Tuvāk zemei, karstāk ugunī – putnos 1
“Esmu putns. Man svarīgākais būt lidojumā – ligzda vajadzīga vien tik, lai sabužinātu spalvas pirms pacelšanās spārnos,” tā māksliniece Liene Mežule.
Viņa ir dekoratore, bet zem šī vārda slēpjas viss, kas kuru brīdi nepieciešams – modelēšana, šūšana, gleznošana, galdniecības darbi, floristika, rīkošanās ar zeltu un sudrabu. Liene palīdz piemeklēt skatuves ietērpu gan Prāta Vētras puišiem, gan sapoš priekšnesumam baleta studijas Grande dejotājus. Speciālistu vērtējumā viņai piemīt spilgts talants, bet draugu un paziņu skatījumā – neparasti daudz pāriplūstošas mīlestības. Un spēja tam, ko bažīgi pieskaitām mistikai, pieskarties tikpat dabiski un saudzīgi kā puķei, zīda lentītei vai zeltījuma vijai ap spoguļa rāmi. Saules pielietā mežā viņa pamana laumiņas, vecās pilīs – bijušo īpašnieku ēnas, pat piekvēpušākajās cilvēku sirdīs – to mirdzumiņu, kas attīrīšanas un ieraudzīšanas vērts.
* * *
– Esmu pārliecināta, ka skaistums izglābs pasauli. Mums apkārt ir gaisma, bet jāiet uz vēl lielāku gaismu. Tikai dzīvojot no sirds uz sirdi, varam kļūt gaisma cits citam.
– Esi ideāliste?
– Vairāk jau darbaholiķe. Ak, jāatpūšas arī? Labi, atvēlēsim miegam trīs stundas. Līdz 42 gadiem tā. Mazliet satrūkos tikai šīgada sākumā, kad pēkšņi izrādījās – guli un stīvi blenz griestos, jo nevari pakustināt ne pirkstu, kaut apkārt darbu jūra. Labi, ka man daudz draugu. Kad nerādījos vietās, kur parasti esmu, neatsaucos arī uz telefona zvaniem, viņi steidzās glābt. Aizvilka pie daktera, neklausoties manī, ka esmu gana stipra, ka tikšu galā pati. Tā ir sāpīga tēma visās matriarhāta zemēs: mēs, meitenes, taču varam visu! Mums neviena blakus nevajag! Ai, kā nav taisnība! Ir reizes, kad jāspēj pieņemt atbalstu, jāļaujas. Drauga plecam, dakterim.
– Ko ārsti secināja?
– Riktīgs nervu sabrukums. Teica: meitenīt, tev laikam piemirsies, ka esi sieviete, bet sievietei jāguļ vismaz astoņas stundas diennaktī.
Esmu pateicīga, ka profesors tomēr akceptēja manu atteikšanos no ārstēšanas ar īsti nikniem medikamentiem. Dzīvē esmu atgriezusies ar adatu terapijas palīdzību, gribas sakoncentrēšanu un gudru dakteru līdzāsbūšanu. Taču stingrā pārliecībā, ka mums nekas netiek dots vienkārši tāpat, bet kā mudinājums pārvērtēt līdzšinējo dzīvesveidu. Saprotot, ka slimība jāuztver kā laiks, kas obligāti veltāms sev, mēģinot izprast, kāpēc bija jāapstājas. Jo ikdienā jau miera stadijas nav. Grūti sabremzēties, lai iebrauktu sevī pietiekami dziļi un atrastu laiku esības analīzei.
Tagad mācos dzīvi tvert mazliet citādi. Nevis tikai skriet pretī vējam, cenšos visu izbaudīt: darbu, saskarsmi ar cilvēkiem, fiziskās aktivitātes. Ja nevari skaisti apsēsties un veltīt mirkli ēdiena izgaršošanai, lai šodienai pietiek tikai ar ābolu. Rīt būs zivtiņa.
