Monika Zīle: Tuvā kara skaudrais un mulsinošais pienesums 10
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Jūs varat nenodarboties ar politiku, bet politika vienalga nodarbosies ar jums.” Šarls Montalambērs, franču rakstnieks un politiķis
Pirms dažām dienām lauzu sev doto solījumu turēties pa gabalu no sociālo tīklu debatēm, kur plosās “vissirslikti” domubiedri, un viņu debatēs atļāvos šķietami nevainīgu piebildi, ka mums jānovērtē atgriešanās Eiropas valstu saimē. Ar atsitienu rēķinājos, bet pavērsiens, oponentiem uzsverot Eiropas Savienības klēpī pazaudēto, bija negaidīts. “Savos 80+ jums gan vajadzētu atcerēties, cik draudzīgi dzīvojām bez ES diktāta un cik labestīgi cits pret citu izturējāmies,” mani skadri pamācīja pusmūža slieksni vēl nesasniegusi un, iespējams, ģimenē glabātu padomjlaika teiksmu ietekmēta būtne. Pavisam negaidīti viņai pievienojās “draudzīgo labestību” vaigu vaigā satikušās manas vienaudzes, nikni apvainodamas žurnālistus Krievijas demonizēšanā – mediji šādi nu apkalpojot politiķus, kuriem vajadzīgs mistisks ārējais ienaidnieks tautas iebiedēšanai.
Kremļa atbalstītāju draudzē tādi apgalvojumi jau dzirdēti, bet šajā gadījumā tos bezmaz apustuliskā kaismē izplatīja latvieši, jebkādu atbalstu Krievijas agresijas plosītajai Ukrainai nodēvējot par lieku šķiešanos. Taču vēl mulsinošāk bija lasīt labā latviešu valodā rakstītos pārmetumus visiem Putina kritiķiem – viņš, lūk, stāvot par savu tautu, ne tā kā mūsējie… Ja dažus autorus nepazinusi personīgi, domātu: te uzdarbojas mērķtiecīgi ievirzīta troļļu armija, lai Krievijas agresijas gadadienā zem Kremļa karoga pulcinātu nenobriedušus prātus. Bet ir jāpiekrīt secinājumam, ka ikviena kara postījumi jūtami aiz militārā konflikta robežām. Tādā ziņā karš patlaban ir ļoti tuvu. Tēlaini izsakoties, tas notiek mūsu apziņas pagalmā. Lai gan kopš Krievijas uzbrukuma pirmās dienas masu saziņas līdzekļos ir ļoti daudz informācijas par Ukrainā notiekošo un tā vispusīgi atmasko agresora nolūkus, kaut kas acīmredzot ir palaists garām, ja reiz Putina un šķietami pagātnē atstātā režīma pielūdzēji parādās sabiedrības daļā, kur tas vismazāk gaidāms.
Kremļa agresijas kāvu blāzmā tagad īpaši izgaismojas katrs mūsu valsts nākotni lemjošu politiķu solis. Varbūt aizsardzības ministres rosinātajā izmeklēšanā noskaidrosies, ka mazais uzņēmums “Zītari ZL” absolūti likumīgi grozīs Nacionālo bruņoto spēku pārtikas iegādes loģistikai atvēlētos 220 miljonus eiro. Bet fakts, ka pērn notikušajā šī pakalpojuma iepirkuma procedūrā piedalījies no bijušā aizsardzības ministra Arta Pabrika (“Attīstībai/Par”) politiskā biroja deleģēts jurists, mudina iznākumu apšaubīt.
Jāteic, 14. Saeimā mandātus neieguvusī apvienība “Attīstībai/Par” vairākās jomās iekaisījusi sēklu, kuras asni pastiprina neuzticību tagadējiem politiķiem. Viņiem būs smagi jāpiepūlas, lai sakoptu Veselības ministrijā un Iekšlietu ministrijā atstātās “aparistu vējgāzes”, lai murgainu nodomu leņķī administratīvi teritoriālajā reformā sašķēlētajā Latvijas kartē novadiem piešķirtu jēgpilnus apveidus un dažiem kvēliem liberāļiem pacietīgi izskaidrotu, ka pie Baltkrievijas robežas klaigājošie ekonomiskie migranti nav pie mums gaidīti un lolojami ciemiņi.
Kara pienesums, bez šaubām, ir Ukrainas bēgļi. Šobrīd palīdzības programmu ietvaros tiek apzinātas viņu sadzīviskās vajadzības. Protams, daļa te iesakņosies, un būtu svarīgi jau tagad parūpēties, lai šos cilvēkus nesavāc zem sarkaniem karogiem soļojošie.
