudz grūtāk. Kad bērniņi kārtoja savas mantas, lai dotos prom no internātskolas, viņi teica – skolotāj, ārprāts, kā te smaržo pēc mājām! Protams, ka bija bēdīgi, daudzi joprojām saka – vecajā skoliņā bija labāk, bet ļoti palīdz tas, ka vismaz dienesta viesnīcas telpas ir tās pašas. Mēs darām visu, lai bērniem būtu labi, lai viņi nejustos atstumti, jo situāciju grūtāku padara tas, ka bērni nāk no dažādiem sociālajiem slāņiem.” Daiga par visiem 15 dienesta viesnīcā mītošajiem bērniem saka: “Esmu viņu internāta mamma – bērniņi mani ir pieņēmuši kā savējo. Ļoti cenšos palīdzēt integrēties jaunajā vidē, un, manuprāt, tas ir sanācis ļoti labi. Sabiedrībā pastāv uzskats, ka internāta bērni mācās un uzvedas sliktāk, un daži no viņiem, protams, ar to modeli samierinās, bet es šiem bērniem ticu, stāstu, ka viņi var labāk, ka ar četrinieku vien nepietiek.” Daiga ir pārliecināta, ka viss atkarīgs no attieksmes ģimenē: “Ja vecāki nesveicinās ar apkārtējiem, kā varam gaidīt, ka bērns no rīta teiks skolotājiem labrīt? Ģimenes problēmas nāk līdzi uz skolu. Ir arī tādi bērni, kas pēc pamatskolas absolvēšanas mācības neturpina, jo ģimenes viņus nemotivē. Šeit mēs cenšamies iedvesmot, runāt ar bērniem, lai viņi tomēr vēlētos mācīties. Apvienojot skolas, viena meitene speciāli kavēja, nenāca, bet ar laiku iejutās – ļoti daudz kas ir atkarīgs no pedagogu attieksmes un ieinteresētības.”
Gluži tāpat kā Cesvaines vidusskolas jaunpienācēji, arī Saldus vidusskolas audzēkņi joprojām nereti kavējas atmiņās par pagājušiem, daudzuprāt, labākiem laikiem – 2016. gada 1. septembrī durvis vēra jaunizveidotā Saldus vidusskola, kurā apvienotas kādreizējās Saldus 1. un 2. vidusskola. 12. klases skolniece Andžela Sālava atklāj savas sajūtas: “Ziņu par to, ka būs jāmaina skola, uztvēru diezgan negatīvi. Tā tomēr bija mana skola, biju pieradusi – visi skolotāji pazīstami, pretimnākoši. Šeit ko tādu nesagaidīt. Protams, šobrīd jau esmu apradusi, bet atbalstu no skolotāju puses nejūtu. Uzskatu, ka skolas neapvienoja – tas termins pastāv tikai papīros, jo būtībā izveidota jauna skola ar jaunu sistēmu. Vairākums skolasbiedru joprojām atceras, cik jauki bija 1. vidusskolā.” Daudzi jaunās Saldus vidusskolas skolēni jūtas gandrīz vai apkrāpti, jo, kā uzskata paši, viņiem piespiedu kārtā bijis jāiet atpakaļ uz to skolu, no kuras vai nu iepriekš aizgājuši, vai arī dažādu iemeslu dēļ izvēlējušies mācīties citur. Andželai jaunās skolas atrašanās vieta problēmas gan nesagādā: “Es dzīvoju laukos, Zirņu pagastā, kas atrodas 17 kilometrus no skolas. Tieši tāpat, kā tiku līdz vecajai skolai, tieku arī līdz šai – ar autobusu. Nokļūšana mums visiem ir sakārtota – transporta izdevumus atmaksā 50% apmērā katru mēnesi, ja ir iesniegtas sabiedriskā transporta biļetes un ja nav neviena neattaisnota kavējuma. Transports aizved līdz pilsētas centram, un no centra līdz skolai ir tikai 15 minūšu ilgs gājiens. Tā arī ir vienīgā atšķirība man, jo agrāk skola atradās pašā Saldus centrā, bet tagad pilsētas nomalē. Citādāk ir tiem, kas dzīvo pašā Saldū, – vienam klasesbiedram ierasto piecu minūšu vietā uz skolu ar kājām jāiet pusstundu.”