Darbs – tas ir burvīgi, bet tikai tad, ja neuzkundzējas visam organismam. Ķermenis sabrūk, ja tiek vērtēts zemāk par garīgo saturu, kas tam uzticēts.
– Cik sen jau esi tāda – darbatkarīga?
– Sākās ar dekorāciju cehu Nacionālajā operā. Paši melnākie un grūtākie pienākumi, bet jau pēc pusgada biju viena no darbnīcas vadītājām. Vienlaikus mācījos arī Mākslas akadēmijā, līdz trim gadiem bērniņu viena audzināju. Bet paguvu visu. Ārkārtīgi laimīga jutos, jo darbs allaž bijis mana lielākā aizraušanās.
Tad mirklis, kad sapratu: esmu šīs karjeras augstākajā punktā. Ne veicamajam dodu jaunu pienesumu, ne tas man. Tikai atstrādājot sevi, vairs nav interesanti. Kad uzputoja arī neliels konflikts ar vadību, jutu, ka laiks iet prom. Uz nekurieni.
Pēcāk nāca posms ar aktīvu mešanos biznesā. Taču acīmredzot nebiju tam gatava, nezaudējot savu patieso es. Parīzē biju iepazinusies ar uzņēmīgu sievieti no Latvijas; viņai Rīgā joprojām pieder audumu veikalu tīkls. Stāstīja, ka meklē savam uzņēmumam darbiniekus. Palikusi bez darba, zvanīju viņai – nē, visas vakances esot aizņemtas. Mazliet panika: meitai jāsāk iet skolā, bet es karājos gaisā. Pēc nedēļas tomēr saņēmu ziņu, ka esmu vajadzīga.
Tie izvērtās par ļoti krāsainiem un radošiem gadiem. No baķu pārrullētājas kļuvu par veikala vadītāju, braukāju pa pasauli, izvēloties audumus ievešanai Latvijā. Ķīnā biju, daudzos Eiropas audumu tirgos. Sapratu, ka stāvēt aiz letes varu tikai tad, ja ir motivācija, virsuzdevums. Varbūt skan naivi, bet mani tiešām vadīja doma darīt cilvēkus kaut mazliet laimīgākus. Skatos, sieviete klīst gar baķiem un izmisusi kaut ko meklē, bet apstājas pie tā, kas nepiestāv. Vēroju, līdz eju klāt un piedāvāju savu vīziju par to, ko iztēlē jau redzu viņai mugurā. Pieliksim pie sejas – šis raksts taču ir labāks? Protams! Bet tagad par fasonu parunāsim.
Pēc tam neskaitāmas reizes uz ielas nākušas klāt kundzītes: jūs vairs veikalā nestrādājat. Kas mums tagad kleitas modelēs?
Tomēr vajadzēja paiet septiņiem gadiem, līdz sapratu: lētāk nopirkt, dārgāk pārdot – tas īsti nav man domāts. Pat tad, ja labi maksā. Ja jomā, kurā esi ieguldījusi visus spēkus un redzējumu, perspektīva zūd, nav jēgas kādam pierādīt savu patiesību. Tas nav tavs, tātad arī patiesība nav tava. Un stāsts ir par viņu, nevis tevi.
– Gribējās savu stāstu?
– Tiešām biju sadomājusies sākt biznesu, taču ne viena, bet divatā ar kompanjonu. Toreiz ekonomikā bija ziedu laiki. Aizrāvos ar dabīgo zīdu. Pasaulē ir trīs vietas, kur vērts interesēties par šo brīnišķīgo materiālu. Ķīnā jau biju bijusi, iespēju tikt uz Japānu – palaidusi garām. Atlika Indija, kas saistīja arī ar pievilcīgāko cenu.
Ar interneta palīdzību sameklēju zīda ražotājus. Uzgāju fantastisku cilvēku, lielāko zīdtārpiņu audzētavu un audumu ražotņu īpašnieku valstī. Baudīju laimi pāris nedēļas nodzīvot viņa mājā un iepazīt gan ikdienas ritumu, gan ražošanas virtuvi, gan rūpnīcā pazīmēt metus izšuvumiem. Tomēr nācās secināt, ka šai sadarbībai nav nākotnes, jo mazajam Latvijas tirgum piegādes no Indijas pat toreiz bija pārāk sarežģītas.
