Dēls iet tēva pēdās un labo personisko rekordu 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvieši ir ne tikai labi šķēpmetēji, bet arī teicami soļotāji. Jānis Daliņš ir Latvijas sporta leģenda. Viņam bija daudz labu sekotāju soļotāju. Viens no tiem Aivars Rumbenieks, kurš sevi spēja pierādīt gan trasē, gan pēc tam trenera arodā, jo Aigars Fadejevs par olimpisko vicečempionu 2000. gadā Sidnejā kļuva Rumbenieka aizbilstībā.
Nu jau daudzus gadus Aivara acuraugs ir dēls Arnis, kurš ir divkārtējs olimpisko spēļu dalībnieks, turpinot progresēt un svētdien 32 gadu vecumā sasniedzot personisko rekordu 50 km distancē.
Arnis Ukrainas čempionātā, kas norisinājās Ivanofrankivskas pilsētā, ne tajos pateicīgākajos laika apstākļos (vējš, drēgnums), finišu sasniedza pēc trim stundām, 55 minūtēm un 27 sekundēm.
Iepriekšējo personisko rekordu, kuru sasniedza 2019. gadā Alītā, Arnis laboja par teju divām minūtēm (1:42).
Ukrainā iespētais ir visu laiku sestais labākais rezultāts Latvijas soļošanas vēsturē 50 kilometros, tagad Arnim esot uzreiz aiz sava tēva Aivara, kurš 1981. gadā šo distanci veica par divām minūtēm un 14 sekundēm ātrāk.
Dēlam ir uz ko tiekties, un viņš ir apņēmības pilns ar tēta un reizē trenera palīdzību sasniegt ko lielāku.
“Tas bija Ukrainas čempionāts, viņiem svarīgas sacensības. Pats pirmo reizi tur startēju, šķiet, pirms desmit gadiem, līdz ar to nebija sveša vieta. Gribēju šogad sev apliecināt, ka izdarītais darbs nāk par labu, tāpēc sacīkstes bija nepieciešamas,” “Latvijas Avīzei” intervijā saka šī brīža labākais Latvijas soļotājs Arnis Rumbenieks, kurš spēcīgā konkurencē ieņēma piekto vietu.
“Bija divi varianti – otras sacensības šīs nedēļas nogalē Dudincē, bet tur bija svārstīgāks jautājums ar drošību. Izvēlējāmies šo maršrutu. Devāmies kopā ar tēti, sakrāmējām koferus un aizbraucām ar mašīnu un tagad esam mājās. Respektējam Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) rekomendācijas, pēc iespējas mazāk kontaktu ceļā uz sacensībām.”
Kāds bija tavs plāns šajās sacensībās?
Mērķis nebija izspiest visu līdz maksimumam, bet saprast, cik šī gada griezumā treniņos ir sasniegts, lai saprastu, kāds virziens būs labāks tālāk. Tā pati braukšana ar auto uz sacensībām nesekmēja izcilu rezultātu, arī laika apstākļi, bet par to nesūrojos. Es ieguvu daudz, pieredzi, parūdīju raksturu. Tagad, apdomājot sacensības, saku, viss izdevās, ir atkal jauns atspēriena punkts. Sevi notestēju.
Kā gājis šogad, jo pandēmija, neziņa par sezonu, sacensībām?
Pats sākums bija sāpīgs. Varbūt pat sāpīgākais manā karjerā, jo ar ģimeni pirms tam pusotru gadu dzīvojām Vācijā. Bet tad izvērtējām, ka dzīve Latvijā šajos apstākļos būs mūsu ilgtermiņa mērķis. Atgriezāmies, lai gan kopā ar ģimeni bijām ielikuši lielu darbu savai dzīvei. Sporta ziņā nekas nav mainījies – mērķis ir Tokijas olimpiskās spēles. Mums Vācijā neklājās slikti.