Labākas izglītības vārdā
Emocionālais aspekts ir viena no galvenajām problēmām skolu reformas sakarā – bērniem bieži ir grūti atvadīties no ierastās vides, pieņemt jaunus apstākļus, īpaši, ja tie radušies piespiedu kārtā, ne viņu pašu vai vecāku izvēles dēļ. Skolu psiholoģe Rita Niedre uzsver, ka šajā procesā ļoti svarīga ir skolēnu vecāku un pedagogu iesaiste: “Skolu optimizāciju vērtēju pozitīvi no izglītības kvalitātes viedokļa. Problēma ir tad, ja uz skolu raugāmies nevis kā uz institūciju, kas sniedz izglītību, bet uz institūciju, kas prioritāri nodrošina sociālo funkciju – bērni ir pieskatīti, nodarbināti un regulāri paēdināti. Bet kvalitatīvāku izglītību var garantēt lielāka skola. Protams, piesaistot nepieciešamos speciālistus bērniem ar dažādām problēmām. Bērni pārmaiņām pielāgojas elastīgāk nekā pieaugušie, savukārt, ja rodas problēmas un bērns neveiksmīgi iekļaujas jaunajā kolektīvā, pieaugušie var ietekmēt, kā notiek pārmaiņas. Ja pieaugušie uz pārmaiņām raugās negatīvi, pretojas tām, arī bērniem būs grūtāk. Ja vecāki un skolotāji pieņems pārmaiņas, atbalstīs tās – arī bērniem neradīsies problēmas iejusties un pierast pie jaunās sistēmas.” Cesvaines vidusskolas direktors Didzis Baunis uzsver mācību kvalitātes uzlabošanos: “Apvienojot skolas, protams, ļoti pamatīgi jāizvērtē lietderība, bet vismaz mūsu gadījumā ir daudzi plusi – skolēni mācās estētiski iekārtotā vidē, viņiem ir labākas iespējas socializēties un iekļauties apkārtējā sabiedrībā. Pieaugot vidusskolas skolēnu skaitam, pieaug arī iespējas dažādot un veiksmīgāk organizēt pedagoģisko procesu, bērnu motivācija mācīties.” Direktors Baunis uzskata, ka skolu apvienošana notikusi gana veiksmīgi: “Lielākā daļa bērnu ir iejutušies jaunajā vidē. Konfliktus starp bērniem vien tāpēc, ka atnākuši no citas skolas, neesam novērojuši. Viens skolēns gan nespēja pieņemt jaunos iekšējās kārtības noteikumus vidusskolā, tāpēc mainīja skolu. Problēmas rada bērnu mācību rezultāti, jo daļai slēgtās internātpamatskolas bērnu nepieciešama izteikti individuāla pieeja – burtiski jāsēž blakus gan stundā, gan pildot mājas darbus. Tādēļ esam papildus izveidojuši vienu pedagoga palīga amata vienību.” Arī jaunās situācijas sadzīvisko risinājumu direktors vērtē pozitīvi: “Nakšņošana bērniem ir nodrošināta. Trūcīgajām ģimenēm par dienesta viesnīcas izmantošanu un skolēnu ēdināšanu nav jāmaksā, daudzbērnu ģimenēm ir 50% atlaide. Bet nokļūt skolā iespējams ar skolēnu autobusiem.” Trešdienās un piektdienās bērniem ir iespēja doties mājās. Pirmdienu rītos problēmas sagādā agrā celšanās, lai atkal nokļūtu skolā, – daži bērni dzīvo Lubānā, un skolā ierodas, ātrākais, desmitos no rīta.
Ja ir interese, būs arī transports
Galvenais arguments PRET izglītības iestāžu slēgšanu ir šķietami lielie attālumi no vienas novada skolas līdz citai, taču, pieņemot lēmumu par skolu nākotni, pašvaldības galvenokārt ņem vērā skolas atrašanās vietu. Kā apgalvo Izglītības un zinātnes ministrijas komunikācijas nodaļas vecākā konsultante Inta Bērziņa, nav iedomājama situācija, ka skolēns neturpina mācības, jo viņa skola tiek slēgta un iespējas tikt līdz citai skolai nav: “Lēmumus par skolu slēgšanu pieņem katra pašvaldība pati, saskaņojot ar IZM. Pagājušajā gadā neatkarīgi eksperti veica skolu tīkla pētījumu, lai izanalizētu situāciju Latvijā, kas palīdzētu pašvaldībām veiksmīgāk pieņemt lēmumus par skolu tīkla optimizāciju. Kā atzinušas daudzas pašvaldības, pētījums ir unikāla datu bāze, lielisks darba instruments, lai analizētu, izvērtētu un modelētu iespējamās skolu tīkla izmaiņas, kuru primārajam mērķim ir jābūt – lai ikviens Latvijas bērns iegūtu kvalitatīvu izglītību. Slēdzot skolas, protams, tiek ņemts vērā attālums līdz citām novadu skolām, lai nerastos situācija, ka bērns neiegūst izglītību tikai tādēļ, ka netiek līdz skolai. Izglītības likuma 17. pants skaidri nosaka, ka pašvaldība nodrošina transportu izglītojamo nokļūšanai izglītības iestādē un atpakaļ dzīvesvietā, ja nav iespējams izmantot sabiedrisko transportu.”