Ar kompanjonu viss nobruka. Viņš bija nolēmis, ka es varētu būt viņa trešā sieva. Man tas nederēja. Taču kādu vērtīgu mācību šis trakais posms deva. Saprašanu, ka negribu būt ne darba devēja, ne ņēmēja. Man nav grūti ar kādu saprasties, strādājot radošā komandā, bet nevienu nomākt negribu. Taču neesmu arī no tām, kurām patīk pakļauties. Brīvs putns.
– Cerība, ka brīviem putniem savs ceļš vienmēr vaļā, attaisnojās?
– Būdama jaunāka, domāju, ka skaistāko darbu tapšana un arī personības pilnveide iespējama tikai prieka un pacēluma brīžos. Tie uzrauj tādā kā eiforijā, ļauj pacelties virs ikdienas. Tagad saprotu, ka patiesībā visvairāk augam caur sāpēm un satricinājumiem. Posmos starp šķiršanos un jaunas tikšanās gaidām. Ja vien iemācāmies nepalikt to smagumā. Jo arī tad, kad esam bijuši baltajās skumjās vai sāpēs – nevis vairījušies un izlikušies neredzam, bet tās izdzīvojuši –, kļūstam mazliet vieglāki. Vieglam vieglāk būt elastīgam. Pārāk cieti veidotai dvēseliskajai konstrukcijai – visam jābūt tieši tā un ne citādi – pietiek kārtīgi iebliezt pa pamata ķieģeli, un viss nobrūk. Bet, ja esi viegls un kustīgs, to var pat izsist – gan jau bojājumu izlabosi, un tava ēka turēsies. Vai būs ātrāk rekonstruējama. Nekritīsi pārāk dziļās bedrēs.
Manī daudz zemes un uguns, bet vieglumu vēl tikai mācos.
– Kā tavā brīvībā tas izpaužas – zeme un uguns? Un vajadzība pēc viegluma?
– Modelējot tērpus baleta studijas Grande dalībniekiem, neprotu nopirkt lentīti, kura lētāka, man vajag skaistāko. Tas nav ienesīguma darbs. Gandarījumu gūstu, baudot mirdzumu bērnu acīs priekšnesuma laikā vai vērojot viņu līksmo grozīšanos spoguļa priekšā.
Otra mana sirdslieta saistīta ar galdniecību – mēbeļu zeltīšana un apgleznošana. Izmantoju nevis cēlmetālu aizstājējus, bet lapiņu zeltu. Esmu sapratusi, ka pēc sūtības esmu dekoratore – dekorēt (nevis izskaistināt) cilvēkus, telpas, lietas nozīmē pievienot kādam rūpnieciski ražotam vai citādi bezpersoniskam priekšmetam savas dvēseles plusvērtību. Ja tas izdevies, esmu laimīga. Un ceru, ka cilvēki, kuri uzlūko manus darinājumus, arī.
Strādājot ar zeltu un sudrabu, ir skaisti just, ka tas ir īsts. Sevišķi jau sudrabs ir jāuzmin – neaprēķināms, dzīvs. Noturēsi nenolakotu mazliet par ilgu, nākamajā rītā pieņems zelta toni, un atliks tikai brīnīties, kā tas noticis.
Man ir ļoti svarīgi, ja pasūtītājs uzticas un ļauj strādāt radoši. Krievvalodīgajam dažkārt varbūt ir lielāka rocība, bet mazāka iedzimtā gaumes izjūta, tāpēc vairāk gribas izpausties kriņģeļos un spožumā. Latvietis savu māju visbiežāk māk padarīt burvīgu pats: koks, akmens. Tuvāk dabai. Tomēr, kur satiekas dvēseles dziļumi, tautība nerada atšķirību. Par to esmu pārliecinājusies, strādājot Kaļiņingradā, Maskavā. Nesen Prāta Vētras turnejas laikā Sanktpēterburgā sastapu tādus cilvēkus no krievu inteliģences vidus, ka joprojām jūtos viņu dvēseles plašuma fascinēta.
