Aglona kā skatuve politiķiem 38
Augusta vidū tūkstošiem svētceļnieku no dažādām Latvijas malām ierodas Aglonā, lai svinētu Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkus, kam katoļu baznīcas kalendārā ir īpaša loma. Aglonas svētkus ar savu klātbūtni vienmēr pagodina arī politiķi un valsts augstākās amatpersonas, lai gan nebūt ne visi no viņiem ir ticīgi katoļi. Ticības apliecinājums, garīgs piepildījums vai cinisks aprēķins vēlētāju pievilināšanai: kas ir politiķu ikgadējais brauciens uz Aglonu?
Tikpat neiztrūkstoša kā arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča un citu Latvijas katoļu baznīcas augstāko garīdznieku klātbūtne Aglonā ir arī mūsu valsts augstāko amatpersonu līdzdalība šajās svinībās, jo viesu vidū gandrīz vienmēr ir gan Valsts prezidents un Saeimas priekšsēdētāja, gan premjers un dažādi ministri, arī zemāka ranga politiķi. Protams, ticības brīvība attiecas arī uz politiķiem un neviens nevar ierobežot viņu tiesības piedalīties sev tīkamos reliģiskos rituālos, tomēr tik regulāra un masveidīga politisko līderu līdzdalība Aglonas svētkos rada iespaidu, ka tas viņiem drīzāk kļuvis par pienākumu, nevis reliģiskās pārliecības rosinātu izvēli. It sevišķi tāpēc, ka liela daļa no šiem politiķiem nemaz nav katoļi vai pat nav īpaši ticīgi.
“Neviens mani nespieda braukt uz Aglonu, bet es uzskatīju, ka ir vērts doties uz šiem svētkiem. Aglona ir vieta, kur satiekas dažādu ticību cilvēki,” stāsta bijušais Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš no vecāku puses esot luterānis. Arī tagadējā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) uzskata, ka Aglonas svētki ir visas latviešu tautas svētki. “Aglonā ierodas dažādu konfesiju ticīgie, kas apmeklē šo svētvietu, lai stiprinātu savu garu. Mēs dodamies uz Aglonu, lai atjaunotu ticību sev un garīgām vērtībām.”
Mūrniece stāsta, ka Aglonas svētku apmeklēšana viņai kļuvusi par tradīciju, līdzīgi kā latviešu karavīru piemiņas vietas apmeklēšana Lestenē. “Katrā latvietī ir vismaz lāsīte latgalieša asiņu, tādēļ ik reizi, kad dodamies uz Latgali, mēs nonākam pie savām saknēm,” secina Mūrniece. “Arī manas dzimtas saknes ir Latgalē, no kurienes cēlusies mana vecmamma. Viņa bija katoliete, kurai ticība Dievam palīdzēja pārciest izsūtījumu uz Sibīriju ar trim maziem bērniem. Vēlāk, kad runājām par ticības lietām, vecmamma teica: “Nav tik svarīgi, kur tu lūdz Dievu un kādā baznīcā ej; galvenais, lai tavas lūgšanas būtu patiesas.””
Izrāda cieņu baznīcai
Latvijas katoļu baznīcas vadītājs arhibīskaps Stankevičs uzsver, ka baznīcai nav iebildumu, ja uz Aglonas svētkiem brauc arī cilvēki, kas nav pārliecināti katoļi. “Baznīca neatraida nevienu, kas vēlas piedalīties svētku dievkalpojumos, atstājot jautājumu par viņu motivāciju pašu dalībnieku ziņā. Tas ir viņu sirdsapziņas jautājums.”
Aglonas svētku pasākumos pēdējos gados neiztrūkstoša bijusi arī Valsts prezidenta klātbūtne. Raimonds Vējonis pagājušogad izmantoja iespēju savā uzrunā pateikties par atbalstu, labām domām un lūgšanām, kas viņam tika veltītas slimošanas laikā. Savulaik uz Aglonu devās arī Vējoņa priekštecis Andris Bērziņš, kurš gan atturējās no publisku runu teikšanas. “Esmu pārliecināts, ka dievkalpojums ir sakrāls process, kurā laicīgajai varai nav jāiejaucas,” atzina Bērziņš. Pēc viņa domām, Aglonas svētki ir laba iespēja satikt dažādu ticību cilvēkus. “Aglonas pusē man ir daudz draugu, un vasarā, dodoties izbraucienos, es tur bieži piestāju, jo šajā vietā tiešām ir kas īpašs,” spriež Bērziņš. Viņam ir labas atmiņas arī par līdzdalību Aglonas svētku pasākumos. “Pēc oficiālās daļas parasti bija laba iespēja pāris stundu aprunāties ar katoļu baznīcas garīdzniekiem. Tā bija ļoti laba saruna – par dzīvi un vispārcilvēcīgiem jautājumiem. Manuprāt, tas bija ļoti vērtīgi.”
Arī bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers savas prezidentūras laikā ievēroja Aglonas svētku apmeklēšanas tradīciju, lai gan pats nav katolis. “Manuprāt, ir pareizi, ka valsts augstākās amatpersonas apmeklē Aglonas svētkus. Tā ir iespēja izrādīt cieņu baznīcai kā institūcijai, kas ieņem noteiktu vietu sabiedrībā,” uzskata Zatlers. Vaicāts par politiķu savtīgiem motīviem, cenšoties izpelnīties katoļticīgo vēlētāju atzinību, Zatlers nosaka: “No grēka neviens nav pasargāts! Mēs nevaram zināt cilvēku patieso motivāciju; tā ir katram sava.”