Intas teikto apstiprina Jelgavas novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Enija Kreicberga-Kapša, izskaidrojot Jelgavas novada Glūdas skolas slēgšanas situāciju. Viņa norāda, ka bērniem tiek nodrošināta iespēja nokļūt citās tuvākajās skolās: “Lai gan Glūdas pagasts ir viens no iedzīvotāju skaita ziņā lielākajiem Jelgavas novadā, tomēr tieši ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ skolai neizdevās piesaistīt pietiekamu skolēnu skaitu, jo mācību iestāde atrodas ~ 2 km no Zemgales ciemata, no kura ir nodrošināta satiksme gan uz Svēti, gan Zaļeniekiem, gan Šķibes pamatskolu. Pēc skolas slēgšanas skolēni mācības turpina Zaļenieku komerciālajā un amatniecības vidusskolā, Svētes pamatskolā un Šķibes pamatskolā. Minētās izmaiņas bija iespējamas tikai tādēļ, ka attālums no skolēnu dzīvesvietas līdz jaunajām skolām nepārsniedz 10 km, un jau funkcionējošie autobusa maršruti nodrošina audzēkņu nokļūšanu skolā. Vēl citu skolu slēgšana gan nav vēlama, jo tad jau būtiski palielinātos ceļā pavadītais laiks un bērnu iespējas vispār nokļūt kādā mācību iestādē.”
Vecāku atbildības spogulis
Viļakas novadā pirms diviem gadiem tika slēgtas divas mācību iestādes – Mežvidos un Kupravā, tādējādi daudzi bērni pārgāja mācīties uz Viduču pamatskolu. Pamatskolnieka mamma Aina no Kupravas pagasta izvēlējusies bērnus sūtīt tieši uz Viduču skolu, kura atrodas 27 kilometrus no mājām, neskatoties uz to, ka 10 kilometrus tuvāk ir Žīguru skola. Iemesls šādai izvēlei esot kvalitatīvāka izglītība: “Skola nav liela, bet skolotāju ir pietiekami daudz – katrā priekšmetā savs. Manuprāt, izglītības kvalitāte ir daudz augstāka nekā Kupravas skolā.” Vienīgais mīnuss, kā apstiprina Aina, ir garais ceļš: autobuss vēl met līkumu – izbrauc cauri arī Žīguru pagastam pēc citiem bērniem. Brauciena ilgums ir pusotra stunda, taču Ainas dēls neiebilstot – labi, ka ir transports un iespēja mācīties tieši šajā skolā.
Šogad pieņemts lēmums arī par Jaunburtnieku pamatskolas slēgšanu nepietiekamā skolēnu skaita dēļ. Un arī šīs skolas skolēniem, kuri dosies uz citām iestādēm, tiks nodrošināts transports nokļūšanai uz izvēlēto izglītības iestādi. Taču aiz apvāršņa jau rādās cita problēma – pastāv risks, ka ne viens vien bērns varētu mācības neturpināt. Pamatskolas direktore Sarmīte Freimane uzskata, ka, pieņemot lēmumu slēgt skolu, vērā nav ņemti vairāki svarīgi cilvēciskie faktori, piemēram, tas, ka skolā lielākoties mācās maznodrošinātu ģimeņu bērni, kuri ļoti bieži neiejūtas pilsētas skolās: “Kas notiks? Daļa no šiem bērniem vienkārši neies skolā, atkal sāks noziedzīgo ceļu. Mūsu nu jau skoliņa ir vieta, kur viņi jūt mīlestību. Cik ilgi visi uz to pilsētu skries, cik ilgi nedomās par bērniem?” Taču jāņem vērā, ka tieši Jaunburtniekos, salīdzinot ar pārējām Kocēnu novada skolām, pašvaldības tēriņi uz vienu audzēkni esot vislielākie, tāpēc pašvaldības interesēs tomēr ir skolu slēgt.
Divu bērnu mamma Daiga Grundule savukārt apliecina, ka ne attālums, ne sociālais stāvoklis nav šķērslis izglītības iegūšanai, ja vien vecāki interesējas par saviem bērniem un viņu nākotni. Daiga dzīvo Lubānā, no kurienes abas viņas meitas (9 un 11 gadi) divas reizes nedēļā mēro ceļu līdz Cesvaines vidusskolai: “Man ir trūcīgās personas statuss, līdz ar to dienesta viesnīcas pakalpojumi meitenēm tiek apmaksāti. Protams, žēl, ka internātskola tika slēgta, bet arī Cesvaines vidusskolai nav ne vainas, esmu ar to pat ļoti apmierināta. Saprotams, nav viegli, ka meitenes tik ilgi ir prom, bet mēs bieži zvanām viena otrai un viņas pašas ir ļoti priecīgas par dzīvi Cesvainē, arī pedagogi ir lieliski – pilnībā uzticos viņiem. Man ir ļoti svarīgi, lai meitenes iegūst labu izglītību, tāpēc visas grūtības noteikti ir tā vērtas.” Daiga Ķevere, lai gan pārmaiņas skolu dzīvē galvenokārt vērtē pozitīvi, tomēr vēlētos, lai mazās skoliņas iespēju robežās tiktu saglabātas: “Klasē ar 25 bērniem nekādi nevar mācīties tik kvalitatīvi kā klasē ar mazāku bērnu skaitu. Saprotu, ka šādas skolas uzturēt ir dārgi, bet ne visu iespējams mērīt naudā. Ir gadījumi, kad lauku skolās tik tiešām sekmes ir zemākas nekā pilsētu skolās, bet es iesaku pašvaldībām kārtīgi izvērtēt visus faktorus, pirms pieņemt galējo lēmumu.”