Man aizvien vairāk vajadzīga saskarsme, kur enerģiju līmenī jūtams, kas der un kas ne.
– Tu modelē skatuves ietērpu arī Prāta Vētras puišiem. Tas vairāk ir prestižs maizes darbs vai saskaņa enerģētiskajā līmenī?
– Manā profesijā laikam būtu labi šo faktu izvilkt uzmanības priekšplānā, paplivināt. Daudz emociju kopā gūts, fantastiski cilvēki satikti. Taču pat īsti negribas to pieminēt. Jūtu pienākumu sargāt šo talantīgo mākslinieku tiesības uz privāto dzīvi. Man būtiski, ka esam satikušies. Ka viņiem patīk, ko es daru. Ka mums labi strādāt kopā. Esmu tad, kad mani sauc. Un palieku tieši tik ilgi, cik esmu vajadzīga. Pieņemu, ka publicitāte ir ārkārtīgi smaga nasta un pārbaudījums, bet viņi ar to tiek galā tik skaisti un dabiski tāpēc, ka visu laiku strādā ar sevi. Man patīk šīs šķietamās brīvības vieglums, vienlaikus saglabājot privātuma robežu, kas pieder tikai pašiem.
– Bet ar ko īsti tavs pašreizējais dzīves ritms, šķietami tik līdzsvarots un sakārtots, atšķiras no iepriekšējās, pirmsslimības ikdienas?
– Ja ļoti vienkārši – ar pilnīgi citādu savas misijas un sūtības izpratni. Ar apziņu, ka nevienu darbu nedrīkstu uzņemties tikai izdevīguma pēc, citādi sekos neparedzēti sarežģījumi vai mīnusi finansēs. Ka man neder apaugšana ar mantām, tāpat arī turēšanās pie cilvēkiem, kuri liedz celties spārnos. Citiem noteikti citādi, bet man tieši tā.
Desmit gadus biju kopā ar cilvēku, kuram izslīpētais profesionālisms visvairāk bija vajadzīgs prestiža vairošanai un komforta līmeņa paaugstināšanai. Sadūšojusies no viņa aiziet, līdzi nepaņēmu neko. Pie vienas rokas bērns, otrā pāris grāmatu. Istabiņā pie Matīsa tirgus, kur pēc tam mitinājāmies, pēkšņi aptvēru, cik tāda izvēle bijusi pareiza. Iegūtā brīvība svēra daudz vairāk par labklājības zaudējumu. Nav ledusskapja? Nopērc tirdziņā vien to, ko šodien apēdīsi. Nav veļas mašīnas? Bet rokas taču ir, un monotonas kustības rosina uz domu sistematizāciju. Nav televizora? Tātad negatīvā informācija, ar ko cilvēku ēterā sit apzināti piedraņķētā paralēlā pasaule, netiek klāt. Atbrīvojas vieta grāmatām, sarunām, cilvēciskai saskarsmei. Draugu loks tāpēc nesarūk. Kino, par laimi, vēl dzīvs. Uz teātriem un koncertiem var aiziet, kad vien iegribas.
Jau desmit gadus man istabā nav gultas. Telpas stūrī izklāju zvērādu un uz tās nakšņoju. Guļu uz muguras, atmestām rokām. Ērti, jo kā jau Mežāzītei – Zemes zīmei – man vajag būt tuvāk zemei. Mamma stāstī- ja – bērnībā, tiklīdz varēja staigāt bez apaviem, kurpes man kājās vairs nespējuši dabūt. Bērnu sūta uz veikalu pēc piena, kā jau pienākas – apautu, bet, tiklīdz no loga vairs nav saskatāms, tā šim sandalītes rokās un tālāk diebj basām pēdiņām. Un arī mugurai tā la- bāk – kādreiz nodarbojos ar sporta vingrošanu, bet tiku spēcīgi traumēta, tāpēc par to jāparūpējas.
