Tušas līniju karaliene 1
Līdz 27. augustam Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā iekārtota ventspilnieces Mārītes Klušas 3D un 2D zīmējumu izstāde “Simbioze +”.
Kad ieej muzejā zālē, tik baltā telpā, kur pat grīda ir balta, viegli ietonēta gaišā, siltā krēmkrāsā, no visām pusēm apņem gaisma, kas liek Mārītes Klušas pelēcīgajiem zīmējumiem pacelties gaisā un turēties tur – fiziski un garīgi. Un vēl – neraugoties uz kontrastiem, uz tēmām, kas ietvertas zīmējumos, uz humora piesitienu (“Spēka zari”, 2013), uz zināmu pašpuicisku izaicinājumu dažā labā darbā (“Vārds. I”, 1999), pārņem harmonijas, iekšējas līdzsvarotības un gaišuma iespaids.
Tušas zīmējumu par savu galveno mediju vai tehniku bez Mārītes Klušas latviešu mākslā izvēlējusies vēl Vita Mālniece, taču vienīgi Mārīte Kluša formu veidošanā izmanto tikai un neko citu kā īsākas un garākas līnijas jeb štrihus, kā mākslinieki šādas līnijas sauc, sabiezinot to kārtojumu vai paretinot un šādā veidā iegūstot apjomu, telpu, gaismēnu vissmalkākās pārejas. Štrihs ir gan stāstītājs, gan veidotājs.
Sen, tas bija sen, kad māksliniece zīmēja nelielus darbiņus, ar laiku tie kļuva lielāki, līdz tagad papīra izmērs nereti pārsniedz pat metru. Šajos 2D, t. i., plaknes zīmējumos, sižetu Mārīte Kluša noved līdz minimumam, kad stāstījums nav tik būtisks, cik, piemēram, gaismas rašanās tumsā.
Šajos zīmējumos dominē reālas formas, taču atbrīvotas no sadzīviskuma, no precīzas īstenības attēlošanas, t. i., skatītājs gan skaidri nolasa atainoto, taču māksliniece aizvada attēloto līdz simbolam un liek darba vērotājam nodoties filozofiskiem vispārinājumiem.
Pēdējos gados Mārīte Kluša atkāpjas no realitātes attēlojuma, lai arī līdz šim tas bijis minimāls. Viņa, salīmējot daudzas papīra kārtas, iegūtajai pamatnei piedod formu, kas tuvojas tēlnieciskai virsmai – viļņainai, sakrunkotai, izvairoties no kvadrāta vai taisnstūra ar precīzām ārējām malām. Malas viņa pat ieplēš, ieloka, vārdu sakot, padara neregulāras, akcentējot “nepareizību”, uzsverot brīvību kā radoša cilvēka neatņemamu substanci. Bieži arī pats laukums ir iegriezts, tēlaini sakot, ievainots. Kad iegūtais veidojums ir izžuvis, māksliniece atkal ķeras pie spalvām un tušas un velk līnijas. Līmējot, veidojot un štrihojot zīmējums iegūst trīs dimensijas jeb, modernā valodā, 3D. Rodas tas, ko Mārīte Kluša sauc par simbiozi – “atšķirīgu organismu savstarpēji izdevīgu, ilgstošu kopdzīvi”, tēlniecības un grafikas, zīmējuma līdzāspastāvēšanu, savā ziņā laulību. “Parafrāze”, “Brīvais kritiens” (abi 2012), “Komunikācija” (2013), “…atkal un atkal” ( 2014), “Simbioze” (2016) un “Cauruma leģitimizācija” (2017) ir ārēji abstrakti darbi, kas, no vienas puses, ļauj skatītājam nedomāt par redzēto, bet priecāties par darbā panākto meistarību, no otras – ierosina katram prātot savā virzienā.
Patiesībā Mārīte Kluša kā īstena līniju karaliene var attēlot, ko vien vēlas, viņa demonstrē tik augstu profesionālismu, augstāko pilotāžu, kad nerodas vēlēšanās redzēto tulkot. Šajā gadījumā izteikta amata noslēpumu pārvaldīšana, sendienu estētisms savienojas ar mūsdienu domāšanu, pasaules uztveri, ko dažkārt sauc par laikmetīgu.
