Ozoliņa lēmums iesaistīties politikā daudziem ir pārsteigums 22
Vienīgais latvietis, kas ieguvis pasaules hokeja prestižāko balvu Stenlija kausu, un spēlētājs, kurš Latvijas sportā nebijušā augstumā pacēlis kapteiņa nozīmi kolektīva saliedēšanā, Sandis Ozoliņš nolēmis beigt profesionālā hokejista karjeru un iesaistīties politikā. Viņš turpmāk darbosies Einara Repšes dibinātajā biedrībā “Latvijas Nākotnes forums”, kļūstot par tās ģenerālsekretāru.
Izcils līderis
Ņemot vērā to, ka ilgu laiku Sandi Ozoliņu karjerā pavadīja problēmas ar alkohola atkarību, viņa spēja profesionālajā sportā noturēties līdz 41 gada vecumam ir patiešām apbrīnojama. Turklāt aizvadītā sezona aizsargam bija labākā kopš pievienošanās Kontinentālās hokeja līgas klubam Rīgas “Dinamo” 2009. gadā. Kā pretmets ir leģendārais vārtsargs un Sanda agrākais cīņubiedrs Artūrs Irbe – pilnīgs atturībnieks, ar milzīgu darba ētiku un profesionālismu apveltīts sportists, taču karjeras nogalē pat Eiropas otrā līmeņa līgās (Austrijā, Slovākijā) demonstrēja ļoti pieticīgu sniegumu. Katram acīmredzot šūpulī ielikts savs liktenis.
Daudziem būtu gribējies, lai Ozoliņš vēl vismaz sezonu uzspēlē. Labi taču sanāk. Bet lēmums beigt šobrīd ir laikā un vietā. Ar augstu paceltu galvu un labām atmiņām – kā Rīgas “Dinamo” un Latvijas izlases kapteinis Soču olimpiskajās spēlēs. Izcils līderis ģērbtuvē un pašatdeves paraugs laukumā, gatavs krist un celties, lai komandai dotu iespēju uzvarēt.
“Vēlos pateikt paldies saviem vecākiem, ģimenei, treneriem, komandas biedriem un citiem, kas mani atbalstīja hokejista gaitās, un paziņot, ka beidzu profesionālā spēlētāja karjeru. Sportā esmu bijis ilgus gadus un šo darbu esmu veicis ar milzīgu mīlestību un atdevi. Ir pienācis laiks,” Latvijas Televīzijas raidījumā “1:1” sacīja Ozoliņš, piebilstot, ka veselība vairs neatļautu strādāt ar slodzēm, kādas pieprasa profesionālais sports, bet darīt kaut ko ar nepilnu spēku neesot viņa dabā.
Sanda Ozoliņa profesionāļa karjeras, kas ilga no 1990. līdz 2014. gadam, spilgtākie mirkļi saistīti ar Ziemeļameriku. Viņš Nacionālajā hokeja līgā (NHL) bija deficīta prece – uzbrūkošā stila aizsargs, viens no labākajiem savā ampluā, terorizējot pretinieku aizsardzību un reizumis arī liekot saraukt pieri savas komandas treneriem. Viens no visu laiku izcilākajiem vārtsargiem Patriks Ruā, ar kuru abi kopā spēlēja Kolorādo “Avalanche” un 1996. gadā izcīnīja Stenlija kausu, vēl šodien atceras Sanda Ozoliņa aizraujošo spēles stilu un lielo talantu. Tāpat kā daudzi.
Tā kā pavasaros Ozo bieži bija aizņemts savā pamatdarbā NHL, hokeja pavasara trakums ar Latvijas izlasi lielākoties gāja garumā. Līdz ar to valstsvienības rindās nav atstāts daudz ierakstu, bet spilgti – 2002. gadā olimpiskajās spēlēs viņš piedalījās tikai vienā spēlē pret Slovākiju (6:6), kurā izcēlās ar četrām rezultatīvām piespēlēm. Atvadījies no Latvijas izlases pēc 2006. gada olimpiskajām spēlēm, Ozoliņš pērn februārī negaidīti pieņēma lēmumu atgriezties un bija viens no stūrakmeņiem, kāpēc Latvija kvalificējās Sočiem un tur aizvadīja savu veiksmīgāko turnīru vēsturē, ierindojoties astotajā vietā.