– Kā jūtas tava meita līdzās māmiņai, kurai guļasvieta uz grīdas, bet ledusskapis nav vajadzīgs?
– Kāds astrologs reiz izstāstīja, ka Elizabete ir ma- na meita jau otro reizi, tāpēc mūs vieno tik cieša saite. Kopš viņa piedzima, bija līdzvērtīga personība, nevis bužināms mazulītis. Jau no bērnības apbrīnojami patstāvīga un mērķtiecīga – dziedāja, dejoja, par mācīšanos man nebija jāsatraucas. Bažas un satraukumu par viņu esmu izjutusi tikai divas reizes. Pirmajā, kad glāstīju savu lielo vēderu un centos dziedāt tik skaļi, lai bērniņš tur iekšā nevarētu dzirdēt radio ziņas par apšaudi pie Iekšlietu ministrijas. Un otrajā, kad debesīs tieši virs mammas mājas pagalma vidū noliktajiem bērnu ratiņiem pēkšņi apstājās helikopters un sāka lēnām laisties zemāk.
Arī tāda aina prātā – atgriežos no Ķīnas, bet lidostā ieraugu savu bērnu. Kopā ar deju kolektīvu stāv rindā uz izlidošanu. Mirkļa burvība un dramatiskums, kas uz mūžu ierakstās atmiņā. Mīlestības un maiguma uzviļņojums kopā ar vainas izjūtu, ka bērnam esmu veltījusi tik maz uzmanības.
– Viņa to nepārmet?
– Abas šo laiku esam krustām šķērsām izrunājušas, un Elizabete vienmēr mudina mani pārdzīvojot tik ļoti nepārdzīvot. Nepārmet. Pat pretēji – saka, ka ar savu dzīvi esmu iemācījusi viņai aizrautību, izturību, atvērtību.
Pirms gada viņa apprecējās, tagad saistībā ar mācībām uz trim mēnešiem atrodas Kanādā. Bieži zvana: tikai, lūdzu, neskumsti. Dažreiz zvana Matīss, mans znots: mammu, es tik ļoti esmu pēc tevis noilgojies. Nu tad aši šurp, uz zupu, – mudinu.
– Meitas kāzas – tava sāpīgākā šķiršanās?
– Apvaldi asaras un ielaid sirdī jauno patiesību: tas, kas bijis tik tuvs un tavs, tagad ir palaists brīvs un guvis savu orbītu, jo nekas mums nav dots uz visu mūžu. Poētiski, skaisti. Dvēselei. Kāzās bija arī vairākas brīnišķīgas epizodes, kas atgādināja, ka dzīvē nav nejaušību, tikai dažādi norādījumi un zīmes, ko jāmācās atšifrēt.
Līgavas kleitu bērnam uztapināju, bet pašai par tērpu, kā tādās reizēs gadās, laika domāt nesanāca. Draudzene satraukusies, ko tad īsti vilkšu mugurā. Paskatīšos, saku, gan jau no senajiem krājumiem kaut ko izvilkšu. Viņa strādā audumu veikalā: tu ko, uz kāzām – vecu? Plivina man priekšā visu, ko vien var atrast. Nē, nē, tādi spīdīgumi nav priekš manis. Pēkšņi – melna drēbe ar baltu nierīšu rakstiem. Kokvilna, japāņu motīvs. Jā, tas gan ir par mani! Izrādījās – auduma paraugs no ļoti dārgiem aizkariem. Bet tikai metru plats. Taču piegriezu, sadiedzu ārējās malas, atradu violetu drānu jostai.