Dzīvojām netālu no Esenes, tur bija aktīvi cilvēki, kuri pamanīja, ka es sportoju, viņi sāka interesēties. Man ir trenera izglītība, varēju iestrādāties, bet finansiālā situācija nebija svarīgākā, galvenais ir māju sajūta.
Finansiāli esmu nodrošināts gan no LOV, gan no saviem privātajiem atbalstītājiem, kuriem liels un milzīgs paldies. Mani atbalstītāji ir īpaši, bet LOV tā ir sajūta, ka aiz tevis ir profesionāli cilvēki, kuri palīdz. Tas ir cits līmenis un man cita motivācija. Bez saviem atbalstītājiem šīs divas minūtes es nebūtu nometis.
Tas, ka Tokiju pārcēla par gadu, tev ir pluss vai mīnuss?
Šis rezultāts, ko sasniedzu svētdien, liecina, ka eju pareizajā virzienā, līdz ar to Tokijas spēļu pārcelšana man nav trieciens, drīzāk vēl viens mudinājums. Šogad piecdesmit kilometrus veicu pirmo reizi, pērn arī sanāca personiskais rekords Lietuvā, bet ne pasaules čempionātā Dohā. Tomēr tur arī guvu ļoti labu motivāciju, ka jāiet uz priekšu un viss būs labi.
Jebkurš sportists grib izpildīt olimpisko kvalifikācijas normatīvu (3.50:00), bet arī rezultāts Ukrainā dod man pārliecību, ka to varēšu paveikt. Šīs man bija pirmās lielās sacensības šogad, vai būs vēl citas, tas jāskatās, kā ies ar pandēmiju. Labprāt izmantotu iespēju, jo tagad es zinu, kādas ir iespējas. Jebkuras sacensības būs tikai nākamais solis uz priekšu.
Tagad Latvijas soļotāju rangā 50 km esi uzreiz aiz tēta. Ir plāns apdzīt?
Rangiem līdzi daudz nesekoju, bet neslēpšu, ka gribējās, lai šosezon tas notiktu. Mazliet jāpaciešas.
Kāda ir tava ikdiena treniņos? Cik dienā jānosoļo?
Grūti pateikt, vienā dienā tie ir 40 km, citā seši. Mēnesī tie ir 600 līdz 800 km, tas tā optimāli. Sarežģītāk ir ziemā, kad tiek ielikti stingri pamati un dažkārt tas nozīmē 900 km mēnesī.
Kopš atgriezāmies no Vācijas, man treniņi notiek trijos olimpiskajos centros Latvijā – Ventspilī, Valmierā un Liepājā. Tas nāk tikai par labu, jo sanāk mainīt savu mikrovidi. Tās ir ļoti pateicīgas vietas, veloceliņi, trenažieru zāles, manēža, viss pieejams. Ja ārā ir labi laika apstākļi, tad Latvijā trenēties ir ļoti komfortabli.
Esmu dzirdējis, ka soļošana nav vienīgais ar ko nodarbojies sporta lietās.
Jā, te uzreiz gribu atvainoties tām skolām, kurās šogad neizdevās man aizbraukt ciemos pie bērniem. Solījumu turēšu un būšu ciemos tad, kad tas būs iespējams. Man patīk būt ar bērniem, dot viņiem ieskatu, kas ir sports dzīvē. Ir skolas, kur visi kustamies ārā, citur stāstu, kas ir olimpiskās spēles, ko tās dod cilvēkiem. Bērniem tas patīk, tas galvenais.
Vizītkarte. Arnis Rumbenieks
* Dzimis 1988. gada 4. aprīlī
* Divkārtējs olimpisko spēļu dalībnieks (2012. gada Londona, 2016. gada Riodežaneiro)
* Vairākkārtējs Eiropas un pasaules čempionātu dalībnieks, pēdējo desmit gadu labākais Latvijas soļotājs
* Latvijas labāko rezultātu rangā 50 km soļošanā ieņem sesto vietu, bet 20 km devīto
* Ģimenes stāvoklis: sieva Linda, dēls Ernests
* Hobijs: lauku darbi, biškopība
