Uldis Šmits: Lietuva turpina izmeklēt 1991. gada janvāra asiņainos notikumus 2
Šajās dienās atceroties barikāžu laiku, nevar nepieminēt ziņu no Lietuvas, kur Ģenerālprokuratūra apņēmusies drīzumā, iespējams, martā, pabeigt pirmstiesas izmeklēšanu 1991. gada janvāra notikumu sakarā. Diez vai uz apsūdzēto sola atradīsies Lietuvā neesošie tiesājamie (kopumā 79), kuri tagad ir Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas pilsoņi, taču svarīgākais ir patiesības noskaidrošana un lai būtu zināmi ne vien upuru vārdi, bet arī tie, kam jāuzņemas atbildība par izdarītajiem noziegumiem.
Šī nebūs pirmā prāva – 1999. gadā jau tika notiesāti seši valsts apvērsuma mēģinājumā iesaistītie, tajā skaitā bijušie kompartijas vadītāji Mikols Buroke- vičs un Jozs Jermalavičs, tomēr Lietuvas tiesībsargājošās iestādes nekad nav pārtraukušas liecību un dokumentu vākšanu par visiem aizdomās turētajiem. Jādomā, ka viņu ieguldītais darbs pavērs skaidrāku skatu uz neatkarības atgūšanas posma vēstures lappusēm gan Lietuvā, gan varbūt Latvijā, kur 1990. un 1991. gadā arī skanēja šāvieni, notika sprādzieni un gāja bojā cilvēki. Vienīgi Latvijā atšķirībā no Lietuvas šīs neatšķetinātās lietas nu jau labu laiku pārklāj putekļi un klusums. Grūti pateikt, vai tam par iemeslu bijuši nepārvarami juridiskas dabas šķēršļi vai mums raksturīgais politiskās gribas trūkums.
To, ka patiesības noskaidrošana var sagādāt, tā sakot, diplomātiskas neērtības, pierādīja epopeja ar bijušo čekas pulkvedi Mihailu Golovatovu, kurš 1991. gada janvārī, būdams uz Viļņu nosūtītās specvienības “Alfa” grupas vadītājs, organizēja Lietuvas televīzijas, kā viņš izteicies, “atbrīvošanu”. Lietuva attiecībā uz Golovatovu ir izdevusi Eiropas aresta orderi, tāpēc, ja atceramies, viņš 2011. gada vasarā tika aizturēts Austrijā, taču, pamatojoties uz visai apšaubāmiem argumentiem, drīz atsvabināts un varēja doties mājup. Tas izraisīja diezgan lielu troksni un pamudināja Baltijas valstis ieņemt principiālu vienotu nostāju (Latvijas ārlietu ministra amatā bija Kristovskis), tāpēc baltieši drīzāk izrādījās no skandāla ieguvēji, jo Eiropas prese arī plaši izgaismoja, kas 1991. gada 13. janvārī notika Viļņā. Taču starp šo pavisam neseno vēsturi un šodienu un starp Viļņu un Rīgu pastāv arī citas paralēles. Pērn raidījums “Nekā personīga” mums atklāja, ka Golovatovs un viņam līdzīgi savulaik Baltijā izcēlušies veterāni saņem juridisku aprūpi no kāda īpaši specializēta kantora, kas atrodas zem Rīgā implantētā “Maskavas nama” jumta. Savukārt cits implants – Latvijā reģistrētais “PBK” – nesen retranslēja t. s. autorprogrammu “Cilvēks un likums” ar bēdīgi slaveno sižetu par 1991. gada 13. janvāri, kurā jau pieminētais VDK pulkvedis un pārējie pieaicinātie klāstīja, ka toreiz viss bija viena liela pašu lietuviešu sarīkota provokācija un ka padomju militāristi ir pilnīgi bez vainas. Latvijas tiesībsargājošo iestāžu uztverē bez vainas ir arī “PBK” – nupat decembrī tika pavēstīts apmēram tā: sižetā gan izpaudusies lielās kaimiņzemes “maigā vara”, bet novirzes no likuma normām tur neesot. Ko padarīsi… Iespējams, atšķirība slēpjas ne tik daudz Lietuvas un Latvijas tiesību aktos, cik to interpretācijā un varas attieksmē. Piemēram, lietuviešu politiķim Aļģirdam Paleckim tika piespriests naudas sods par izteikumu, ka 1991. gada 13. janvārī savējie šāvuši uz savējiem, respektīvi, par “viedokli”, kuru jau tūlīt pēc Viļņas asinspirts sāka Padomju Savienībā izplatīt attiecīgā propaganda. Var paredzēt, ka tamlīdzīgi “viedokļi” atkal parādīsies Baltijas valstīs sniegto “audiovizuālo pakalpojumu” ietvaros. Bet, kas attiecas uz 1991. gada janvāri, atbildes gaidīsim no Viļņas.