Kāzu rīts. Tikko izkāpusi no vannas, vēl slapju galvu, lieku meitai grimu, un līgavainis jau klāt. Steigā vilkšu kleitu mugurā, bet, izrādās, aizmirsies atliekt apakšmalu – peld pa zemi. Bet sastiprināju mitros matus ar puķi, uzliku jostu un metos lielajā notikumā iekšā.
Daudzu citu acīs tā aina bija izskatījusies pavisam savādāka: Elizabet, tava mamma gan bija pārdomājusi savu stilu līdz pēdējam sīkumam – kā no japāņu modes žurnāla izkāpusi.
Bet nākamajā rītā mēģināju saprast, kas īsti tajos kleitas japāniskajos zīmējumos attēlots. Trepes ar pindzelēm un krāsas spaiņiem! Aizmugurē dārzs ar ziediem, vēl tālākā plānā mašīnīte. Viss, bez kā mana dzīve nav domājama. Viss, ko mīlu darīt. Pasaule mums piedāvā visu, un katram tiek tieši tas, ko viņš spēj ieraudzīt un grib paņemt. Putnus vai ziedus. Trepes vai pindzeli.
Ja es vēlos būt tā, kas esmu – es pati, man vajadzīgas gan trepes un spaiņi, gan putni.
– Dvēselei ar to pietiek?
– Vai tas ir jautājums par vīriešiem manā dzīvē? Atbildei – mirklis vēl no iepriekšējām attiecībām. Nakts; es raudu un lūdzos: mīļais Dievs, es zinu, kas ir labestība, darba tikums, mīlestība pret bērnu un līdzcilvēkiem, bet ļauj man iepazīt arī to visaptverošo mīlestību, kas ir bez jebkādiem nosacījumiem.
Pēkšņi nakts pielija ar baltu gaismu, un es maigi iemigu. Un jau nākamajā dienā, joprojām būdama tajā pārpasaulīgajā maigumā, satiku vīrieti, kurš manī nu ierakstīts ilgiem ceļiem. Par kuru acumirklī bija skaidrs, ka jau kopš neskaitāmām iepriekšējām dzīvēm esam pazīstami. Tas ir stāsts par laiku pirms pieciem gadiem, kad ik pa brīdim braucu strādāt uz Kaļiņingradu. Šis cilvēks piepildīja mani ar to mīlestību, kas liek starot un ceļ spārnos. Nostūma mani no mantas pielūgsmes ceļa uz garīgo. Dvēseles joprojām viena otrā veldzējas, kaut viņam ir ģimene, bērniņš. Viņš iemācīja mani pacelties spārnos, un es aizlidoju. Bet pats kļuva smags ar ikdienas dzīvi, palika. Tagad ir otrādi – es viņam atgādinu, lai beidz būt tepiķis zem naudas maisu svara: tu vari lidot! Arī tādi mēdz būt veidi, kā Dievs atbild uz lūgšanām. Nākamajā dzīvē varbūt būs savādāk.
– Un nekā cilvēciski saprotamāka, pasaulīgāka?
– Viņš ir arī daļa no mana veselības stāsta, ko sākumā negribēju pieminēt.
Pirms četriem gadiem samanīju sev galvā kaut kādu jaunveidojumu. Ar pašskenēšanu, netālu no deniņiem. Guvu arī medicīnisku apstiprinājumu, ka kaut kas labi tur nav – man veica izmeklējumus. Mans klasesbiedrs neiroķirurgs sacīja – jāoperē. Bet līdz meitas izlaidumam tikai divi gadi, mamma vārga… Ziņa, ka man jātaisa operācija, viņas sagrautu.
Bija dienas, kad mājās ar kaucieniem ņēmos. Kā vilcene. Biju savulaik teikusi, ka gribētu nomirt jauna un skaista. Nu sapratu, ka gluži tā nav – vēl ilgi vēlos būt vesela un dzīva. Mans draugs, atbraucis no Kaļiņingradas, aizrāva mani uz Maskavu. Sarunāja vizīti pie kāda neiroķirurģijas profesora, kurš darbojas ar enerģiju vadīšanu. Man tika veiktas vairākas ar ķirurģisku iejaukšanos nesaistītas procedūras.