Negaidīts lēmums
Tagad Sandis Ozoliņš būs citā komandā – kopā ar Einaru Repši, kurš vada partiju “Latvijas attīstībai”. Esot ticies ar vairākām politiskajām partijām, bet Repšes un domubiedru idejas šķitušas vissimpātiskākās. Pagaidām viņš vēl neesot domājis, vai startēt rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās.
Ozo lēmums iesaistīties politiskajos procesos ir pārsteigums. Drīzāk biznesā vai hokejā funkcionāra amatā, bet ne politikā.
Sanda draugi gan atzīst, ka nav ļoti pārsteigti. Spēlējot NHL, viņš Latvijā uzturējās tikai vasarās un īsti neizprata, kāda te ir cilvēku dzīve. Bet pēdējos gados, spēlējot mājās, situāciju iepazinis dziļāk un tagad vēlas dot savu pienesumu, lai kļūtu labāk. Ozoliņš nebūšot tas, kas kalpo tikai kā balsu pievilinātājs vēlēšanās. “Tāpēc jau viņš ir nevis vienkārši peška, bet ģenerālsekretārs,” teica kāds tuvs draugs.
Spēlētāja karjeras laikā iespējas piekļūt Sandim bija ierobežotas – tikai caur izlases vai kluba preses sekretāru. Vai pa taisno pēc treniņa, spēles. Telefona numurs no medijiem tika rūpīgi glabāts noslēpumā. Tagad tālruni izdodas iegūt bez problēmām, tiesa, no telefoniskiem komentāriem leģendārais hokejists atteicās. Tātad savus ieradumus vēl pilnībā nav mainījis, arī tvitera konts nav izveidots. TV studijā pie žurnālistes Ingas Spriņģes varēja novērot, ka Ozoliņš vizuāli ir gatavs jaunajam dzīves cēlienam.
Sandis pats izteicās, ka negrib būt tikai fotogrāfija partijas “Latvijas attīstībai” reklāmas plakātos. Iesaistoties politikā, jārēķinās, ka nāksies ne tikai analizēt nopietnas tēmas, bet arī atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem. Lai to pārliecinoši izdarītu, vajag būt vai nu ļoti godīgam, vai ar labām runātāja dotībām. Skaidrs, ka Ozoliņam viegli neklāsies, īpaši sākumā, un brīnumus nav ko gaidīt. Ja būs tikpat patiess, kā runājot par hokeju, – būs labi.
Upurē mācības
Profesionālais sports parasti paņem ļoti daudz laika, un nereti nākas upurēt mācības. Arī Ozoliņš nebija nekāds teicamnieks, vidusskolu pabeidza, bet tad jau sākās lielais hokejs. Karjeras laikā bijuši divi mēģinājumi iegūt augstāko izglītību, tomēr abas reizes organisms kapitulējis fiziskās un mentālās slodzes priekšā. Tāpēc mērķis par studēšanu atlikts pēc karjeras beigām.
Ozoliņš ir līdzīpašnieks trīs uzņēmumos, no kuriem reāli darbojas tikai viens – labi pazīstamais “Ozo golfa klubs”. Vēl ziemā viņš atzina, ka neesot uzņēmējs, jo reālajos darbos nepiedalās. Golfa spēlēšana ir viens no Sanda hobijiem, tāpat arī braukšana ar motociklu. Patīk suņi, mājās ir liels dogs.
Sandis pēc vidusskolas beigšanas apprecējās ar skolasbiedreni Sandru, abiem Amerikā dzima dēli Roberts un Kristofers. Pēc Ozoliņa pievienošanās Rīgas “Dinamo” ģimene izjuka un laulība tika šķirta.