Atkārtotajā pārbaudē, ko veica Rīgā, nekādas izmaiņas galvā vairs netika atrastas. Nezinu, kā tas iespējams. Noteikti ļoti svarīga ir enerģiju vadīšana, ar ko nopietni ņēmos divus gadus. Bet, manuprāt, vēl būtiskāk man bija saprast, cik daudz spēka ir ticībā, ka viss būs tieši tā, kā vēlos. Skaidri sev formulēt, kādēļ gribu šeit palikt. Apjēgt, kālab šis pārbaudījums man sūtīts. Un visu laiku strādāt ar sevi. Vairāk just, nevis prātot. Dzīvot beznosacījumu mīlestībā.
– Bet konkrētāk?
– Draudzene reiz sūrojās: dzenājot pa māju putekļus, kļūstot nikna un pārgurusi, jo tas paņem svarīgākām lietām veltāmu laiku. Taču mājas tīrīšana var kļūt par visforšāko nodarbi, ja vispirms sev nodefinē, ka, tīšuprāt mazgājot grīdu ar mazu lupatiņu, rodas iespēja ilgāk pabūt kopā ar sevi. Tad var ar sevi apspriesties, kas dienā noticis. Painteresēties, kāpēc ar vienu cilvēku man parasti izraisās konflikts, bet cits pievelk kā saules apspīdēts mežs. Tā visapnicīgākās kustības pārtop par svētīgu iespēju sevis sakārtošanai.
– Kādi ir galvenie sev uzdodamie jautājumi, lai saprastu, cik sakārtoti vai nesakārtoti esam?
– Katram tas noteikti ir citādāk, bet man patlaban vissvarīgākā ir atskārsme, ka nāve ir lielākā no mūsu šīsdzīves pieredzēm. Tikpat nepieciešama un dabiska kā piedzimšana. Kā izelpa pēc tam, kad ieelpots. Tēti zaudēju jau desmit gadu vecumā un ilgi pēc viņa skumu. Neatlaidu dvēseli vaļā. Augusta beigās aizgāja māmiņa. Vēl pirms gada nebūtu iedomājusies, ka šo dienu spēšu uztvert tik viegli. Kad ģērbu viņu pēdējam ceļam – vilku mugurā Nīcas tautastērpu –, sirdī nebija nekā cita kā vien maiguma pilns miers. Mana māmulīte – pelēkais laukakmens. Gaiši dzīvojusi, skaisti aizvadījusi savu garo mūžu, vēl iepriekšējā vakarā, sēdēdama pie šujmašīnas, kaut ko meistarojusi, bet nu bija vienkārši nogurusi. Guldot viņu zemes klēpī, Elizabete, kā mamma bija vēlējusies, dziedāja Kamolā tinēju. Meitas balss ne reizi neaizlūza. Sēru viesi, vairāk nekā simt cilvēku, pēc tam man sacīja – nesaprotot, kā bērēs iespējams tik dzidrs vieglums. Taču es zināju: tā gaisma, kurā es tobrīd ar visiem dalījos, nāca ne tikai no māmiņas dvēseles, bet arī no manas vecmāmiņas, kuru nekad neesmu sastapusi. No Elizabetes. Mēs, četras dzimtas sievietes, bijām sasaistē, tāpēc sabiedrības pieņemtās robežas starp redzamo un neredzamo pasauli izzuda, aizplūda, kļuva nesvarīgas. Balta, no asaru un nenokārtotu parādu smaguma atbrīvota dvēsele viegli uzlidoja satikties ar mūžību, un visi, kas apkārt, to juta. Apjauta, ka ar fizisko nāvi jau nekas nebeidzas. Un varbūt aptvēra, ka dvēseles gaisma ir vienīgais, ar ko cilvēks var iezīmēt savu šīszemes ceļu. Viss cits ir pārejošs un nesvarīgs.