CV
SANDIS OZOLIŅŠ
Dzimis: 1972. gada 3. augustā Siguldā
Ģimenes stāvoklis: šķīries, dēli Roberts (19) un Kristofers (17)
Izglītība: vidējā
Profesionālajā hokejā: no 1990. līdz 2014. gadam. Tajā skaitā NHL: no 1992. līdz 2008. gadam kopā aizvadījis 1012 spēles un guvis 654 rezultativitātes punktus (190 vārti un 464 piespēles). KHL: laikā no 2009. līdz 2014. gadam četras sezonas bija Rīgas “Dinamo” kapteinis
Lielākie sasniegumi: Stenlija kausa ieguvējs Kolorādo “Avalanche” sastāvā 1996. gadā. Septiņas reizes piedalījies NHL zvaigžņu spēlē, četras reizes – KHL zvaigžņu spēlē
Latvijas izlasē: 40 spēles (9+26)
Uzziņa
Sportisti politikā
* Politikas lauciņā savus spēkus izmēģinājuši vairāki slaveni Latvijas sportisti. Olimpiskais čempions un divkārtējais sudraba godalgu ieguvējs kanoe airēšanā Ivans Klementjevs (“Saskaņas centrs”) ir Saeimas deputāts jau kopš 2006. gada. Tikpat ilgs deputāta stāžs ir viņa partijas biedram, kādreizējam Latvijas futbola izlases kapteinim Mihailam Zemļinskim.
* Svarcēlājs Viktors Ščerbatihs Zaļo un zemnieku savienības sarakstā kandidēja un tika ievēlēts 9. Saeimā vēl laikā, kad aktīvi sportoja un deputāta pienākumi netraucēja viņam 2008. gadā Pekinā izcīnīt otro olimpisko medaļu (bronzas). Lielākoties gan sportisti ir paņemti partiju sarakstos atpazīstamības dēļ, lai piesaistītu vēlētāju balsis, un pārliecinošu iespaidu politikas lauciņā nav atstājuši.
* Arī pasaulē daudzi sportisti iesaistās politikā. Viens no visu laiku izcilākajiem slovāku hokejistiem Peters Ščastnijs, kurš 1980. gadā aizmuka no Čehoslovākijas, lai varētu spēlēt NHL, kopš 2004. gada ir Eiroparlamenta deputāts.
* Pasaules šaha čempions Garijs Kasparovs iesaistījās politikā un kļuva par vienu no Krievijas redzamākajiem opozīcijas pārstāvjiem. Pērn viņš lūdza piešķirt Latvijas pilsonību, taču Saeimā lūgums nerada dzirdīgas ausis, toties Horvātijā gan. Ukrainā viens no Maidana lielākajiem aktīvistiem un bijušā prezidenta Vladimira Janukoviča oponentiem bija agrāk slavenais bokseris Vitālijs Kļičko, kurš pieļāva iespēju startēt valsts prezidenta vēlēšanās, taču vēlāk atsauca kandidatūru un iestājās par labu Petro Porošenko.
Viedokļi
Sociologs Aigars Freimanis: “Ir skaidrs, ka izmantot cilvēka atpazīstamību vienmēr ir bijis politiķu vilinājums. Taču pagaidām nav skaidrs, vai ar to Repšes politiskajam spēkam pietiks, lai pārvarētu 5% barjeru Saeimas vēlēšanās. Ozoliņam gan varētu būt labākas izredzes uzlabot reitingus nekā bijušajam Latvijas Nacionālās operas vadītājam Andrejam Žagaram, kurš nesavāca pietiekamu atbalstu, lai Repšes partiju ievestu Eiropas Parlamentā. Atpazīstamības, cieņas un respekta potenciāls viņam no cilvēkiem, kuriem interesē hokejs, ir. Tādu noteikti ir vairāk nekā operas cienītāju. Noskatoties Ozoliņa atbildes uz jautājumiem LTV raidījumā “1:1″, šķita, ka viņš ir praktizējies mediju treniņos – atbildes bija standartizētas un nedaudz radīja neomulības sajūtu.”
Politologs Jānis Ikstens: “Ozoliņam šis jau ir trešais mēģinājums, kad politiskās partijas šādā veidā cer piesaistīt vēlētāju balsis. Pirmais bija vēl 1997. gadā, kad Ozoliņš izteica publisku atbalstu apvienībai “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, kad tā startēja pašvaldību vēlēšanās. Otrs mēģinājums bija Ozoliņš kā reklāmas seja Aināra Šlesera politiskajam spēkam “Par labu Latviju”.”
Politologs Juris Rozenvalds: “Lai startētu politikā, cilvēkam ir jābūt izpratnei par sabiedrībā aktuālām problēmām, ir jābūt mērķiem, ko politikā vēlas panākt. Patlaban no Ozoliņa atbildes uz šiem jautājumiem nav dzirdētas. Nav skaidrs, ko Ozoliņš ar šādu soli vēlas panākt, jo politiķu, kas vienlaikus ir uzņēmēji, ir daudz.”
(LETA)
